A thin grey line between black and white

Domājot par valodām, šovakar atcerējos filmu Ceļotājas vajadzības (A Traveler's Needs, 여행자의 필요), kuru skatījos kaut kad ziemā. Toreiz filmas iespaidā vairāk domāju par valodas šabloniem, kurus laika gaitā daļa cilvēku iemācās, lai vieglāk būtu sazināties. Jo kuram tad gribas pilnīgi atklāti par sevi stāstīt svešiniekiem? Taču laikam tāds saziņas veids pamazām kļūst par ieradumu, tā aizvien vairāk aizmirstot sevi. Cik vienādos teikumos cilvēki sarunājas katru dienu? Cik lielu daļu no valodas plašajām iespējām cilvēks izmanto? Jo īpaši, ja tā nav dzimtā, bet starpniekvaloda? Šķiet, ka filmā katrs satiktais cilvēks spēlēja kādu mūzikas instrumentu un katrs par savu hobiju runāja gandrīz ar vienādām frāzēm. Sākumā nospriedu, ka galvenā varone ir terapeite, nevis māca valodu, jo vienmēr jautāja: "Ko tu jūti, kad spēlē?" Cilvēkiem uzreiz nemaz nebija tik viegli atbildēt, jo parasti runāja vienu un to pašu iemācīto pieklājīgo sakāmo. Kad atbilde atnāca no sirds, skolotāja savā dzimtajā franču valodā uzrakstīja teikumu, kas uz nākamo reizi bija jāiemācās no galvas. Tā nu varbūt viņa ne tikai mācīja valodu, bet palīdzēja cilvēkiem paskatīties zem uzaudzētās virskārtas.