Hypocritic critic

Noskatījos Vima Vendersa filmu Palermo Shooting. Tāpat kā galvenais varonis spēju iemigt visneiedomājamākajās vietās. Un vienmēr līdzās mūzika. Vēl brīvajā laikā patīk skatīties, kā plūst laiks, jo reizēm šķiet, ka laiks nemaz neeksistē. Kā mana žurnāla virsrakstā -  internetā  saule nekad nenoriet.

( Katra iemigšana kā maza nāve? )

Think. Think tonight and tomorrow work harder but get sleep tonight. Need sleep.


https://www.brainpickings.org/2015/03/02/john-steinbeck-working-days/?utm_content=buffer5993c&utm_medium=social&utm_source=twitter.com&utm_campaign=buffer

Šonakt sapnī redzēju, ka uzņemu filmu par urlām un tur nav neviena pozitīva varoņa. Tad es domāju, vai tomēr kino jārāda tāds naturālisms? Varbūt tomēr labāk rādīt jaukus sapņus, ko es es sauktu par meliem?

Liekas, ka varētu redzēt vairāk, ja gulētu uz grīdas

Sarkanas kurpītes viena otrai blakus piespiedušās uz tilta. Dārzā vējš aizpūta manu cepuri un izlēja ūdeni no spaiņa. Jā, arī ikdienai ir jābūt. Visam kopā. Šonakt man sapnī rādījās bērnišķīgais Bobijs, romantiķis Džonatans un ekscentriskā Klēra. Puikas vienalga jaukāki tanī grāmatā.

sapnī no visādiem spīguļiem gribējās viss kaut ko sataisīt, bet zvaigznes bija izbeigušās

Šī nedēļa bija tik ārprātīga, ka man šonakt bija ciešākais un saldākais miegs ever. Gulētejot viņa apsedzās ar visām vilciena, tramvaja un pārējām biļetēm, kas pirktas nedēļas laikā.

Nejaušības pēc šorīt sanāca noskatīties šādu filmiņu.
http://www.abcgallery.com/M/miro/miro.html

man patīk iet gulēt, jo tad var pazust sapņos. jaunā pidžamā tīros palagos.

Kad šodien sēdēju skolā un skatījos pa logu, likās, ka debesis domā par kaut ko. Daudz vairāk nekā es. Un kas notiek tur aiz tā, ko redz tikai viņas? Derētu uzskriet augšā pa sienu. Bet kas laidīs? Logs ir ciet, aizvēries un man bail to atvērt. Pa durvīm iziet neuzdrošinos. Nē, laikam nevēlos, jo tas būtu tik parasti. Nekādu šķēršļu tas nav interesanti, jo parastas lietas un darbības visu tikai sajauc. Un es pat zinu, kā neiespējamais ir panākams. Tikai vajag mazliet izdomas un piepūles. Bet kāpēc es te vēl sēžu? Laikam jau vairāk man patīk sapņot un iedomāties, ka viss ir tik nereāls nekā rīkoties. Varbūt tad iedomas zaudētu savu spēku.

beidzot pabeidzu mājasdarbu rasēšanā. brrrrrrrr..acis līp ciet. gribu spilvenu, zem mīkstas segas un daudz interesantu sapņu, lai rītā būtu ko skolā stāstīt.

Nosapņoju baigo sapni. Par to, ka lelles dzīvo un ka zīmēju projektu vienam tiltam. šķirstīju veselu skiču albūmu, sarēķināju ārprātīgākos skaitļus galvā. Vēl daudz gleznu, bet vairs neatceros. Tad es nokļuvu Iļģuciemā, kur bij jauns kinoteātris. Noplucis, visa apkārtne tāda bija, dīvaina pasaule. Viņam bija kaut kāds smieklīgs nosaukums, kuru arī neatceros. Gājām skatīties filmas un visas bija padomju laika vai tādas par tiem laikiem. Pie ieejas sēdēja skolnieki un pīpēja. Visiem četrkantīgas somas. Man bija jauna istaba ar logiem uz trijām debespusēm - rietumiem, austrumiem un dienvidiem. Ar balkonu (par kādu es visu laiku sapņoju, bet nav. Kad izaugšu , man noteikti būs istaba ar balkonu un lieliem logiem, jeah!) Bet tajā sapņu mājā bija iespaidīgi. Tad vēl bija speciāla istaba kā kabinets, kā atpūtas telpa. Tur apgrozījās daudz cilvēku no manas skolas un tas man nepatika. Vienubrīd sapnis bija kā datorspēle, lai gan jau gadu mani tās neaizrauj. Pašās beigās bija Evita un Sanita. Sanita bija saģērbusies kā māksliniece un stāstīja par saviem vasaras piedzīvojumiem. Kad pamodos, man bija zaļi pirksti - nezināju, ko domāt..baigi grūti nomazgāt pēc tam.

Tagad es braukšu uz centru, paskatīšo filmas par viļņiem. Pēdējā laikā es par diezgan jokainām lietām interesējos un ar nevienu nesaprotos vairāk.

Gribēju lasīt fiziku, bet iegrimu vieglā miegā un visu ko interesantu nosapņoju. Man bija atsūtītas ļoti interesantas vēstules dažādās krāsās, atverot skapi es varēju sarunāties ar Katrīnu Pasternaku. Tur nebija drēbju, tikai liels spogulis un gar malām visādi sīkumiņi, par ko filozofi un citi gudri cilvēki smejas – hūte, cepures, ķemmes, smaržu pudelītes, pūdernīca, rotaslietas, lūpukrāsas, acu ēnas, skropstu tušas utt. Tad vēl liela māja, kurā notika Britnijas Spīrsas kāzas. Par godu šim notikumam bija iestudēta Sniegbaltīte, taču meiteņu tur bija daudz vairāk, visas tik skaistas un krāšņo tērpos, tādos, kādi īstenībā nekad nav redzēti un nezinu, bvai tādi vispār eksistē. Vēlāk kaut kāds cits pasākums. It kā pie jūras, it kā pie Daugavas. Bija ziema un vienlaikus arī vasara. Gar to upi vai jūru garām brauca 11. tramvajs, tālumā kaut kāda mājele baltā krāsā, kura bija ietinusies zaļos kokos. Es ar vienu mazu meiteni gāju pa taciņu. Pa ceļam satikām divus dzeltenus kaķus, kas runāja čehiski. Vēlāk piebiedrojās veca tante. Nokļuvām stacijā un gājām pa visādiem tuneļiem. Pašā galā bija liels logs, uz kura sēdēja siāmietis...

ai, labi, sapņi pārtrūkuši, varbūt kaut ko no 2. puslaika redzēšu.

es skolā žavājos, jo atkal man murgi. Pilnīgi apnicis. Bet slikti sapņi ir jāstāsta. Neviena nav mājās, nav kam stāstīt, tāpēc rakstīšu TE.

Bija vasara.Man autobusā sēdēja blakus viens klasesbiedrs. Laikam šausmīgi viņam kritu uz nerviem. Bet bija jāiztur, jo sēdēju pie loga. Es braucu uz Koknesi pie babičkas. Taču izkāpu nepareizā vietā un tur kaut kāds pilnīgi sviestains saiets. Dziedājām. Apsēdos pie galdiņa, kur neviens nesēdēja, bet cilvēki tik un tā līda klāt. Man nebij līdzi ēdiena, nebij ko ēst, citiem gan bij līdzi. Redzēju, ka vecāki un brālis iet prom. Cēlos un gāju pavadīt. Kad nācu atpakaļ, redzēju, ka vesels bars iesēdies manā vietā. Negribēju nekādus tračus, tādēļ apsēdos citā vietā. Tad sākās teroristu daļā. Laikam tā nebiju es, tikai no malas vēroju to dīvaino meiteni, kas spēlēja datorspēli. Redzēju ekrānu un it kā atkārtoju tās pašas kustības, ko viņa,lai gan nemaz negribēju. Ekrānā līgojās ielas, kaut kāda sirreālā skaņa līdz beigās kaut kāda satriekšanās. Tad viņa netīšām piekļuva kaut kādai parolei, tur vēl tādas dīvainas pogas bij visādās krāsās. Tā nu varēja gadīties, ka ar viena taustiņa palīdzību viņa varētu uzlaist gaisā visu zāli. Bija vairākas iespējas visu vērst par labu, taču tā meitene rakstītajam neticēja un joprojām domāja, ka tā ir tikai spēle. Cilvēks pa kreisi. ok. Un viss. Pēc dažām sekundēm viņa vairs nav, tikai dūmu mākonis. He, apkārtējiem vienalga, visi absolūtā pohujā. Ja jau tā, tad laikam tiešām nekas nav pa īstam. Tik iznīcināts vēl viens galdiņš. Arī tas neko neizteica nevienam. Tad tiek ierāmēts tas, kur sēdēja tas džeks, kuram man nepatika blakus sēdēt. No bailēm dzirdēju, kā pukst sirds un cerēju, ka nekas nenotiks. Es vēl kliedzu - bēdziet prom! Taču šie neklausīja un arī viņus noslaucīja..Tad es pamodos un ilgi nevarēju atjēgties...

Sapnī tur nokļuvu. Es biju aizvesta uz kaut kādu baigo ēku kompleksu. Skaitījās kaut kāda augstskola. Tur bija viss, sākot ar lauku mājām un tīrumiem, vecas ķieģeļu mājas, fabrikas, bet lielāko daļu aizņēma, milzīgi korpusi, kuri iedvesa bailes..Tr strādāja visādi zinātnieki un ārsti. Divi jaunieši (meitene un puika) rādīja visu un stāstīja, cik te labi. Es vēroju un daudz kas likās aizdomāts. Prom gan nebēgu. Ievēroju, ka cilvēki, kas šeituzturas, ir mazliet dīvaini - apātiski. Liekās, ka ar viņiem veic visādus eksperimentus.. Daži man sūtīja šifrētus meilus un daudzus vārdus es nesapratu. CIti teica, lai ātrāk ejot no šejienes prom..
Kādu dienu mani veda kaut kur ar mašīnu. Aiz milz''igajiem korpusiem izlīda tāda gotiska ķieģeļu māja. Mēs iebraucām tās pagalmā.Vēlāk ceļā kļuva ļoti šaurs, abās pusēs, ķieģeļu siena, likās, ka tūlīt, tūlīt saspiedīs. Skaisti.ASrī skats uz augšu - ņirboši ķieģeļi.Tad mani ieveda kaut kādā mājā. Garš koridors, bet gaišs. Ar daudziem logiem. Redzēju raudošu mazu meitenīti, ka svisu laiku gribēja aizbēgt, bet vienmēr viņu noķēra. Tad viņa gribēja lēkt ārā pa logu, taču arī tas neizdevās. Jutos dīvaini. Ar mani neviens neko nedarīja, bija tikai jāguļ. Saķu justies viegli, vienīgi mazliet uztraucos par to, kas sekos. Vēlāk man atļāva vazāties pa apkārtni, iet ārā. Redzēju vietas, kur dzīvo cilvēki. Ar daudziem runājos. Viņu mājas bija kā šķūņi, tādas koka būdas bez logiem. Gultu arī tur nebija. Viens mani saķēra aiz rokas un teica - vai tad es esot tik akla, ka nespēju salasīt burtus uz sienas? Līdz ko šie vārdi bija pateikti, tā atsedzās aizzīmogotie burti. Viņi bija sarkanā krāsā (līdzīgi kā grafiti). Neatceros, kas tur bija rakstīts, taču kaut kas šausmīgs. Ne latviski. Sapnī to valodu sapratu..Kad izlasīju, tad kaut kādi viļņi (kā jūrā) pārvēlās pāri sienai un viss kļuva melns. Tad uzraksts - 1. sērijas beigas..sāku saprast, ka tas ir tikai sapnis un nebija vairs tik interesanti. Piespiedu sevi pamosties.

Sapnī es redzēju, ka ir 1. septembris. Dziedājām, spēelējām ģitāras..Tad pie mums pienāca kaut kāda meitene (liela) un teica, ka šovakar varēsim pa brīvu tikt iekāša kino "Rīga" festivālā lielais tīģeris. Tikai mums jāuzraksta, kura filma ir izpelnījusies mūsējās simpātijas. Visi teica - 16 sievietes. Es teicu, ka nezinu, jo nezināju, kādas filmas tur rāda un 16 sievietes arī nebiju redzējusi. Pēc tam es biju pie kaut kādas vecas mājas un ēdu cepumus. Pie manis pienāca aktrises no lka. Kaut ko bezsakarā muldējām. Tad...piesitās kaut kāds pretīgs vecis un arī iesaistījās krutajā sarunā. Gribējās iet prom, bet tomēr tā neizdarīju.

No garlaicības dusmīgi pateicu - stulbie odi.
Vecis - nekādu problēmu.
 šis izvilka sīciņu pistoli, apmēram šķiltavu lielumā un sāka šaudīt odus. Man palika dīvaini, bet neko neteicu. Vecis iegāja baigā aizartā un sāka šaut putnus. Es vairs neizturēju un teicu, ka tas ir kretīnisms. Tas noņirdza un teica, ka varot tikpat labi šaut uz manīm. Es netos bēgt un sākās baigā pakaļdzīšanās pa Vecrīgas šaurajām ielliņām. Visur tukšums, neviena cilvēka. Paspēju ieskriet kaut kādā antikvariātā un paslēpties. Nezinu, kas notika tālāk, jo mani pamodināja mamma.