Hypocritic critic

Gribēju lasīt fiziku, bet iegrimu vieglā miegā un visu ko interesantu nosapņoju. Man bija atsūtītas ļoti interesantas vēstules dažādās krāsās, atverot skapi es varēju sarunāties ar Katrīnu Pasternaku. Tur nebija drēbju, tikai liels spogulis un gar malām visādi sīkumiņi, par ko filozofi un citi gudri cilvēki smejas – hūte, cepures, ķemmes, smaržu pudelītes, pūdernīca, rotaslietas, lūpukrāsas, acu ēnas, skropstu tušas utt. Tad vēl liela māja, kurā notika Britnijas Spīrsas kāzas. Par godu šim notikumam bija iestudēta Sniegbaltīte, taču meiteņu tur bija daudz vairāk, visas tik skaistas un krāšņo tērpos, tādos, kādi īstenībā nekad nav redzēti un nezinu, bvai tādi vispār eksistē. Vēlāk kaut kāds cits pasākums. It kā pie jūras, it kā pie Daugavas. Bija ziema un vienlaikus arī vasara. Gar to upi vai jūru garām brauca 11. tramvajs, tālumā kaut kāda mājele baltā krāsā, kura bija ietinusies zaļos kokos. Es ar vienu mazu meiteni gāju pa taciņu. Pa ceļam satikām divus dzeltenus kaķus, kas runāja čehiski. Vēlāk piebiedrojās veca tante. Nokļuvām stacijā un gājām pa visādiem tuneļiem. Pašā galā bija liels logs, uz kura sēdēja siāmietis...

ai, labi, sapņi pārtrūkuši, varbūt kaut ko no 2. puslaika redzēšu.