A thin grey line between black and white

Ļoti gribētu noskatīties filmu Bezgalīgā zilgme (O Último Azul).

Sapnī no pasaules pazuda jebkāda mūzika, un tam nebija nekāda izskaidrojuma, kāpēc cilvēki to vairs nedzirdēja.

Auksta duša un peldēšana varētu mani pamodināt no ieilgušās apātijas. Varbūt arī dabīgi izmainītais apziņas stāvoklis - veselīgs miegs un klusā lūgšana. Vienā žurnālā pat bija jautājums: vai aizmigšana ir ceļošana laikā?
Un tad jau varēs īstenot nākamo soli, satikt paziņas un bijušo kolēģi, jo piespiedu kārtā to nevaru.Lai cik arī zinātniski pamatoti tas nebūtu, negribu cilvēkus uztvert kā zāles vai līdzekli.

Ja ir tik garas brīvdienas, tad reizēm šķiet, ka darba dienas patīk labāk. Ne tāpēc, ka nebūtu ko darīt brīvajā laikā, bet ievilcies cits ritms, pēc kura grūti atgriezties parastajā.

Izrādās, ka Gemini AI uzdod arī jautājumus, ne tikai sniedz atbildes. Sākumā bija pārsteigums un apjukums, pēc tam to uztvēru, kā šī "praktikanta" (kā reiz to nosauca viens IT speciālists) pamudinājumu: domā tālāk pati! Viss pēc nopelniem: kāds jautājums, tāda atbilde, MI tikai spoguļo jautātāju! Taču tāds antropomorfisms un projicēšana šķita nepareizi. Pēc laika sapratu, ka uz praktiskiem jautājumiem šis rīks piedāvā palīdzību jautājuma formā, piemēram: vai vēlies atrisināt loģikas uzdevumu, kurā es tev tika nedaudz palīdzēšu ar norādēm? Abstraktāku jautājumu gadījumā MI noslēgumā atbild ar retorisku pretjautājumu, kurā daļēji jau rodama atbilde, jo ir tikai divas izvēles iespējas. Un varbūt tam ir iespēja mācīties, ja jautātājam būs interese atbildēt. Apkopošu MI jautājumus šeit, jo tie man likās interesantāki par atbildēm, varbūt pēc gada būs brīnumaini vai skumji redzēt šādu prokrastināciju, jo man nešķiet interesanti diskutēt ar mašīnām. Taču radās ziņkārība, kā darbojas šie neironu tīkli? Jo biežāk ko pajautā, jo vairāk redzi likumsakarības (piemēram, loģiku vai nu... vai).

"Ja kaimiņu vairs neredz logos, zvani logu firmai "Logoss"!" LEXICON PHILOSOPHICUM

"A book to me is like a friend, a shelter, advice, an argument with someone who cares enough to argue with me for a better answer than the one we both already have. Books aren’t just a door to another world — each book is part of a door to the whole world, a door that always has more behind it. Which is why I still can’t think of anything I’d rather do more than read." 

Lai gads neizskatītos tik garlaicīgs, pievienošu arī grāmatas, kas šogad patika. Ilgi nevarēju izlemt, vai iekļaut tikai daiļliteratūru. Gribēju arī mūziku un vienā teikumā par dvēseles stāvokli vai noskaņu, bet laikam jau neiespējami rekonstruēt, jo neizbēgami pievienošu klāt tagadnes skatījumu. Šķiet, ka esmu atgriezusies pie vidusskolas stoicisma, lai gan nekāds seno romiešu kareivis neesmu, kas turot roku ugunī, nemainoties sejas izteiksmei teiktu: "Es neesmu vainīgs." Kaut gan reizēm darbs tāda vide bija. Tad nu arī šeit īsi un lakoniski, pat ja gribas pie dažām grāmatām izplūst paskaidrojumos un komentāros. Bet tad pazudīs struktūra.

Janvāris
Kādu vakaru grāmatnīcā manu uzmanību piesaistīja viena ģimene, pareizāk sakot, frāze: "Netici nevienam viņa vārdam!"
GRĀMATAS: Tīnas Hārneskas Ļaudis, kas sēj sniegā un Svena Kuzmina Brīvībene
MŪZIKA: Red House Painters - Medicine Bottle + The Cure jaunākais albums

Februāris
Kopš atguvu balsi, ir tik milzīgs prieks, ka pat svešiem cilvēkiem nav grūti piezvanīt, lai sarunātu lietas. (Sāku vadīt bibliotekārās stundas pirmsskolas iestādēm, bet ātri sapratu, ka šis nav mans ampluā). GRĀMATAS: Eimora Taulza Džentlmenis Maskavā, Dainas Tabūnas Lasis Stasis un Atlasijas okeāns, Johannas Šaibles Reiz bija un reiz būs
MŪZIKA: Explosions in the Sky - The Moon is Down


Marts
Grūtākais uzdevums šovakar bija saprotami paskaidrot septiņgadniekam vārda paradokss nozīmi.
GRĀMATAS: Olgas Tokarčukas Stum savu arklu pār mirušo kauliem, Žana Kloda Murlevā Okeāna bērns
MŪZIKA: Albin de la Simon - Oh j' cours tout seul

Aprīlis
Pārlasu Bredberija Pieneņu vīnu.
GRĀMATA:Ieraksts izsaka visu.
MŪZIKA: Christopher Tin - Iza Ngomso (bērnu brīnišķīgie jautājumi (kā tas var būt, ka Brazīlijā ir tikai rīts, bet Japānā jau vakars? Kā rodas migla? Kur bija mans mazais brālis, kad vēl nebija piedzimis? Vai ūdens ir nemirstīgs?) pārvērta mani lietus lāsē, kas apceļo pasauli pa okeānu).

Maijs
"Mani mīļākie priekšmeti skolā ir mūzika, latviešu valoda un datorika."
GRĀMATAS: Olli Jalonena Debesu lode un Mari Tēdes Ingmars un jūra
MŪZIKA: Adam F feat Tracey Torn - The tree knows everything un Susumu Yokota - Kodomotachi

Jūnijs
Sintijas Sudmales dzejas krājumu nopirku kaut kad aprīlī, pirms debijas balvas piešķiršanas.
GRĀMATAS: Pirmo jau minēju. Jurgas Viles Kašalotu radio. Kiranas Milvudas Hārgreivas Leila un zilā lapsa. Nikolā Ozano Biblihigianse jeb Kādas grāmatas noslēpums
MŪZIKA: Epsilon in Malaysian Pale (2012 Remaster) - Edgar Froese

Jūlijs
Jāizdomā kaut kādas tēmas, par kurām te rakstīt, citādi pēdējā laikā šķiet, ka gribētu cilvēkus ievilkt kaut kādā lasīšanas sektā.
GRĀMATAS: Elvīras Blomas Viņam patīk šie dzejoļi, Ineses Zanderes Stikla burtnīca, Paolo Konjeti Astoņi kalni
MŪZIKA:Ola Szmidt - Wrapped

Augusts
Joprojām apbrīnoju prāta spēju radīt ilūzijas, mazo drošības saliņu, kur patverties un atpūsties no visa.
GRĀMATAS: Katarīnas fon Brēdovas Viss, kas nav saskatāms, Ilzes Jansones Pasaules troksnis
MŪZIKA: Cocorosie, Clarinet Factory - Bolek i Lolek, Jaunība - Sienas, Stars - Your Ex-Lover is Dead


Septembris
Nedēļas sākumā maznozīmīga sīkuma dēļ bija izveidojies šķietami bezjēdzīgs konflikts, kas mani ļoti ievainoja, skumdināja un nomāca.
GRĀMATA: Sabīnes Zommerkampas Saules meklējumos
MŪZIKA: Billie Eilish - What Was I Made for?

Oktobris
Cenšos atrast iemeslus, kas neļauj man apzināti pieņemt lēmumus.
GRĀMATA: Anetes Grīnbergas Spoks un mākoņu pilsēta
MŪZIKA: Girl in Red - Hemingway un alt-J - Philadelphia

Novembris
"Katrai slēdzenei ir atslēga, katrai problēmai ir risinājums"
GRĀMATAS: Katrīnas Rudzītes Dažas piezīmes par ķermeni, Ļubas Jakimčukas Donbasa aprikozes, Mjūrielas Barberī Eža elegance
MŪZIKA: Tom Odell - The End (saņēmos aiziet no darba)

Decembris
Izrādās, ka Vācijās bibliotēkās (varbūt ne visās) cilvēki ir izdomājuši atjautīgu risinājumu grāmatu pārpilnībai un mūžīgajam vietas trūkumam plauktos.
GRĀMATAS: Viktorijes Hanišovas Smilšu kastes detektīvs. Rekonstrukcija, Zigmunda Skujiņa Ēnu aleja
MŪZIKA: sanah - HYMN, Michael Jackson - They don't care about us, New York Latvian Concert Choir - Es tā stāvu


Nav tā, ka man nepatika šis gads, taču šķita diezgan smagnējs un nogurdinošs.

Dažas dienas pirms Ziemassvētkiem pastaigājos pa nomaļu vietu. Ainava šķita neparastāka, ilgi to vēroju. Vēl nenojautu, ka sagaidīšu sniegu. Vispirms bija skaņa, tad sejā iesitās kaut kas slapjš, taču biezāks par lietus lāsēm. Izstiepu rokas, lai atkal gadu no gada pārliecinātos, cik sniega kristāli ir atšķirīgi cits no cita. Vislabāk snigšanu varēja vērot, skatoties uz laternas stabu.

Otrs brīnums bija tāds, ka pirms tulkojuma nodošanas iemigu. Parasti uzmanīgi pārlasu, jo vienmēr ir šaubas par kādu vārdu vai teikumu. Sapnī tulkošana turpinājās un galvā uzstājīgi skanēja viens vārds. Nepievērsu uzmanību, jo tādā stāvoklī daudz kas vēl ir nesaprotams. Tas turpināja skanēt galvā arī starp nomodu un sapni, bet arī tad vēl nopietni to neuztvēru. Taču intereses pēc paturēju prātā, lai vēlāk paspēlētos ar sapņu vārdiem. Īsti gan neticēju, ka tas derēs. Kad beidzot atvēru dokumentu, sapratu, ka nosapņotais vārds ir kā trūkstošais puzles gabaliņš, tik lieliski aizstāj iepriekš izvēlēto. Smadzenes tomēr ir kaut kas brīnumains.

Es tā stāvu, es tā stāvu
Ziemassvētku vakarā,
Lai veldrītē nesakrita
Mans daiļais linu lauks.

Kad tikko sāku strādāt bibliotēkā vienā grāmatā atradu sacerējumu par pazudušu kaķi. Tā kā tā nav no populārajām lasāmvielām, es būtu varējusi viegli atrast īpašnieku pēc izsnieguma vēstures, taču nez kāpēc to citu darbu jūklī aizmirsu. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad šo lapiņu pēc trim gadiem ieraudzīju atkal, turklāt kads uzmanīgs lasītājs lapiņu bija ar skoču pielīmējis grāmatas vāka iekšpusē. Iespējams, ka tas ir kļuvis par tādu kā paralēlo stāstu. 

Ceturtdienas vakarā pēc iznākšanas no kinozāles vēl ilgi bija sajūta, ka atrodos sapnim līdzīgajā filmā, pat ja tā bija nedaudz baisa. Taču vizuāli skaista un iespaidīga. Un vismaz bija kaut kāda izvēles brīvība atšķirībā no senākas Lusilas Hadžihalilovičas filmas Innocence. Pastaigā pa izgreznoto pilsētu šķita, ka gandrīz ikvienā rotājumā redzama vesela pasaule, pat neskaitāmas. Tikai varbūt ne tik cietsirdīgas un daudznozīmīgas. Tātad filmas vizualitāte uz mani bija iedarbojusies? Vai arī tas, ka sen nebiju bijusi kino? Hmm, tiešām pēdējo reizi kaut kad gada sākumā? Vai tā ir sakritība, ka šomēnes iemaldos stāstos, kur mazu meiteņu mammas izdara pašnāvību, un viņas jau no bērnības paliek pavisam vienas?

- Es dievinu Sniega karalieni. Zinu šo stāstu no galvas.
- Kas tev tajā patīk?
- Viss. Jo īpaši karaliene, es mīlu karalieni, jo viņa ir nemirstīga.
- Viņa ir ļoti vientuļa.
- Jā, bet karalienei ir sava valstība. Un tā viņai būs vienmēr.
- Bet vai ar to pietiek?

"Tas nav nekas slikts, bet man liekas, ka sava temperementa dēļ viņš nekad dzīvē nebūs tā pa īstam priecīgs, vismaz uz āru ne. Viņš ir tāds filozofisks, daudz domā un vēro, ļoti dziļi daudz ko pārdzīvo. Un uz daudz ko atskatās ar nostalģiju."


Forši, ja vecāki ko tādu pamana un ļauj bērnam būt tādam, kāds viņš, jo neviens cits jau no malas nevar kādu padarīt superlaimīgu. Man šķiet, ka tāds varētu būt arī mans aptuvenais raksturojums, tikai vajadzētu izņemt vārdu filozofisks. Lai gan nav tā, ka es vispār nedomātu.

"Mīlestība bez taisnīguma ir liekulība, taisnīgums bez mīlestības ir cietsirdība."

Šodien sareiba galva, domājot par to, kā manas izvēles un darbības ietekmējušas citus cilvēkus. Un kā pēc tam šie nospiedumi cilvēkos tālāk ir ietekmējuši vēl citus, un kā šie citi to nesesuši tālāk vēl citiem un tā tālāk. Nav tā, ka pārvērtētu savu nozīmību, taču pārāk vieglprātīgi arī negribu uztvert savu saistību ar cilvēci.

Saruna ar rakstnieci radīja pārdomas, ka reizēm ieradums kaut ko atlikt uz vēlāku laiku ir ok. Šajā gadījumā tas bija nodoms izbeigt dzīvi, jo Viktorijei pēc dvīņu piedzimšanas šķitis, ka nemācēs bērnus audzināt tā, lai viņi būtu laimīgi. Tā nu pēc šīs nemitīgās atlikšanas viņa sākusi rakstīt. Interesants novērojums par līdzību ar traumu, kad attopies riņķojot pa vienām un tām pašām vietām, līdz vēlies izmainīt pastaigas maršrutu, taču nesanāk. Tā rakstniece skaidroja, kāpēc viņas darbos nobeigums parasti nav tik skaidrs. Pat ja arī daļu lasītāju kaitina atvērtie nobeigumi grāmatās, traumas risinājums arī nav tik viennozīmīgs un vienkāršs. Tāpēc laimīgās beigas te neder. Vēl Viktorije teica, ka neierasti redzēt tik daudz cilvēku, parasti atnākot pieci apmeklētāji. Jauko uzņemšanu Latvijā vēl ilgi atcerēšoties. Viņa drosmīgi raksta par tēmām, no kurām man mazliet bail, taču pēc pasākuma bija ļoti silta sajūta. Varbūt tāpēc, ka dzirdēju čehu valodu? Kaut kādā ziņā tas radīja māju sajūtu. Pateicu arī dažus teikumus čehiski, valodu zināšanas tomēr reizēm noderīgas. Un pēc sarunas sapratu, ka velti esmu baidījusies lasīt Viktorijes grāmatas. Vai tāpēc, ka pēdējos trīs gadus atrados psiholoģiski smagā vidē un bezjēdzīgi mēģināju risināt kāda cilvēka traumas, lai gan neviens man to nelūdza? (pareizāk būtu teikt neuzkrītoši par to domāt un analizēt). Lai nu kā, šovakar sākšu lasīt, tikai vēl nevaru izlemt: Sēņotāju vai Rekonstrukciju.

Kā var būt banāla saule?

Izrādās, ka Vācijās bibliotēkās (varbūt ne visās) cilvēki ir izdomājuši atjautīgu risinājumu grāmatu pārpilnībai un mūžīgajam vietas trūkumam plauktos. Lai nebūtu tik bieži jāpiedzīvo brutālā norakstīšana, ir izveidots speciāls stends, kur par 50 centiem var iegādāties dažādas grāmatas diezgan labā stāvoklī. Ja pērk vairāk par 3, tad laikam vēl pienākas atlaide. Vēl redzēju tādu ideju, ka mazāk populārās grāmatas tiek izstādītas ar saukli - Dosim pēdējo iespēju ciemoties pie lasītāja!

Izrādās, ka spoguļneironi vislabāk attīstīti tiem, kuru vecākiem bijušas lielas problēmas (atkarības, depresija utt.). Tā kā spoguļneironi palīdz saprast (just) cilvēkus bez vārdiem (spoguļo otra emocijas, jūtas), rodas vēlēšanās palīdzēt, saprast problēmu, to risināt. Tādi bērni izaug par ļoti empātiskiem cilvēkiem un bieži vien tāpēc izvēlas palīdzošās profesijas. Taču svarīgi ir pārstrādāt savu traumatisko pieredzi, lai neprojicētu savas traumas uz citiem, tādā veidā it kā neapzināti cenšoties dziedināt sevi.