A thin grey line between black and white

"Es nezinu. A tu zini?"

Refleksija par robežu atveidojumiem mākslas terapijas laikā.


"Te ir mana telpa un brīvība, bet tur, kur saceltas lielās sienas un mūri, pat netuvojos un eju garām ar lielu līkumu. Tie šķiet kā asas aizsardzības adatas."
"Bet varbūt, lai notiktu patiesa saruna, reizēm robežas ir jāpārkāpj?"
"Tas ir riskanti, cilvēks var apvainoties un vēl vairāk noslēgties, ka neciena viņa privātumu."
"Jā, risks pastāv vienmēr. Arī klusēšana ir riskanta. Bieži vien vislabākās sarunas notiek pastaigas laikā, tad ir vieglāk runāt atklātāk"
"Tad jau Aristotelim un peripatētiķiem bija taisnība, ka vislabākās mācības ir sarunas pastaigas laikā."

"Man tiešām patīk, kā tu domā." 

Pēc atkopšanās no saaukstēšanās parasti ir ļoti pacilājoša sajūta un izbrīns, cik viegli daudz ko var izdarīt.

Slimošanas laikā youtube algoritmi piespēlēja diezgan jocīgu reklāmu, kas galīgi neatbilst manai vecuma grupai. Pirmo reizi mūžā man rādīja datorspēļu reklāmu. Intereses pēc pat paskatījos, jo ieinteresēja stāsts par meiteni, kas kopā ar kaķi ir devusies prom no zemes kosmosa kuģī. Varbūt tur būs izdomāti kaķim labvēlīgi apstākļi bezsvara stāvoklī? Interesanti, kā kaķis adaptēsies? Un ko viņi tur pētīs? Protams, nekā tamlīdzīga tur nebija, jo pēkšņi uzradās kaut kādi mošķi, kas laikam bija domāti citplanētieši. Pēc šī garlaicīgā pavērsiena, galīga zuda interese to spēli meklēt, un līdz ar to nosaukumu prātā nepaturēju.

Kāpēc atkal jāmostas no tādiem murgiem? Apkārtne līdzīga Gogoļa ielas tunelim, tikai tumšāka un nereālāka. Mani sargāja liels melns kaķis, viņš bija kā liela ērta soma, kurā ielīst, noslēpties un netraucēti vērot apkārtni. Kaut kas bez sejas meklēja dzīvnieciņus, bet visi aizbēga. Tad no kādas ēkas iznāca divas blondas sievietes ar maziem bērniem. Tad viena balss teica: "Mirs mazā meitene!" Es izlēcu no sava drošā patvēruma un teicu: "Nē! Es varu iet viņas vietā!" Tā sargājošais kaķis pazuda un man ļoti sāka sāpēt kakls, it kā mani žņaugtu. Likās, ka smoku, un tā pamodos. Tāda sajūta, it kā tiešām būtu izlīdusi no kāda stulba bojevika. Turklāt ne ko tādu skatījos, ne lasīju. Gribētu pārmaiņas pēc šonakt nosapņot kaut ko skaistu.

Ekskursijas vadītājs ebreju sinagogā Peitavas ielā gandrīz uz visiem jautājumiem atbildēja ar pretjautājumiem. Tajos tad meklējama daļēja atbilde. Ja tā padomā, diezgan saprotami, jo realitāti jau nemaz tā nevar ietilpināt un saspiest vienā atbildē. Man patīk šāda pieeja.

Šodien dzirdēju, ka mūsdienu askētisms ir pilnīgi pretējs tam, ar ko to saprata senāk. Jaunais askētisms ir tad, ja spēj atlikt malā darbus, pārgudrās tehnoloģijas un iziet garā pastaigā. Un atceries kārtīgi paēst, pagulēt un citas ikdienas lietas.

Vai, sakot "visi ir noraizējušies", ir pieklājīgs veids, ( kā pateikt, ka patiesībā tie visi esi tu pats? )

Pārvarēju lielās bailes un cauri visiem sniegiem beidzot aizvedu bijušajai kolēģei novēloto Ziemassvētku dāvanu, egles zariņš pie kastītes jau sen bija nokaltis. Kaut nu nebūtu par vēlu! Nespēju noticēt viņas priekam, mani ieraugot, jo nez kāpēc biju izdomājusi, ka viņai riebjos ar savu "dīvaino loģiku". Varbūt mana esamība gribējusi sev sarežģītu dzīvi ar tik jocīgu gēnu kombināciju
(ja neirotisma iedzimtības iespējamības koeficients ir 41 – 58%, tad gēnu loterijā man tiešām ir "paveicies" ar intraversijas iespējamību – 54 – 80%, nu labi, ka vismaz šo visu līdzsvaro labvēlīgums – 33 – 52%, pat ja varbūt bieži cilvēki to pārprot kā liekulību vai tukšu glaimošanu). No viņas labajiem vārdiem tā abstulbu, ka aizmirsu savu sakāmo par to, kā novērtēju viņas spēju redzēt kopainu, intuīciju, sirsnību pret cilvēkiem, ieteiktās grāmatas. Bet varbūt to var nolasīt bez vārdiem? Visi mūsu strīdi bija kaut kur izkusuši gaisā, es tikai klausījos, klausījos, klausījos un redzēju viņas gaišo būtību bez maskas, brīvu un patiesu.
Atpakaļceļā galvā sāka skanēt dziesma, kas parasti skan pirmā sniega laikā vai, kad sastopos ar neparastiem prātiem. Tikai tik reti sanācis pateikt paldies, cik daudz plašāku pasauli šie cilvēki man ir parādījuši.
Jā, es noņemos tikai ar sīkumiem, ilgstoši vēroju kādu unikālu detaļu, kas veido šo veselumu. Bet citi spēj kopainu redzēt uzreiz!
Varbūt tiešām gribēju neiespējamo? Radīt tādu pelēko telpu, kur ikvienam būtu vieta, pat ja visradikālākie uzskati? Taču pasaule ir daudz sarežģītāka par šādām utopijām, kur iedomu pasaulē visi reiz kopā spēlēsimies kā kaķēni.

Komentārs par haotisku un patvaļīgu vārdu lietošanu: 

- Mana labākā īpašība ir arī mana sliktākā īpašība.
- Kāda?
- Ļoti laba atmiņa. Es daudz atceros, tai skaitā arī visu slikto.


Tā jau ir, ka ar labu atmiņu ir grūti daudz ko aizmirst. Man gan likās, ka pagājušajā gadā negulēšanas dēļ atmiņa pasliktinājās, taču nesen atmiņas testā sanāca diezgan labs rezultāts, tātad nav tik traki. No otras puses, testa laikā nebija nekādu apstākļu, kas novērstu uzmanību, līdz ar to varēja mierīgi koncentrēties kaut kam vienam. Ikdienā uzmanība parasti ir izkliedēta daudzos virzienos, turklāt negaidītos.

Sapnī redzēju, kā domas pārvēršas par vārdiem. Sen tā nebija bijis, ka sapnis rādās nevis kā kustīgi attēli, bet gan kā teksts. Tā parasti ir bijis pēc intensīvas tulkošanas naktīm, kad sapni var lasīt kā tekstu. Uz beigām pusnomodā pat izdarīju eksperimentu, iedomājos kādu vārdu un tas uzreiz uzrakstījās. Bet vai latviešu valodā? Vēl es redzēju, kā veidojas cilvēku domas, bet pēc pamošanās ļoti sāpēja galva un maz ko atcerējos.
Kāpēc es labāk patīku kaķiem, nevis suņiem?

Lai gan šķita, ka par mani neviena bailīgāka radījuma nav, cilvèki teica, ka mani jautājumi esot ļoti drosmīgi. Tas pārsteidza, bet man patiktu, ja mācētu izdomāt arī kādu sakarīgu atbildi, nevis tikai jautāt.

Noklausīti sarunu fragmenti.

Aukstās ziemas vēlie vakari ir skaisti ne vien tāpēc, ka tagad tik bieži var novērot ziemeļblāzmu, bet arī var izjust suņa prieku par ziemu. Un tad brīnos, kā pēc šādām pastaigām nemaz neesmu nosalusi. Ja suns mīl ziemu, tad es arī.

Šķiet, ka vēl pavisam nesen tika apspriests jautājums: vai google mūs padara stulbākus? Tagad laikam ļoti bieži līdzīgā veidā tiek vaicāts par MI. Tādos brīžos mierinājumu var atrast tik senā tehnoloģijā, kā grāmata. Tā nomierina ne tikai ar savu lineāro stabilitāti.

“Man patīk papīra čaukstoņa starp pirkstiem. Rakstu zīmes līdzās pirkstu rakstam. Grāmatas cilvēkiem dāvā klusumu, pat ja tās runā ļoti skaļi.”

Nnedi Okorafora

Biju jau aizmirsusi, cik sarežģīti var pateikt pulksteņa laiku dažās valodās, piemēram, čehu. Ceturkšņus vēl saprotu, bet, ja vēl kaut kas no tiem jāatskaita vai jāpieskaita, tas taču prasa prāta piepūli, lai gan dzimtajā valodā droši vien tas ir tikpat automātiski, kā pakustināt roku.

„Lūdzu nerunājiet ar mani ceturkšņos!”
"Tā ir mana automātiskā aizsargreakcija, dzirdot, kā čehi jau atkal virpina savas vājprāta garās pulksteņa laika konstrukcijas agri no rīta.
Piemēram, plkst. 9.40 čehiem ir bez piecām minūtēm trīs ceturkšņi pirms desmitiem (bez pět minut tři čtvrtě na deset)."

https://www.instagram.com/manacehija

"Vecais Hamamura bija kas vairāk par bibliotekāru. Šeit viņš bija strādājis gadiem un pat pēc aiziešanas pensijā bija izvēlējies palikt pie lasītāju apkalpošanas letes. Veco vīru varētu dēvēt par šīs senās bibliotēkas dzīvo enciklopēdiju. Lai gan Hamamura bija cinisks, ar mainīgu garastāvokli un diezgan sarežģītu raksturu, viņš nebija slikts cilvēks. Galu galā viņš Nanani bija iepazīstinājis ar dažnedažādām brīnišķīgām grāmatām. Tomēr brīžos, kad Hamamura nebija omā, pastāvēja risks krist nežēlastībā viņa asās mēles dēļ. Šodien nepārprotami bija tāda diena.

Vecais Hama vienmēr izskatās tik nīgrs, ka nav iespējams pateikt, vai viņš ir labā vai sliktā noskaņojumā."


Sosuke Nacukava - "Kaķis, kas izglāba bibliotēku"

Sapnī redzēju draudzeni, kas bieži ļoti ātri apvainojās un par visu raudāja. Visbrīnumainākais bija tas, ka man pret šo bija tik veselīga attieksme, ka spēju piedāvāt palīdzību īstajā brīdī vai likt mierā, kad gribēja pabūt vienatnē. Un mani nekas neaizvainoja, jo spēju nošķirt savas emocijas no otra cilvēka. Šis varētu būt viens no tiem gadījumiem, kad sapnī darbojies kā vairākas personas, kā divas galējības vai iespējamības.

Ļoti gribētu noskatīties filmu Bezgalīgā zilgme (O Último Azul).