A thin grey line between black and white

Kā var būt banāla saule?

Izrādās, ka Vācijās bibliotēkās (varbūt ne visās) cilvēki ir izdomājuši atjautīgu risinājumu grāmatu pārpilnībai un mūžīgajam vietas trūkumam plauktos. Lai nebūtu tik bieži jāpiedzīvo brutālā norakstīšana, ir izveidots speciāls stends, kur par 50 centiem var iegādāties dažādas grāmatas diezgan labā stāvoklī. Ja pērk vairāk par 3, tad laikam vēl pienākas atlaide. Vēl redzēju tādu ideju, ka mazāk populārās grāmatas tiek izstādītas ar saukli - Dosim pēdējo iespēju ciemoties pie lasītāja!

Izrādās, ka spoguļneironi vislabāk attīstīti tiem, kuru vecākiem bijušas lielas problēmas (atkarības, depresija utt.). Tā kā spoguļneironi palīdz saprast (just) cilvēkus bez vārdiem (spoguļo otra emocijas, jūtas), rodas vēlēšanās palīdzēt, saprast problēmu, to risināt. Tādi bērni izaug par ļoti empātiskiem cilvēkiem un bieži vien tāpēc izvēlas palīdzošās profesijas. Taču svarīgi ir pārstrādāt savu traumatisko pieredzi, lai neprojicētu savas traumas uz citiem, tādā veidā it kā neapzināti cenšoties dziedināt sevi.

Tā kā gribu atbalstīt latviešu izdevējus, Narvesenā nopirku jauno filozofu veidoto žurnālu "Tvērums" par Austrumu tēmu. Iegādājos arī tāpēc, ka gribēju izlasīt interviju ar Kasparu Eihmani. Sākumā padomāju, ka pārdevējs nevar atrast svītrkodu un tāpēc pēta žurnālu no visām pusēm. Bet tad viņš pajautāja: "Rīgas laiks laikam vairāk neiznāk? Šis žurnāls izskatās ļoti līdzīgs." Paraustīju plecus un atbildēju, ka laikam tiešām vairs neiznāk un novēlēju jauku vakaru. Varbūt nemaz neesmu tik introverts cilvēks, ja sarunājos ar pārdevējiem, lai gan es steidzos (līdz vilcienam bija atlikušas 7 minūtes), tāpēc nepaspēju pajautāt, kas tik īpašs viņam šķiet Rīgas laikā. Tā laikam tāda profesijas blakne, kad gribas uzdot jautājumus par lasāmo.

"Pēc daudzo iepriekšpieņēmumu krišanas par Āzijas filosofiskajām tradīcijām, iepazīstoties ar tām tuvāk, vienā brīdī atskārtu, ka esmu caurcaurēm eiropietis. Visos poētiskajos pašizdomājumos un naivajos mēģinājumos kļūt par ko citu - sākotnējā interese bija izsalkums pēc transformācijas - likās, ka iztēles laukā esmu tuvāks Āzijai nekā Rietumiem. Gan jau tāpēc, ka par Rietumiem līdz galam neko nebiju sapratis vai zinājis. Ilgi dzīvojot Āzijā - gandrīz trešdaļu dzīves -, vienā brīdī sajūti, ka esi cita māla mīcīts. Vēl jo vairāk, sevis novērošanas un analizēšanas rezultātā tu sāc atskārst un pamanīt iepriekšējos pieņēmumus, kurus esi attiecinājis uz Ķīnu un Indiju, kas nāk no Eiropas tradīcijas. Kristietība un katolicisms izlien kā spalvaina āža kāja, un nemaz ne sliktā nozīmē (smejas) [..] Biju pārliecināts, ka esam brīvības vektora iemiesojums un Āzijā tā nav; ka citur mēs to vēsturiski nenovērojam. Vismaz kamēr nenonācu Taivānā, kas ir eksperiments starp liberālo demokrātiju un konfuciānistisko pasaules skatījumu un kas vismaz pagaidām darbojas brīnišķīgi."

Kaspars Eihmanis

"Miesā slimie pelnījuši nevis naidu, bet gan drīzāk žēlumu. Un nav pakļauti vajāšanai, bet gan līdzjūtības cienīgi ir tie, kuru garu negantāk par jelkādu slimību plosa netikums.

Ko līdz šī tava nemierīgā rosīšanās?
Kāds labums savu likteni gan pašam izaicināt?
Ja alkstat jūs pēc nāves, tūdaļ steidzina tā putnus
un neļauj kavēties vairs dieva spārnotajiem zirgiem.
Mūs apdraud čūskas, vilki, lāči, tīģeri un lauvas,
un mēs cits citu nokaujam ar zobenu bez mitas.
Vai tāpēc, ka tik atšķirīgi esot cits no cita,
mēs liktu karaspēkiem doties mežonīgos karos
un alktu nomirt cits no cita raidītajām bultām?
Šai skaudrā aplēsē nekad nav bijis taisnīguma.
Ja gribi, lai pēc nopelniem tev pienāktos reiz alga,
tad mīli krietnos, būdams žēlsirdīgs pret tiem, kas ļauni."

Boēcijs - "Par mierinājumu filozofijā"

Kad man pirms nedēļas teica, ka es esot ļoti jauka, sajutos kā viltvārde, jo spontāni aizdot grāmatas man šķiet gandrīz tikpat pašsaprotami kā elpot. Varbūt pārspīlēju, bet mani sajūsmina dalīties ar grāmatām, runāt par tām. Jo īpaši, ja notiek tāda sakritība, ka nedēļu esmu vadājusi sev līdzi kādam cilvēkam tik vajadzīgo grāmatu (pat ja tobrīd nezināju, ka kādam to vajadzēs). Pēc šī nelielā labvēlības žesta pati pilsēta likās pārvērtusies, atradu grāmatu glabātavas vietās, kur pat nebūtu iedomājusies. Varbūt pat atguvu bezmērķīgas klejošanas prieku. Galu galā tieši pastaigās rodas vislabākās idejas, ne steigā.

Vai jums arī tā ir, ka pelēkajās un krēslainajās dienās it kā redzat saulrietu, lai gan aiz mākoņiem tas nav saskatāms?

"Katrai slēdzenei ir atslēga, katrai problēmai ir risinājums."

Entonijs Dors - Mums neredzamā gaisma

Kopš ziemas pašos bezcerīgākajos rītos nolēmu vērot cilvēku apģērbu un brīvajā brīdī uzskicēt kaut ko jauku, kas palicis prātā no redzētā. Kāpēc nodarbojos ar šādām smieklīgām un triviālām lietām? Pirmkārt, lai pamostos un koncentrētos uz ko vienu, kas dienas gaitā palīdzēs neizšķīst sīkumos (labāk vienā nekā daudzos). Nē, nu labi, ja godīgi, lai uzlabotu noskaņojumu, jo esmu pūce un man agrie rīti sagādā īstas mocības. Otrkārt, lai izkļūtu no savas ierobežotības un vairāk pievērstos ārpasaulei, pat ja sevi izzināt un rūpēties par dvēseli arī ir ļoti derīgi. Treškārt, lai būtu krāsaināka dzīve. Un tādā veidā kāds mirklis spilgtāk ierakstītās atmiņā, jo intensīvāk izdzīvots. Labāk tā, nekā nīgrumā un bezcerībā slampāt pāri pelēkajiem rītiem.


Šorīt pamanīju interesantu zīmējumu uz auduma maisiņa: Pūķis lasa grāmatu. Un apakšā rakstīts Feminist library. Uz cita maisiņa pamanīju uzdrukātu Munka kliedzienu. Diezgan dramatiski. Vai tā tiešām pašreiz jūtos? Kad kāpu ārā no vilciena, pamanīju, ka vienai meitenei cepures vietā uz galvas ir puķe lavandas krāsā. Nevarēju saprast, no kāda materiāla veidota, un vai tiešām tā funkcionē arī kā cepure. Taču nekādus punktus neskaitu, jo šajā posmā brauc diezgan mākslinieciski jaunieši, kuri vienmēr kaut ko izdomā. Līdz ar to paredzami, lai gan tas nenozīmē, ka nav interesanti.

Mājupceļā iegāju grāmatnīcā un nopirku Romana Honeta dzeju, jo piesaistīja nosaukums ziema, maldi. Nedaudz sasaucas ar manu pašreizējo pasaules izjūtu. Sen tā nebija bijis, ka varēju tā aizmirsties un lasīt. Paldies I. par interpretāciju. Varbūt apmaldīšanās sapņu pasaulē nav tas sliktākais veids, kā izdzīvot šo laiku, ja jūti dzīvi tepat blakus.

Vakar tā apžilba acis no rīta gaismas. Neesmu dzimusi vakar, bet laikam jau kopš oktobra biju samierinājusies, ka rīti līdz pavasarim būs ļoti tumši. Šķiet, ka tikai bērnībā pulksteņu griešana man šķita jautrs piedzīvojums, vēlāk bija neitrāla attieksme, tagad tikai jāpierod, ka vakari būs tumšāki. Šo piefiksēju, lai atcerētos, ka arī mani reizēm uztrauc šādas lietas, lai gan ļoti līdzīgi izteikumi par šo tēmu dzirdami katru gadu (un es to saprotu). Kaķim gan vajadzēja tikai divas dienas, lai pielāgotos jaunajam ritmam. Tātad to varu arī es. Varbūt tā notiek, līdzko pārstāj brīnīties par pasauli un uzlūkot to ar ieinteresētu skatienu, tā iestājas rutīna. Vēl uzzināju par sevi jaunu raksturojumu: the quiet architect of unity.

- Tas demiurgs laikam ir kaut kāds mītiskais radītājs, kas visu ko no mīklas taisa.
- Bet varbūt tas ir kāds blogeris? (skaļi smiekli pa visu vagonu, lai apkārtējie saprastu, ka tas ir joks).

Parasti mani rīti ir mierīgi, jo pāris stundas pēc pamošanās darbojos pusmiegā un daudz ko vēl nesaprotu, jo pēc bioritmiem neesmu nekāds cīrulis. Taču šorīt prāta pasaulē nogranda sprādziens: pirmā doma pēc pamošanās bija: Cik bezjēdzīgi nodzīvota dzīve! Tā jau viss ok, ja mana būtība grib visu tik pēkšņi pārvērtēt, vienīgi žēl, ka neatceros impulsu, kurš ierosināja šādu domu: kas tad tieši ir tas bezjēdzīgais? Un ko jēdzīgu varētu likt šīs bezjēdzības vietā, kamēr vēl viesojos šeit?

Ja gribi dzīvē kaut ko mainīt, katru dienu dari vienu un to pašu.

Šodien vilcienā dzirdēju divu draugu sarunu, kur viens jauns vīrietis gribēju iedvesmot otru:
"Ja tu šaubies un neviens tev netic, vismaz es TEV TICU!"

Tas šķita tik mīļi un man nez kāpēc likās, ka viņi ir labi draugi. Jāatceras pašai ko tādu biežāk teikt citiem, pat ja neesmu nekāds koučs vai tamlīdzīgi. Vēl šis atgādināja laikus, kad pirms daudziem , daudziem gadiem man bija uztaisīta un diskā ierakstīta iedvesmas dziesmu izlase, ko klausīties drūmos rītos vai ceļā, lai nenolaistos rokas grūtos brīžos (tagad gan nespēju iedomāties kaut kādu papildu troksni, man labāk patīk klusums). Bet nu arī tālajā 2010. gadā droši vien nevienam neatzītos, ka man ir tādi palīglīdzekļi, iespējams, eklektiskās mūzikas dēļ. Šķiet, izlasē bija Astro'n'out dziesma Tici sev. Tagad tas šķiet nedaudz naivi, tomēr arī šajās atmiņās ir kaut kas silts un jauks, kā tas parasti ir pat ar vismuļķīgāko mūziku.

Atceļā līdzsvaram meiteņu saruna:

"Bet vislabāk izaugsmei palīdz tieši kritika. Ko tas dod, ja visi tevi slavē, bet neko jaunu un vērtīgu, kas palīdz mācīties un pilnveidoties, neuzzini?"

"I am a master of some widely practiced anti-listening habits: leaping into the pauses left by my interlocutor; finishing their sentence; rehearsing my own response while acting like I’m listening; replying in a way that shifts the focus of attention onto me… I’m guilty of them all. These days, it seems like we don’t have the time to pay attention." 

Šovakar ļoti skaista vakara gaisma, sīks lietutiņš un varavīksne. Tas izdzēsa visu nepatiku pret kaitinošo uzdevumu. Pagātnē iezīmēju melno kaķīti S., kura vairs nav. Samulsināja jautājums, ko gribētu paņemt līdzi no pagātnes? Kaķīti es nevaru, bet varu mīļumu un labās atmiņas par visiem kaķīšiem un viņu avatāriem, gan īstiem, gan izdomātiem (grāmatās, filmās, animācijā). Savādi iztēloties, ka ierastā tagadne drīzumā kļūs par tuvo pagātni. Kad vadītāja ieteica uzaudzēt biezāku ādu un neko neņemt galvā, man gribējās iedziedāties kā Morisejam, ka man vispār ādas nav. Visa pūkainā sajūta, ko uzzīmēju, materializējās ļoti ātri, mammas kaķis gribēja gulēt man klēpī, līdz ko ienācu pa durvīm.

"visur, kur raugos, cenšos izzināt, es negribu ticēt, es gribu zināt, bet dažreiz tas vienkārši nav iespējams

"Dažkārt es pilnībā nesapratu pieaugušos, it īpaši tēti. No rīta līdz vakaram, sešas dienas pēc kārtas, viņš šķiroja citu izmestās mantas, taču brīvo dienu izmantoja nevis tālab, lai beidzot ieraudzītu sauli, debesis vai kokus, bet gan lai dotos atpakaļ un savāktu lietas, kuras viņš un pārējie pieaugušie uzskatīja par pietiekami derīgām turpmākai lietošanai. Un tā nu viss mūsu dzīvoklī bija kāda cita jau reiz lietots vai nēsāts.
Tomēr es nedrīkstēju izrādīt nepatiku pret šāda laika pavadīšanu, jo tas bija vienīgais veids, kādā tētis to pavadīja kopā ar mani."

"Centos attēlot viņas smaidā savilktās lūpas, kas vaigos vienmēr izveidoja bedrītes, taču rezultāts nebūt neatgādināja mammas seju, kad viņa smaidīja. Lūkojoties svešajā sejā, es apjautu, ka sāku aizmirst tik pazīstamos vaibstus. Sapratu arī to, ka vairs īsti pareizi neatminos, kā skan mammas balss. Man bija tik ļoti bail no tā, ka pienāks diena, kad viņas balsi būšu aizmirsis pavisam. Šī apziņa likās tikpat šausmīga kā mirklis, kad uzzināju, ka viņa ir mirusi. Man radās sajūta: ja šīs abas svarīgās lietas pazudīs no atmiņas pavisam, es ļaušu viņai nomirt otrreiz."

Anete Grīnberga - Spoks un mākoņu pilsēta