Hypocritic critic

Brīžos, kad mēģinu neiespējamo, pilnībā sakārtot māju, šķiet, ka tomēr kaut kāda patiesība ir izteikumā lietu dabiskais stāvoklis ir haoss.

Is war as old as gravity?
If I love peace do I have to love trees?
Are there animals that like peace and animals that like war?
Is peace quiet?
Is making war an instinct we inherited from our hunting or farming ancestors?
Were farmers the first warriors?
Do we love without thinking?
Do we do the right thing without thinking?
When children fight with their brothers and sisters are they learning how to make war?
How do we test the limit of our bodies without war?
Why do they compare war to a man and peace to a woman?
Peace is unpredictable.
Why is war so exciting?
War is the best game and the worst life.
Is peace the hardest work?
Is peace a time of tension?
What are the different kinds of victory, in a war, in a race?
Is despair a solution?
Why is it dangerous to say 'never forget'?

Rjuiči Sakamoto - Karš un miers

Šorīt pieturā gaidīju autobusu. Garām pagāja tāds drukns vīrietis labākajos gados. Notrausa no sētiņas sniegu un sāka ēst.

( Kā runāt caur puķēm. )

Ja gribas dzirdēt čehu valodu, jāskatās čehu filmas. Šķiet, ka puse skatītāju seansā bija čehi. Varbūt pat vairāk. Izbrīnīja, ka man agrāk tik mīļā valoda vairs neskan kā skaista mūzika, bet nedaudz griež ausīs, līdz ar to norobežojos un uz brīdi viss ir tikai fona troksnis. Varbūt tā ir blakne no centieniem uzmanīgi visos klausīties darba laikā, tāpēc vakarā uztveres nogurums?

Un tomēr šķiet, ka no jauna atvērušās slepenās durvis uz valodu maģiju. Es atkal dzirdu vārdus! Nezinu, kā to lai normāli izskaidro. Varbūt tā, kā reizēm mūziķi mēdz dzirdēt skaņdarba melodiju?

Neaizgāju uz jaunā Māxlas žurnāla atvēršanas pasākumu, pat ja tiku aicināta. Man šķiet, ka vienīgā izklaide ārpus mājas, uz ko pēdējā laikā varu saņemties, ir filma kinoteātrī vai kāda vēlā vakara izstāde, jo tur ne ar vienu nav jāsarunājas.

"Simona de Bovuāra prātoja par to, cik viegli mēs izlaižam no acīm to, ko patiešām gribam, un tā vietā izvēlamies to, ko šķietami vēlas apkārtējie. Viņa atskārta, ka mēs tik labi pārzinām citu viedokļus, ka aizmirstam kā nākas painteresēties, kas patīk mums pašiem. Viņasprāt, dzīves vissvarīgākais uzdevums ir noskaidrot savas personīgās vēlmes.

De Bovuārai patika iepirkties, taču mantas viņu neinteresēja tāpēc vien, ka tās bija dārgas vai smalkas. Patiesību sakot, viņu īpaši aizrāva lētās bodītes. Viesojoties un lasot lekcijas Ņujorkā, filozofei patika apmeklēt tā sauktos desmitcentu veikalus, kur katra prece maksā tikai 10 centus. De Bovuāra uzskatīja, ka mēs patiesībā gribam baudīt dzīvi, taču kļūdaini pieņemam, ka mūsu prieka ķīla ir tas, ko var nopirkt par naudu. Visbiežāk daudz svarīgāka ir sajūta, ka mums pietiek laika un brīvības darīt to, kas pašiem patīk."

Varbūt jāatgriežas pie vecā ieraduma reizi mēnesī nopirkt labu, kvalitatīvu krāsainu zīmuli, ja jau šodien tas man sagādāja tādu prieku? Beidzot varēju padarboties ar to, kas sagādā prieku, pēc tam dušā dziedāju. Un visi sapņi šovakar šķita dzīvi, krāsaini un piepildāmi. Var teikt, ka šī bija superlabā diena.

Šķiet, ka ziemā slidotāji izskatās pēc putniem, ja skatās uz ainu no neliela paaugstinājuma. Pusdienas pātraukumā trīs jaunieši bez slidām centas izpildīt pirueti, piezemējoties uz vienas kājas, bet tas vairāk atgādināja par rotaļīgumu.

Tās saltās ziemas saules dienas tomēr bija kā skaista pasaka. Ļoti pietrūkst. Šķiet, ka tagad pat salstu daudz vairāk, kad ārā temperatūra ir nedaudz virs nulles.

Mazs puika: Es vēl varu...
Mamma: Labāk lasi grāmatas. Nekas cits mani tik ļoti neiepriecina, ka tu lasītu.
Puika: Vai tētis ir bijis šajā bibliotēkā?
Mamma: Tu labi zini, ka tētis grāmatas nelasa. Viņš nevienā bibliotēkā nav bijis.
Puika: Laimīgais...
Mamma: Nu nē... Tu zini, ka viņam nav laika. Bet grāmatas ir tik aizraujoša pasaule, tu redzēsi. Labākais, ko darīt brīvajā laikā. Beidzot ir brīvdienas un es varu lasīt! Reizēm šķiet, ka man vajadzētu iet prom no skolas un strādāt bibliotēkā.


Interesanti, kā rodas lasītprieks? Un kā to nepadarīt par smagu pienākumu bērniem?

JANVĀRIS. Šķiet, ka par dižpārdokli būs kļuvusi Marka Aurēlija grāmata "Meditācijas. Pašam sev."
FEBRUĀRIS.Pēdējā laikā tāda sajūta, ka laiks rit atpakaļgaitā.
MARTS. Gaismas atgriešanās agros rītos sajūsmina un iedvesmo.
APRĪLIS.Kopš beigušās sniega dienas, mežu atkal varu iziet aizvērtām acīm neapmaldoties.
MAIJS. NAV NEVIENA IERAKSTA ŠOGAD.
JŪNIJS. Jūs esat traks.
JŪLIJS. Tāda melanholiska videoeseja par internetu.
AUGUSTS. Pirms gulētiešanas izlasīju spāņu rakstnieču Irijas H. Parentes un Selenes M. Paskvalas stāstiņu par depresiju no mazas meitenes skatpunkta “Alma un septiņi briesmoņi”.
SEPTEMBRIS. Vai pasaulē ir tāda mūzika, pēc kuras noklausīšanās mazliet mainās visa cilvēka uzbūve?
OKTOBRIS. Svētdien uz zālītē nokritušas ozollapas iemirdzējās lietuslāsītes.
NOVEMBRIS.Pēc slimošanas izgāju daudz garākā pastaigā nekā ierasts šonedēļ.
DECEMBRIS. Vakar iesāku klausīties šo radio iestudējumu LR1 arhīvā.

Šoreiz bez skaņu celiņa un citām dekorācijām.

- Kur grāmatas tēls dzīvo?
- Ananasā, kas atrodas jūras dzelmē.

Pat necerēju, ka man gadīsies iekāpt ar Ziemassvētku gaismiņām izrotātajā tramvajā. Ņemot vērā, cik reti viņu vispār redzu pabraucam garām. Taču šovakar, kad devos pirkt dāvanas, pieturā apstājās tieši TAS tramvajs! Jutos kā Ziemassvētku karietē, kas ved mani svarīgā misijā. Atceros, ka decembra sākumā muļķīgi priecājos par šo tramvaju, nākot no darba, bet tad pamanīju, ka arī citi pieauguši cilvēki priecājās un uz brīdi viss likās tik jauki. Vēl izvēlētajā dāvaniņā bija vēstījums "Tava mīlestība ir lielāka par tevi pašu.Viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Atmet maldinošas ilūzijas, un tu saredzēsi lietu patieso nozīmi un jēgu.💛" Gandrīz kā horoskopos, kur visi vēlējumi tik universāli, ka jebkurš izvilktais noderētu kā labs padoms. Taču skaisti, ja kāds tā izdomājis, sameklējis, sarakstījis un dāvinājis no sirds.

Šķiroju grāmatas nešanai uz maiņas plauktu. Nezinu, kādā sakarā pie manis nonākusi grāmata par bridžu un Elenas Djuganas "Burvju kaķi". Neatceros, ka būtu tādas pirkusi. Uzšķīrās tieši šķiršanās rituāls un meditācija. Varbūt aizgājušie kaķi gribēja, lai to izlasu. Labi, joks. Laikam jau nekā noderīga man tur nav, tā nu nesīšu prom.

"Var paiet milzum daudz laika, bet nekas neizdzēš atmiņas par mīļu kaķi, tāpat nekāds tīrīšanas līdzeklis nevar noņemt visas kaķa spalvas līdz pēdējai no jūsu dīvāna."
Leo Dvorkens

Vakar iesāku klausīties šo radio iestudējumu LR1 arhīvā. Lai gan Justeina Gordera grāmatu "Ziemassvētku noslēpums" esmu lasījusi, iestudējumā viss skan nedaudz citādi. Turklāt jauki katru dienu atvērt vienu mazu lodziņu. Vēl kopš vakardienas pie daudzām mājām un logos parādījušās lampiņu virtenes. Un skriet pa pūkaino sniegu šķiet tik viegli, daudz jaukāk nekā pa dubļiem.

Cilvēks, kas zaudējis redzi, prot lasīt un izjust cilvēkus vēl labāk nekā ekstrasenss, jo īpaši viņu izjūtas. Ja meitene nebūtu pateikusi, ka nespēj lasīt standarta grāmatas drukātā veidā, varbūt pat neiedomātos, ka viņa neredz tā, kā parastie cilvēki. Taču smaids nav saskatāms tikai ar acīm. Es no paliela attāluma uzsmaidīju viņai un viņa pasmaidīja pretī.

Šodien atkal iedomājos par bildīti vienā anatomijas mācību grāmatā, kur pirkstu galos attēlotas lielas smadzenes. Mums atveda datora paliktņus uz ritentiņiem. Kādam, protams, tie bija jāsaliek. Tā kā kolēģe bija dabūjusi dusmu uguns dušu no šofera par 5 minūšu kavējumu, vainas sajūtas dēļ šo darbu uzņēmos es (kad ierados, šoferis jau bija nomierinājies). Īsti nebija pārliecības par sevi, ieraugot starp detaļām miniatūru uzgriežņa atslēgu. Tikpat kā nesanāk darboties ar tehniskām lietām, bet nu laikam gribējās pierādīt, ka neesmu nepraktiska un nevarīga "blondīnīte". Tā darbojoties, šķita, ka pirksti tik daudz ko atceras. Uznira ainas no bērnības, kad mazajās klasītēs darbmācības stundās bija kaut kas jātaisa no bērniem domātiem metāla konstruktoriem. Šoreiz gan uzdevums nebija tik radošs, bet viss sanāca labi. Nebija nemaz tik daudz jāskrūvē.

Tad vēl atcerējos, ka parasti kustinu pirkstus, it kā spēlētu iedomātas klavieres, ja aizmirstas kāda parole vai durvju kods. Un visos gadījumos pēc pirkstu pakustināšanas gaisā tos atceros. Bet ja nē, tad atliek izslēgt prātu un ļaut pirkstiem pašiem uzspiest kombinācijas. Reiz mēģināju vērot no malas, lai varētu pierakstīt aizmirsto paroli, bet tas notiek tik zibenīgi ātri, ka nesanāk piefiksēt vai sanāk neprecīzi. Vēl smadzenes reizēm aktivizē raudāšana. Vairs nesaņemu pārmetumus, ka man ir diezgan laba atmiņa, pat ja ne visos gadījumos precīza. Es tomēr neesmu mašīna.

"To nevarētu izdomāt un kontrolēt, to var tikai iekustināt un palaist, lai viss iet savu ceļu."

Sapnī piedzīvoju divus jaunos gadus. Abās reizēs dega mājas un dzima daudz baltu kaķēnu.