A thin grey line between black and white

Interesanti, kāpēc vieglāk noticēt kāda negatīviem izteikumiem par sevi, savukārt pozitīvajiem noticēt grūtāk vai pat neiespējami? Ieradums?

Šis ieraksts vairāk domāts sev, lai atcerētos kādu septembra dienas dzejas pastaigu. Droši vien ir dzejoļi, kas piemērotāki lasīšanai vienatnē un klusumā un tādi, kas vēlas būt izkliegti autora balsī. ( Sandra Marta Grudule - Es no tās paaudzes )

"Kad kļūst pavisam grūti, ukraiņu rakstniece Katerina Mihaļicina nolien kādā mājas stūrītī. Bet, lai cik labi viņa būtu noslēpusies, viņu vienmēr atrod suns Svaigums, uzliek savu silto purniņu uz pleca un paliek tik ilgi, līdz viņa atkal jūtas mierīga." 

Nelaiž vaļā vakar dzirdētā dziesma, stāsts par nespēju tikt ārā, apmaldīšanos, padošanos un atsacīšanos no palīdzības (apspēlēts mīts par Tēsaju, kas jūtas tik varens, ka atsakās no Ariadnes piedāvātā pavediena, jo tic, ka visu spēs paveikt saviem spēkiem). Sākumā, šķiet, ir cerība izkļūt ārā, bet jau ap dziesmas vidu sajūta kļūst izmisīga un klaustrofobiska, pat zobens kļuvis par smagu, līdz saproti, ka dziesmas varonis tur arī paliks, jo pamazām zaudē cerību. Kļuva skumji, iedomājoties par visiem cilvēkiem, kas padevušies un netiek ārā. Varbūt kā mierinājums varētu būt terapeita numurs, uz kuru iespējams piezvanīt gandrīz jebkurā laikā? Bet kas notiek, ja cilvēks palīdzību nemeklē?

Pastāstīju bijušajai kursabiedrenei par savām šaubām, ka reizēm tāda sajūta, ka darbā tērēju savu laiku un citu resursus, jo neesmu pietiekami ekstraverts cilvēks, un bibliotekārajās stundās gribētu radīt labu iespaidu par grāmatām, nevis otrādi - kādu atbaidīt no lasīšanas. Man atbildēja: "Bet ar sirsnību un iejūtību arī daudz ko labu var panākt!" Tā jau ir, varbūt 3-5 cilvēku grupā sanāktu, bet, kad uznāk uztraukums, tad aizmirstas pat pasmaidīt. Vēl bija ieteikums sevi nofilmēt no malas uzstāšanās laikā, jo tad būs vieglāk redzēt, ko vajadzētu mainīt un uzlabot.

Kopš vasaras man ir vēl viena apņemšanās: vairāk klausīties un mazāk runāt, t.i. ļaut cilvēkiem pabeigt savu sakāmo un nemaisīties pa vidu ar savām piebildēm. Jāsaka, ka šī apņemšanās īstenojas ar dažādām sekmēm, jo nu reizēm arī kaut kas jāpasaka, lai nerastos iespaids, ka mani saruna neinteresē. Vasaras vidū pēc kāda dzejas pasākuma brīnumainā kārtā iesaistījos sarunā ar dažiem dzejniekiem par to, vai mūsdienu jauno autoru dzeja ir tāda kā prozas līdziniece, tikai atšķirībā no tās izkārtota dzejas formā brīvajā pantā. Nez kāpēc sāku minēt dzejniekus, kas raksta un eksperimentē dažādās formās, lai gan nebija nekāda nodoma oponēt. Bet nu labi, ka tas drīzāk nolasījās kā jautājums. Man atbildēja, ka tas un tas dzejnieks jau neskaitās nekāds jaunais, tikai dzejā ienācis nesen, jo visu šo laiku viņam bijis zems pašvērtējums un dziļa depresija. Tas bija nedaudz kā sitiens, pat ja it kā zinu, cik daudz talantīgu cilvēku dzer AD, lai spētu šeit funkcionēt. Tad ko es vispār čīkstu? Skumji iedomāties par apdāvinātiem cilvēkiem, kas kaut kur nogrimuši un neviens par viņu radīto vai potenciālu neko neuzzina. Kur tas viss paliek? Šis sasaucās ar nesen dzirdēto lekciju par īpaši jūtīgiem bērniem, kur daudz ko nosaka vide un attieksme pret viņiem agrā bērnībā. Vai nu palīdz uzplaukt vai rada psihiskas grūtības, zemu pašvērtējumu. Psihologi saka, ka tā ir kļūda, ja jūtīgumu uzskata par diagnozi, traucējumu vai saslimšanu, jo tā ir iedzimta temperamenta iezīme, kas jāpieņem tāpat kā acu, matu krāsa utml. Ir arī daudzi mīti par īpaši jūtīgiem bērniem - viņi ir nevis kautrīgi, bet piesardzīgi, nevis nedroši, bet ilgāk domā, jo grib novērot situāciju pirms kaut kur iesaistās, grib dziļāk saprast pasauli, tāpēc atbild lēnāk, nav lēni, bet apstrādā informāciju pamatīgāk, nevis viņiem nav ko teikt, bet runā tad, kad jūtas droši un sarunas nav virspusēja pļāpāšana, jo viņiem patiesībā ir bagāta iekšējā pasaule. Ne vienmēr īpaši jūtīgi bērni ir viegli pamanāmi, daži ir meitenes, daži ir zēni, kāds ir intraverts, cits ekstraverts. Arī reakcijas uz pārslodzi var būt atšķirīgas. Vispār katrs bērns ir unikāls, tāpēc nevajadzētu viņam ļaut justies nepareizam, pat ja atšķiras, jo ko tas dod, ja vecumdienās kļūsim par vienādām fotokopijām?

Nedēļas sākumā maznozīmīga sīkuma dēļ bija izveidojies šķietami bezjēdzīgs konflikts, kas mani ļoti ievainoja, skumdināja un nomāca. Grūti panesamās jūtas (aizvainojums un skumjas) nepārgāja, pat ja centos iziet ārpus sevis, saprast iemeslus, kā jutās otrs cilvēks, kad pateica kaut ko tik skarbu, ieraudzīt risinājumu un savas kļūdas. Zīmēšana nomāca vēl vairāk, jo parādīja to, kāds cilvēks patiesībā esmu, uz sevi vērsts, kas visu uztver pārāk saasināti un ļoti pārdzīvo. Kāpēc nenomierina tas, ka intelektuāli it kā visu (daļu) saprotu un pat redzu risinājumu? Kāpēc iekrītu muļķīgā sevis žēlošanā, bet mazāk skumdina tas, ka slikti jutās arī otrs cilvēks? Garīgais tēvs gan teica, ka jūtas nevajadzētu vērtēt morālās kategorijās, pat ja neērtas un grūti izturamas, jo būtiskāka ir izvēle, kā rīkojos pēc tam. Vai tad es dusmojos uz ķermeni, kad sāp kāja, ja uz tās uzkritis kāds smagums? Tikpat muļķīgi būtu dusmoties uz sevi, kad sāp emocionālā ziņā un ir tādas un tādas jūtas. Brīnumainā kārtā kļuva silti, kad izpildīju  ( šādu rakstīšanas uzdevumu )

Meklēju klusu vietu, kur padomāt, uz brīdi patverties arī no trokšņa sevī. Tikai vēlāk aptvēru, ka, pašai nemanot, esmu apsēdusies pretī plakātam ar lielu uzrakstu KĀDA JĒGA? Labs simbols tam, kā es nemitīgi sevi apšaubu un varbūt tāpēc tik maz ko daru, pat ja plakāts patiesībā reklamē kaut kādu jauniešu sarunu pasākumu. Vājš mierinājums, ka vispār nekad nešaubīties ir vēl trakāk, kā nesen izlasīju Ilzes Jansones grāmatā "Pasaules troksnis". Vai cilvēks dzird tikai sevi vai tomēr pastāv arī niecīga iespēja sadzirdēt arī citus? Kāda būtu pasaule bez cilvēkmīlestības, empātijas un līdzjūtības? Vai tomēr taisnība ir Ī. Maskam, kas apgalvo, ka empātija ir Rietumu sabiedrības vājums? Tātad draudzība un jebkāda veida attiecības nav vajadzīgas, un arī tas būtu vājums?

Šķiet augusta vidū pamanīju, cik no rītiem ir brīnišķīga zeltaina gaisma. Šovasar mazāk atpūtos nekā citkārt, jo pat atvaļinājuma laikā nedaudz strādāju un mācījos. Iedvesmojoši, bet ir neliels nogurums. Sanāca arī peldēties jūrā, redzēt skaistas debesis, bieži salīt, ēst brīvā dabā, noķert vēju matos, stāvot pie atvērta vilciena loga, pasēdēt kafejnīcu terasēs, satikt jaunus, interesantus cilvēkus, pat ja tas viss nedaudz nogurdināja. Taču daudzu jauno cilvēku idejas, vīzijas un aizrautība iedvesmoja, tikai žēl, ka lielākā daļa no viņiem neplāno palikt Latvijā. Bet tā jau parasti notiek ar tiem, kas mācās un zina daudzas valodas, jo gribas redzēt un iepazīt jaunas zemes. Varbūt tāpēc kādu vakaru interneta algoritmi man piedāvāja harizmātiskus līderu tipus ar ko varētu it kā identificēties: ENTJ un ENFJ. Sākumā pasmējos, ka internets galīgi mani nepazīst, lai gan iepriekšējie arī nebija labāki, bet vismaz introverti. Tātad mašīnas cilvēkus tik viegli nevar atšifrēt. Bet tad izdomāju, ka varbūt tas ir tāpēc, ka tajā laikā bieži meklēju info par līderību un komunikāciju ar sarežģītiem cilvēkiem (it kā es pati nebūtu tāda). Bet ir labi apzināties realitāti, ka cilvēki ir dažādi un nevajag tiekties pēc neiespējamā, pat ja tādas īpašības, kādas ir tiem tipiem, darbā biež vien ir vajadzīgas. Var darīt savam temperamentam atbilstošākas lietas un nevajag pārdzīvot, ja nesanāk viss, kā iecerēts. Vēl nedaudz žēl, ka šovasar sanāca lasīt retāk nekā gribētos.

Ja nezinātu, kādā virzienā brauc vilciens, varbūt būtu ilgāk jāpadomā, ko franču tūristi domā ar pieturu Mažorī (vai jākāpj ārā tur, ja gribam redzēt muzeju?). Ja tā padomā, nosaukums pat maina nozīmi, tik priecīgi un muzikāli šādi izklausās.

Man šķiet, ka viens no iemesliem, kāpēc cilvēki lasa grāmatas, klausās mūziku vai līdzdarbojas citos mākslas veidos, varētu būt iespēja nokļūt ārpus sevis, tātad redzēt vairāk un plašāk, lai gan no savas uztveres pilnībā norobežoties droši vien nav iespējams, jo kāda tad būtu jēga no individuālās esamības? Vakar diezgan spilgti piedzīvoju šādu sajūtu pēc izkāpšanas no vilciena. Tikko biju lasīju par japāņu mūziķiem un domās vēl biju grāmatas noskaņā, varbūt tāpēc garāmbraucošā preču vilciena skaņas sāka šķist kā mūzika ar diezgan apdullinošu ritmu. Iespējams, ka galva noreiba arī no noguruma, ne tikai monotonās dunoņas, bet uz brīdi bija sajūta, ka esmu nokļuvusi ārpus sevis. Atcerējos laikus, kad apkārtnes skaņas, pat pilošs ūdens krāns bieži likās kā mūzika, un iedomājos par senu un vēstuļdraugu, ar kuru varēja daudz runāt par mūziku ilgus gadus un reizēm pat klausīties dažus eksperimentus. Savādi, ka šonakt redzēju viņu sapnī, kur mani nosauca par labāko draugu, pat ja īsti tam neticēju. Bet tas jau būtu pārāk dīvaini, ja rakstītu ziņu katram sapnī redzētam cilvēkam. Vēl nesen bijusī kursabiedrene atsūtīja video, kur viņa dzied pašsacerētu dziesmiņu (tā man likās, taču kādā prāta nostūrī nozibsnīja doma jau kaut kur dzirdēta, un pēc ieguglēšanas bija liels pārsteigums, ka tā tomēr nav viņas, bet labi zināma popdziesma. Godīgi sakot, man viņas interpretācija un izpildījums patīk labāk, pat ja tas nav profesionāls ieraksts, varbūt patika tas, ka uzreiz neatpazinu oriģinālu). Vēl atcerējos, ka vilcieni man atgādina pavadīto laiku Čehijā.

Redzēju spilgtu sapni par japāņu meiteņu izgudrotu spēli digitālā vidē, bet ar reāliem priekšmetiem. Darbība notika kādā interneta platformā, bet noteikumus nezināju, lai gan tas arī nebija vajadzīgs, jo biju tikai skatītāja (nezinu gan kādā sakarā, varbūt mācījos). Sapratu vienīgi to, ka tā varētu būt stratēģiskā spēle ar adatu un krāsainiem diegiem. Viņas izšuva krāšņus blociņus, taču bija kaut kādi noteikumi, cik reizes var vienā gājienā izšūt, varbūt arī par diegu krāsas, šūšanas virziena, formas utt. izvēli. Redzot, cik ļoti spēlētājas ir šim koncentrējušās, pieņēmu, ka tikai viņām vien ir zināms, kā ietekmēt spēles gaitu, lai novestu savu ieceri līdz galam. Kad pamodos, nobrīnījos par šo ceļojumu. Mana vienīgā saikne ar Japānu ikdienā bija tāda, ka pēcpusdienā grāmatnīcā apskatīju kaudzīti ar nedaudz popsīgām japāņu autoru grāmatām angļu valodā. Vismaz sešām grāmatām nosaukumā bija kaut kas par kaķiem, taču kaķu šoreiz sapnī nebija.

Lasot dāņu rakstnieces Līses Villadsenas grāmatu jauniešiem "Kvantu lēciens", sākumā pārņēma tāds smagums, it kā tiešām fiziski izjustu vecākās māsas depresiju un smacējošo gaisu mājās. No otras puses arī atvieglojumu, ka vairs nav jāmācās skolā un jāsakaras ar visādām skolēnu muļķībām un nejēdzīgām skolas tradīcijām. Negaidīju, ka būs tik empātiska attieksme pret māsu, likās, ka kāds no ģimenes to neizturēs un novērsīsies, jo pat lasītājam varētu uznākt bezcerības sajūta, ka varbūt tā nemaz nav depresija, ir diezgan ērti dzīvot, ja visi apkārt cenšas būt saprotoši un želo. Protams, kļūdaini, pat ja arī iejūtīgam cilvēkam var uznākt nogurums. Patika arī doma, ka jāsadarbojas visiem ģimenē, lai kaut kas mainītos. Pat ja arī nav garantijas, ka tas līdzēs.

"Kad bijām mazas, mēs ar Ruti visu laiku dīcām pēc suņa. Tētis negribēja dīvānā suņa spalvas, turklāt viņam bija kaut kāda alerģija pret kažokzvēriem, tāpēc suni tā arī nedabūjām. Bet dažkārt es domāju, vai suns būtu kaut ko mainījis. Esmu lasījusi, ka dzīvnieka mīlestība varot izārstēt jebko - bērnu trūkumu, depresiju, trauksmi. Tiešām dīvaini, ka cilvēka mīlestībai nav tā paša spēka."

Dažreiz iedomājos par to, kā jūtas terapeitiskie suņi? Vai viņu labbūtība ir mazāk svarīga?

Vēl iedomājos par meiteņu grupām, kas pastāv ilgstoši līdz mūsdienām. Kas ir tas, kas notur viņas kopā? Varbūt tas, ka lielākoties tajās dalībnieces ir māsas?

Šovakar izlasīju par cilvēku, kas reiz atdeva prom lielāko daļu savu grāmatu, jo vairs negribēja bēgt no realitātes. Bet tad vēlāk daļu no atdotajām grāmatām nopirka atkal. Ja lasīšana ir būtiska viņas identitātes daļa, tad jau bezcerīgi no tās bēgt. Pateicoties viņai, atcerējos, ka līdz apmēram 30 gadu vecumam lasīju, lai izaicinātu sevi un ierasto domāšanu, kaut ko pilnīgi pretēju sev. Līdzīgi bija ar mūziku un citām lietām. Varbūt tiešām tas ir labs veids, kā lasot grāmatas, galīgi nepazust un nezaudēt saikni ar realitāti? Kā gan es varēju to aizmirst?

Joprojām apbrīnoju prāta spēju radīt ilūzijas, mazo drošības saliņu, kur patverties un atpūsties no visa. Tā tiešām ir laba un derīga spēja. Man patīk iztēles un sapņu pasaule, bet reizēm kaitina šis ieradums, ja pārāk ilgi ievilcies un dominē par t.s. realiāti, kuru daži arī dēvē par ilūziju. Esmu arī dzirdējusi, ka ir tāds cilvēku tips, kuriem viegli dzīvot ideju pasaulē un iztēloto spēj izdzīvot tik spilgti, it kā tas tiešām būtu noticis pa īstam. Tādēļ viņi daudzas ieceres neīsteno. Varbūt es esmu viens no tādiem cilvēkiem. Tomēr ir diezgan grūti atrisināt visas sarežģītās lietas, ja dzīvo tikai ilūziju pasaulē, tāpēc no šodienas mēģināšu dzīvot skaidrā, t.i., drosmīgi stāties pretī visām grūtībām un nepatīkamajām sajūtām, domām.

"Kad esmu skaidrā, es beidzot jūtu. Jūtu savu ķermeni, savas domas, savas robežas. Dzīve kļūst nevis vienkāršāka, bet īstāka. Un tas daudz. Skaidrība nav tikai par to, ko nedaru. Tā ir izvēle būt sev klāt arī tad, kad ir grūti, kad kaut kas spiež, vilina vai grauž. Impulss nav pavēle. Tas ir tikai vilnis, ko var ieraudzīt, sajust un palaist."
Inga Bitēna