A thin grey line between black and white

Tik neierasti, ka pa ilgiem laikiem sestdiena bija brīvdiena. Un tā būs visu vasaru! Vairs nekādu agro rītu un vilcienu sestdienās! Nedaudz žēl, ka pārdevu savu riteni, šodien varētu braukt visu dienu. 

Nu nekas. LABOJUMS: Tā kā ziemā nosolījos sev izteikties precīzāk, tad varētu šo ieviest arī cibas ierakstos, jo reizēm rakstu tik haotiski, it kā ieraksti būt izlasāmi tikai man pašai, nevis publiski. Nedēļas nogalē izlasīju Dženas Andersones romānu "Demiurgs", jo mani interesēja, kā viņa risina šo universālā ļaunuma problēmu. Taču vairāk par ētiskām dilemmām uz mani iespaidu atstāja apraksts par varoņa spēju hipnotizēt cilvēkus un iekļūt viņu smadzenēs. Pat ja viņš kļuva par ārstu, lai darītu cilvēkiem labu, tomēr nevarēju tikt vaļā no domām, cik šāda iejaukšanās ir vajadzīga un ētiska, pat ja dziedinoša. Pat ja interesanti, tomēr racionālajai pusei nedaudz baisi lasīt, kā grāmatas varonis var redzēt auras un hipnozes laikā iekļūt smadzenēs. Tehniskā puse tur varbūt nebija tik svarīga, taču radās jautājums par cilvēka autonomiju. Tātad vienkārši kāds citu vietā saliek sajukušos puzles gabaliņus, izdzēš pagātnes rēgus, atjauno iekšējo sauli utt. Un cilvēkam pašam nekas nav jādara. Vai tad tā drīkst un nav bīstami? Tas viss taču ir saistīts, visi pārdzīvojumi, bailes un atmiņas. Vai tā vienkārši izdzēšot kādu traumu, netiek izdzēsta arī kāda personības šķautne, kaut kas vajadzīgs, piemēram, empātija vai radošums? Man vienmēr ir licies, ka cilvēkam pašam ir jāiet cauri savai tumsai, jo tikai tā var kaut kas mainīties, lai gan grāmatā droši vien bija daudz smagāki gadījumi, ko parasti ārstē vai nomāc ar zālēm. Bet tad ir šī grūtā izvēle, ko dzēst un ko nē. Un galu galā arī sevi tā var iznīcināt, jo šī varoņa spējas nav bezgalīgas. Katra dziedināšana prasa atdot daļu no savas gaismas.

Taču man patika zaļās gaismas metafora, nomierinošās sarunas ar augiem un grāmatas neikdienišķā daļa.

"Liberāli noskaņoti cilvēki cerēja, ka pēc visu trūkumu novēršanas apkārtējā vidē sabiedrība kļūs labāka; kad visi cilvēki varēs izglītoties un viņiem tiks dotas vienādas iespējas, nabadzība un noziedzība izzudīs. Bet marksisti no jauna ienesa šajā stāstā konflikta un traģēdijas elementus." 

Bet tas jau nenozīmē, ka visi mūsdienu lasītprieka un lasītveicināšanas centieni būtu jāuzskata par bezjēdzīgiem, pat ja bieži urda jautājums: no kurienes šī ticība, ka cilvēki kļūs labāki, ja lasīs un mīlēs grāmatas?  

No nodarbības paliks prātā japāņu māksliniece Džjunko Nakamura. Viņas ilustrācijas aicina iekšā grāmatā un saka: esi šeit, te ir ļoti nomierinoši, droši un skaisti.  Ja viens mirklis ir kā vesels stāsts, laiks paplašinās. Grāmatiņa ir plāna, bet pēc tās aizvēršanas sajūta, ka esi piedzīvojusi veselu rudens dienu.

Protams digitalizētajās ilustrācijās šīs noskaņas ir grūtāk tvert. 

Interesanti, ka mākslinieces nodarbībās pilnīgu klusumu viegli ievērot ir bērniem, bet pieaugušajiem profesionāļiem tas ir grūtāk. Varbūt tāda ir cilvēku daba, kad viņi "ar savu nebeidzamo steigu rada vairāk trokšņu nekā pasaulei nepieciešams"? Lai gan saka, ka Austrumāzijas kultūrā cilvēki prot cienīt klusumu, ja vien tas nav nedaudz idealizēts priekšstats.  "Ja kāds vēro rīta gaismu vai ir iegrimis lūgšanā, japāņu izpratnē ieiet šajā telpā ar skaļu vārdu būtu kā sabradāt ziedu."

Labi, ka izdevniecība "Jānis Roze" katru mēnesi izdod nelielu jaunāko grāmatu apskatu, jo tā īsti citas alternatīvas jau nav, kur vienkopus būtu plašs un daudzveidīgs grāmatu klāsts. Ja profesija nebūtu saistīta ar grāmatām, tad kā lasītājai varbūt pietiktu arī ar medijos esošajiem apskatiem vai iegriešanos grāmatnīcā. Reizēm tur ir diezgan jaukas intervijas un apceres par lasīšanu, tāpēc Ziņnesis ir kaut kas nedaudz vairāk par vienkāršu reklāmas bukletu. Man patika, kā Inga Pizāne savā jautājumā grāmatu plauktus salīdzināja ar dārzu. Kaut kas skaists šajā kopšanas metaforā, jo nesen pārkārtoju grāmatplauktu, lai vieglāk atrastu vajadzīgo. Un tagad miglaini atceros, ka arī cibā bija tāda komūna, kur cilvēki rakstīja par grāmatām.

"Kā Tev šķiet, vai dārzam un grāmatu plauktam ir kas kopīgs? Gan dārzs, gan grāmatu plaukts ir saistāms ar kādu organizētu kārtību un kultūras sastāvdaļu kopumu – plaukstošu vai izirstošu, secīgu vai nedaudz haotisku. Lai nu kā, abām šīm kārtībām ir robežas, kas ietver un sargā pie tām esošos no kādas ārējas pasaules. Bet tāpat kā dārzs var būt pat nelieli apstādījumi dažādās pagalma vai pilsētas daļās, arī grāmatplaukti var būt kā apstādījumi dažādās mājas daļās atkarībā no funkcionalitātes vai nejaušības. Dārzs un grāmatplaukts ir gan patvērums, gan dekorācija, gan liecība par laiku. Man ir atmiņa par to, kā mana vecmamma, ierodoties ciemos pie mums bērnībā, apstaigā mūsu dārzu un izpēta, izspriež, kādi ziedi, sakņaugi, ogulāji tajā aug un zied. Tāpat arī es, dodoties ciemos pie draugiem, pētu kādas grāmatas viņu grāmatu plauktos “aug” un “zied”."

Sintija Kampāne-Štelmahere

https://www.janisroze.lv/lv/blog/post/februara-zinnesis-264_