Hypocritic critic

"Man gribas parādīt klusās jūtas. Par tām es īsti nemāku vārdos izstāstīt. Gleznot nevis tās spilgtās emocijas, bet jūtu nianses. Tās nav uzbāzīgas, stāsts ne uzreiz atklājas un skatītājam ir jādomā, katram pašam jāatrod sava uzrunājošā nianse."

Anna Afanasjeva

Labs atjautības uzdevums. Jātrod grāmata, kur suņi meklē suņusēnes. Bērni teica, ka neatceras ne grāmatas autoru, ne nosaukumu, tomēr rokas nenolaidās un kāroto grāmatu atradu. Tikai nedaudz jāpadomā par samērā jaunām grāmatām, kur darbojas suņi un rokā ir. Reizēm arī palīdz meklēšanas iespējas e-katalogā.

Biju jau piemirsusi, cik krāšņas debesis ir jūlija vakaros. Īpaši skaistas tās ir nedaudz pirms pusnakts. Laikam pirms gada ārā gāju reti vai vnk nejutos labi, lai pamanītu tādus sīkumus. Un drīz jau būs augusts ar zvaigžņotajām naktīm. Bet vislabākais ir tas, ka ir atsākuši rādīties spilgti, krāsaini un vizuāli interesanti sapņi. Varētu pat atsākt tos pierakstīt savā sapņu kladē. Jā, ņemu atpakaļ visus sliktos vārdus par jūliju.

Pamanīju nesaglabātu cibas ierakstu no jūlija sākuma. Baidos pat domāt, cik tādu cibas ierakstu palikuši pusuzrakstīti pusmiegā un pēc tam izdzēsti, jo droši vien vēlāk nav bijis sajēgas vai drosmes tos pabeigt. Varbūt arī palika bail no tādiem spokainiem, puspabeigtiem tekstiem. Atmiņu dēļ izņēmuma kārtā šo atstāšu te cibā, pat ja nepilnīgs un nepabeigts. 

( Ja centrā vienmēr it kā nesavtīgais es )

Pirms gada bija tāds noskaņojums, ka negribu nekādus atvaļinājumus, ļaujiet man mierīgi strādāt. Varētu mierīgi iztikt bez šādām privilēģijām, varbūt vienu lieku brīvdienu varētu ziemā.

Šogad gan bija tā, ka gribējās no prieka lēkāt, jo varēšu neidzot izdarīt atliktās lietas, aiziet uz visam izstādēm un kādu laiku padzīvot pēc brīva grafika.

Vai tiešām darbs jau apnicis vai arī emocionāli esmu no tā atvadījusies, un tāpēc daudz kas mainījies?

Mākslinieks Atis Jākobsons pirmdien pastāstīja, kā atšķiras darbi, uzdodot zīmēt divus dažādus uzdevumus.
1. Uzzīmēt emocionālu pārdzīvojumu. Tur parasti parādās ego stāsti.
2 Uzzīmēt prieku un laimi. Pavisam cita enerģija darbiem, pat ja tapuši pēc neliela laika intervāla. Daudz garīgāka pieredze tajos parādās.

Šorīt maza meitenīte vilcienā dungoja dažādas melodijas. Vārdi sastāvēja no mjau, mjau, mjau. Mammai laikam jau bija apnicis un delikāti centās mainīt tēmu. "Počemu tak grustnaja pesņa?" Meitenīte kaut ko atbildēja, šķiet iebilda. Dziesmiņa nelikās nemaz tik bēdīga, ja tas vārds to nozīmē, bet nu varbūt ikdienā nemitīgi ko tādu klausīties būtu par traku. Tad meitenīte centās šo pašu mjau-mjau izdziedāt mažorīgākā melodijā, bet mamma laikam nejutās pārāk iespaidota un īsti neklausījās. Konduktore smaidīja un teica:"Te arī viens mjau-mjau braucējs." Laikam uzlabojās noskaņojums gan mammai, gan meitai. Tomēr jauki tādi mazi laipnības žesti ikdienā.

Pa ceļam uz mājām paspēju izlasīt iepriekšējā nedēļā gandrīz visu neizlasīto grāmatu lappuses. Neredzētās pieturvietas un aicināja ārā uzkavēties ilgāk un iepazīties ar ieliņām, ēkām, cilvēkiem. Varbūt iztēlē tā notika. Domu kartē jau atzīmēju vietas, uz kurām gribētu šovasar aizbraukt. Laikam braucieni vilcienos man nekad neapniks. Rīgā šovakar gaiss smaržo pēc vasaras un klusuma. Viena no pastāvīgajām ainām kopš pavasara - naudas kaķis guļ uz palodzes.

"Smadzeņu nelietošana traucē sabiedrībai."

Šovakar gribēju nofotografēt ēnas veidotu zīmējumu, bet, kamēr meklēju pareizo kadrējumu, sauli aizsedza mākonis un fotoobjekts izgaisa. Varbūt tas līdzinās mazā puisēna centieniem noķert mammas pūstos ziepjuburbuļus? (vakara aina parkā)

Reizēm arī man patīk cilvēkus salīdzināt ar grāmatām. Vasara ir ceļojumu laiks gan cilvēkiem, gan grāmatām. Šķiet, ka bibliotēkas grāmatas vasarā ir vislielākās ceļotājas pie bērniem uz viņu iztēles zemēm (vasaras lasīšana). Kad no rīta gāju uz darbu cauri parkam, redzēju kādu tēti lasām kopā ar dēlu.

Kopš visu uztveru mierīgāk un neko vairs papildus nedaru, elpas trūkums un smakšanas sajūta pazuduši.

Šoreiz autobusā pretī sēdēja divas jaunas meitenes, pēdējo klašu skolnieces. Viena no viņām izvilka vienkāršu rūtiņu kladi ar sadzeltējušām lapām un deva blaskussēdētājai, man šķiet, ka tādas veikalos vairs nevar nopirkt. Teica draudzenei, ka tas viņas sarakstītais. Skolas laikā pietrūcis rakstīšanas, tagad vasarā daudz rakstīšot. Un kurš teica, ka mūsdienu jaunieši neraksta ar roku? Šķiet, ka būs jāsāk krāt šīs nestandarta situācijas, jo man pārsvarā sadzīvē rādās jaunieši, kas apgāž visus dzirdētos stereotipus, pat ja bez visām sadzīves ainām jau sen šķiet kā veca nospēlēta plate vai lozungi, ko bieži atkārto bez iedzilināšanās. Un ja tiešām strādā tas joks, ka redzam tikai to, ko gribam redzēt? Tad jau nemaz nesanāk tikt no saviem priekšstatiem ārā. Ja, arī man.

Biju diezgan priecīga, ka aizvien biežāk dzirdu par četru darba dienu nedēļas ieviešanu arī Latvijā, jo šķiet, ka tiešām daudz ko var mierīgi izdarīt intensīvākā tempā un īsākā laikā. Droši vien ir darbi, kur tas ir labs risinājums, bet saprotu, ka ir arī tādi, kur ne pārāk labs vai pa vidam, var arī kaut kā kombinēti. Nesen kādas aptaujas apskatā dzirdēju šī četru darba dienu modeļa dienu pretinieku (pašu darbinieku) viedokli. Liela daļa papildu brīvdienu gribētu izmantot papildu darbam, lai būtu vairāk naudas. Un vēl iebildumi esot ļoti jauniem cilvēkiem: ko tad es tajā brīvdienā darīšu?

È bello vivere perché vivere è cominciare, sempre, ad ogni istante. Dzīvot ir skaisti, jo dzīvot nozīmē sākt, vienmēr, katrā acumirklī. La ricchezza della vita è fatta di ricordi, dimenticati. Dzīves bagātība sastāv no atmiņām, aizmirstām. È bello scrivere perché riunisce le due gioie: parlare da solo e parlare a una folla. Rakstīt ir skaisti, jo rakstīšanā apvienojas abi prieki: runāt ar sevi un runāt ar daudziem.

Brīvajos brīžos lasu arī bērnu un jauniešu grāmatas. Nupat izlasīju grafisko stāstu/komiksu Katrīnas karš, kur ļoti labi varēja izjust galvenās varones aizrautību un mīlestību pret fotogrāfiju. Laikam pamazām izzūd mani stereotipi par komiksiem, jo varbūt esmu iemācījusies arī attēlu valodu. Reizēm bildes atdzīvojās kā bērnībā, līdzīgi kā teksts, kas pats uzbur nekur neredzētas ainas.

"Reizēs, kad nevaru atrast veidu, kā nofotografēt iecerēto, gaidu, kad attēls pieteiksies pats. Esmu tikai šeit tādēļ, lai to atklātu kā instruments. Instruments kā rokās? (...) Es atradu attēlu vai attēls atrada mani?"


"Un kas fotogrāfijā patīk tev?

Domāju, man patīk tvert ikdienas attēlus.
Notvert ķermeni kustībā.
Brīžus, kad sejā parādās emocijas.
Reizēm šķiet, ka attēli jau pastāv kādā neredzamā pasaulē."

Bijē Žilija

Varbūt tāpēc te cibā vairāk atzīmēju mazos, skaistos mirkļus, mazāk kādas pārdomas vai smagus pārdzīvojumus, jo par to ir grūti rakstīt publiski. Vakar pirmo reizi tā pa īstam atsāku sapņot ko lielu. Un tā gaismā pamanīju, cik piesardzīgiem un maziem solīšiem esmu kustējusies uz priekšu, jo maza un ierobežota pasaule tobrīd šķita drošība.

Ja fotografēšana varonei daļēji bija kā aizmiršanās un palīdzēja izdzīvot, tad man tā ir skaistā pamanīšana ikdienā. Pat ja pagaidām man nav bijis jāpiedzīvo karš uz savas ādas. Atcerējos raidījumu, kurā stāstīja par Ukrainas paviljonu Venēcijas mākslas biennālē, kad maza meitenīte bombardēšanas laikā izskrējusi laukā un saukusi: "Ej prom, karš! Mēs tevi negribam!"

Viens no labākajiem brīžiem brīvdienās bija vakar, kad vienkārši sēdēju, skatījos uz zaļumu kokos un centos ieklausīties putnos. Netālu no manis nolaidās mazs putniņš, iespējams, žubīte un sāka dziedāt tik skaļi, ka gandrīz aizkrita ausis. Vnk nebiju pieradusi, ka kāds putns dzied gandrīz man līdzās. Taču jutos ļoti pagodināta, ka putniņš nelido prom un tik dzied un dzied. Varēju mierīgi izpētīt krāsas, formu, pat nesaskumu, ka nav nekas paņemts līdzi skicēšanai. Pirmo reizi mūžā laikam pie manis tik tuvu bijis kāds putns, ja neskaita pīles, gulbjus, baložus, zvirbuļus un vārnas. Paldies, bija ļoti skaisti.

Vakar gāju uz darbu kājām un forši izmirku siltajā lietū. Caur salijušajām brillēm viss rādījās tik izplūdis un fragmentārs, bet nekādus negadījumus uz ceļa neizraisīju. Tad saule mani nedaudz izžāvēja. Arī apmetnis bija mani pasargājis no samirkšanas. Pēc darba vilcienā lasīju grāmatu, kur galvenajam varonim lietusgāzes laikā patika aizvērt lietussargu un priecāties par ūdens pieskārieniem uz sejas.

Šodien bija skaista diena kādas mazpilsētas saulē pie jūras. Jo vairāk eju kājām, jo vairāk viegluma. Sajūta, ka viss smagums nokratīts nost.

Kopš atgriezies skaidrs prāts, nemitīgi daudz ko analizēju un redzu 10000 soļus uz priekšu, pat ja ne vienmēr tas ir vajadzīgs. Rāmā dzīves plūsma beigusies?

A: Skolā katru dienu jālasa. Apnicis!
B: Ej prom no tās skolas! Mums nekas nav jālasa, ir tikai dziedāšana.
Iejaucas mamma: Nav tādu skolu, kur nebūtu jālasa.
A: Dzirdēji? Nav tādu skolu, kur nav jālasa!
B: (..) Mani mīļākie priekšmeti ir matemātika un mūzika.
A: Manējais datorika.