A thin grey line between black and white

Tikai tagad iedomājos, ka oficiālās pavasara atnākšanas priekšvakarā nupat būšu izlasījusi bērnu dzejas grāmatiņu par sarežģītajām ziemas un pavasara attiecībām (Ieva Samauska - Pavasaris lapsas alā).

Šorīt pieturā gaidīju autobusu. Garām pagāja tāds drukns vīrietis labākajos gados. Notrausa no sētiņas sniegu un sāka ēst.

Pat necerēju, ka man gadīsies iekāpt ar Ziemassvētku gaismiņām izrotātajā tramvajā. Ņemot vērā, cik reti viņu vispār redzu pabraucam garām. Taču šovakar, kad devos pirkt dāvanas, pieturā apstājās tieši TAS tramvajs! Jutos kā Ziemassvētku karietē, kas ved mani svarīgā misijā. Atceros, ka decembra sākumā muļķīgi priecājos par šo tramvaju, nākot no darba, bet tad pamanīju, ka arī citi pieauguši cilvēki priecājās un uz brīdi viss likās tik jauki. Vēl izvēlētajā dāvaniņā bija vēstījums "Tava mīlestība ir lielāka par tevi pašu.Viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Atmet maldinošas ilūzijas, un tu saredzēsi lietu patieso nozīmi un jēgu.💛" Gandrīz kā horoskopos, kur visi vēlējumi tik universāli, ka jebkurš izvilktais noderētu kā labs padoms. Taču skaisti, ja kāds tā izdomājis, sameklējis, sarakstījis un dāvinājis no sirds.

Vakar ceļā uz mazo pilsētu grāmatā tiku līdz vietai, kad sāka snigt. Kad izkāpu pieturā, arī sniga. Rīgā viss vēl bija melns, bet tad jau vairs pa logu neskatījos, jo biju iegrimusi grāmatā. Tajā pasvītrots tikai viens teikums, lai gan pati gribētu daudzus.

"Sniegs bira un visu pārklāja - gan no ārpuses, gan cilvēkā iekšā."

Agnese Bule

Stāvot putenī pie sarkanās gaismas, vēroju cilvēkus, automašīnas un pilsētas gaismas. Tā skatoties, iedomājos, kas gan mēs tādi esam salīdzinājumā ar Deividu Boviju? Lai gan pūlī ir grūti pamanīt kaut ko īpašu, droši vien nevērīgi paeju garām citu stāstiem vai kaut kam izcilam. Man taču patika uzraksts uz sienas māksla ir telpa. Hā! Un tad atjēdzos, ka joprojām neesmu izkustējies no vietas, gan jau manas "prombūtnes" laikā sarkanais zaļo bija nomainījis vairākas reizes. Bremze.

http://www.dianasudyka.com

Šajos Ziemassvētkos man ļoti, ļoti ilgi nenāca miegs. Skatoties pa logu gandrīz izdomāju ideālo galda spēli, tad uzsildīju atlikušo karstvīnu katlā, ielēju vecajā vīna pudelē, kurai ir foršs aiztaisāmais, un ar šo suslu devos agrā rīta pastaigā pa kluso rajonu. Bija tāda sajūta, ka peldu. Kad atgriezos, gribēju atsākt lasīt pirms pāris dienām iesākto grāmatu, bet atlūzu.
Rīt nāks ciemiņi. Esmu uzlikusi modinātājus trijās ierīcēs, lai neaizgulētos.

Šovakar, stāvot pieturā, iedomājos par.dažādiem ceļotājiem Ziemassvētku brīvdienās. It īpaši tiem, kuri pašlaik atbraukuši uz Rīgu.

1. adventē es strādāju un manas pusdienas bija 4 zaļās tējas krūzes un piparkūkas. Varbūt tas ir nogurums, bet reizēm šķiet, ka ap Ziemassvētkiem Rīga kļūst bezgaumīgāka. Nomainīt redzes filtru?

Aukstums piestāv ziemai, jo tas rada īstu ziemas sajūtu. Viss balts, saules izgaismots. To nepūlos aprakstīt, bet izdzīvot. Tagad tik atceros, kā saule spēlējas darba telpu logos un spīdina iekšā savus zaķīšus. Pa ilgiem laikiem dzeršu mate, kā teiktu Rasa, veco onku tēju, hehe.