A thin grey line between black and white

Šovakar mani iepriecināja skats, kā maza meitenīte ar savu tēti lēkā pa milzu peļķi, kas parasti lietus laikā izveidojas netālu no manas mājas. Vēl viena drusku lielāka meitene sasmēla no šīs peļķes gumijniekos ūdeni un aiznesa savām draudzenēm. Nav ne jausmas, ko viņas ar to ūdeni darīja, bet dažas lietas pēc vasaras lietus šķiet nemainīgas.

To nu gan negaidīju, ka vēlīnajās pastaigās ar suni varēs sastapt dažādas mazas radības. Pie ežiem jau pierasts, turklāt tos bieži sastapu arī Rīgā, kad ap pusnakti devos izmest bioatkritumus un izvēdināt galvu. Te meža tuvumā nav, bet vienu vakaru sastapu āpsi, bet šovakar caunu, kuru sākumā noturēju par ļoti tievu un garu kaķi. Interesanti, kādi vēl dzīvnieciņi gadīsies ceļā šovasar?

Pievakarē biju ielīdusi kaut kādos brikšņos pie dīķa, jo tur ir ļoti skaists skats. Kad nokļuvu atpakaļ uz taciņas, pamanīju, ka kājas iepinušās kaut kādos zilpelēkos diegos un tas apgrūtina iešanu. Pagāja vismaz pāris minūtes līdz tos atpiņķerēju. Varētu būt laba metafora par šo dienu, bet pēc brīža iedomājos, ka vajadzētu beigt nodarboties ar apofēniju, meklēt likumsakarības, kur to nemaz nav. Vai arī ar loģisko prātu mēģināt saprast lietas, kas ir pāri tam.

Suns ir izracis tik lielu bedri, kas jau sāk līdzināties alai. Tā kā cilvēki tur parasti nestaigā, neesmu to aizrakusi, pat ja varbūt vajadzētu, jo tumsā būtu bīstami tur aizķerties. Taču nedaudz žēl iznīcināt suņa milzu darbu. Kad viņa tur ielien kašāties, reizēm redzama tikai aste. Tādos brīžos viegli suni iztēloties kā grāmatas tēlu, kas pazūd neparastā pasaulē. Taču visticamāk sunim ir pavisam citi mērķi, vienkārši būt sunim un smiltīs atvēsināties. Varbūt pat īsti nenojauš, kādas asociācijas un stāstus viņai piešķīris šis grūti saprotamais divkājis.

"Meita man vienmēr pārmet, kāpēc es nevaru atbildēt kā normāli cilvēki ar jā vai nē, bet vienmēr uzskaitu argumentus par, argumentus pret un tad vēl pasaku kopsavilkumu. Bet savādāk es nemāku."
Kaut kur lasīju, ka mūsdienu cilvēks spēj klausīties 6 sekundes, lai gan nereāli trīs vārdos pateikt galveno.

Šovakar mazs zēns lūdza atļauju paglaudīt suni. Izskatījās, ka suņa apskaušana viņu ļoti nomierina. Kaut kas skaists šādā starpsugu draudzībā.

Dodoties prom no bibliotēkas, vestibilā dzirdēju divu jauniešu sarunu. Aizķērās viena frāze: "Tomēr dzīvē pats galvenais ir kalpošana." Domās pie sevis noteicu: "Ļoti skaists redzējums, bet jābūt uzmanīgam, lai neizdegtu, jo īpaši, ja esi dzimis overachiever (maksimālists)." Ha, man jau pielipuši anglicismi. Tā nu labojumu atstāju iekavās, lai atcerētos šādu faktu.

Aizkustinošākā daļa koncertā bija strazda ielidošana telpā un dziedāšana līdzi mūziķei. Tātad putni var dziedāt arī savam "priekam". Uzreiz pazuda nogurums un nožēla, ka nepaliku mājās.

"Vai tiešām mūsu vidū varētu būt tāds nodevējs, skeptiķis, kas visu apšauba?"

Refleksija par robežu atveidojumiem mākslas terapijas laikā.


"Te ir mana telpa un brīvība, bet tur, kur saceltas lielās sienas un mūri, pat netuvojos un eju garām ar lielu līkumu. Tie šķiet kā asas aizsardzības adatas."
"Bet varbūt, lai notiktu patiesa saruna, reizēm robežas ir jāpārkāpj?"
"Tas ir riskanti, cilvēks var apvainoties un vēl vairāk noslēgties, ka neciena viņa privātumu."
"Jā, risks pastāv vienmēr. Arī klusēšana ir riskanta. Bieži vien vislabākās sarunas notiek pastaigas laikā, tad ir vieglāk runāt atklātāk"
"Tad jau Aristotelim un peripatētiķiem bija taisnība, ka vislabākās mācības ir sarunas pastaigas laikā."

Ekskursijas vadītājs ebreju sinagogā Peitavas ielā gandrīz uz visiem jautājumiem atbildēja ar pretjautājumiem. Tajos tad meklējama daļēja atbilde. Ja tā padomā, diezgan saprotami, jo realitāti jau nemaz tā nevar ietilpināt un saspiest vienā atbildē. Man patīk šāda pieeja.

Pārvarēju lielās bailes un cauri visiem sniegiem beidzot aizvedu bijušajai kolēģei novēloto Ziemassvētku dāvanu, egles zariņš pie kastītes jau sen bija nokaltis. Kaut nu nebūtu par vēlu! Nespēju noticēt viņas priekam, mani ieraugot, jo nez kāpēc biju izdomājusi, ka viņai riebjos ar savu "dīvaino loģiku". Varbūt mana esamība gribējusi sev sarežģītu dzīvi ar tik jocīgu gēnu kombināciju
(ja neirotisma iedzimtības iespējamības koeficients ir 41 – 58%, tad gēnu loterijā man tiešām ir "paveicies" ar intraversijas iespējamību – 54 – 80%, nu labi, ka vismaz šo visu līdzsvaro labvēlīgums – 33 – 52%, pat ja varbūt bieži cilvēki to pārprot kā liekulību vai tukšu glaimošanu). No viņas labajiem vārdiem tā abstulbu, ka aizmirsu savu sakāmo par to, kā novērtēju viņas spēju redzēt kopainu, intuīciju, sirsnību pret cilvēkiem, ieteiktās grāmatas. Bet varbūt to var nolasīt bez vārdiem? Visi mūsu strīdi bija kaut kur izkusuši gaisā, es tikai klausījos, klausījos, klausījos un redzēju viņas gaišo būtību bez maskas, brīvu un patiesu.
Atpakaļceļā galvā sāka skanēt dziesma, kas parasti skan pirmā sniega laikā vai, kad sastopos ar neparastiem prātiem. Tikai tik reti sanācis pateikt paldies, cik daudz plašāku pasauli šie cilvēki man ir parādījuši.
Jā, es noņemos tikai ar sīkumiem, ilgstoši vēroju kādu unikālu detaļu, kas veido šo veselumu. Bet citi spēj kopainu redzēt uzreiz!
Varbūt tiešām gribēju neiespējamo? Radīt tādu pelēko telpu, kur ikvienam būtu vieta, pat ja visradikālākie uzskati? Taču pasaule ir daudz sarežģītāka par šādām utopijām, kur iedomu pasaulē visi reiz kopā spēlēsimies kā kaķēni.

Komentārs par haotisku un patvaļīgu vārdu lietošanu: 

Noklausīti sarunu fragmenti.

Dažas dienas pirms Ziemassvētkiem pastaigājos pa nomaļu vietu. Ainava šķita neparastāka, ilgi to vēroju. Vēl nenojautu, ka sagaidīšu sniegu. Vispirms bija skaņa, tad sejā iesitās kaut kas slapjš, taču biezāks par lietus lāsēm. Izstiepu rokas, lai atkal gadu no gada pārliecinātos, cik sniega kristāli ir atšķirīgi cits no cita. Vislabāk snigšanu varēja vērot, skatoties uz laternas stabu.

Otrs brīnums bija tāds, ka pirms tulkojuma nodošanas iemigu. Parasti uzmanīgi pārlasu, jo vienmēr ir šaubas par kādu vārdu vai teikumu. Sapnī tulkošana turpinājās un galvā uzstājīgi skanēja viens vārds. Nepievērsu uzmanību, jo tādā stāvoklī daudz kas vēl ir nesaprotams. Tas turpināja skanēt galvā arī starp nomodu un sapni, bet arī tad vēl nopietni to neuztvēru. Taču intereses pēc paturēju prātā, lai vēlāk paspēlētos ar sapņu vārdiem. Īsti gan neticēju, ka tas derēs. Kad beidzot atvēru dokumentu, sapratu, ka nosapņotais vārds ir kā trūkstošais puzles gabaliņš, tik lieliski aizstāj iepriekš izvēlēto. Smadzenes tomēr ir kaut kas brīnumains.

Kad tikko sāku strādāt bibliotēkā vienā grāmatā atradu sacerējumu par pazudušu kaķi. Tā kā tā nav no populārajām lasāmvielām, es būtu varējusi viegli atrast īpašnieku pēc izsnieguma vēstures, taču nez kāpēc to citu darbu jūklī aizmirsu. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad šo lapiņu pēc trim gadiem ieraudzīju atkal, turklāt kads uzmanīgs lasītājs lapiņu bija ar skoču pielīmējis grāmatas vāka iekšpusē. Iespējams, ka tas ir kļuvis par tādu kā paralēlo stāstu. 

"Tas nav nekas slikts, bet man liekas, ka sava temperementa dēļ viņš nekad dzīvē nebūs tā pa īstam priecīgs, vismaz uz āru ne. Viņš ir tāds filozofisks, daudz domā un vēro, ļoti dziļi daudz ko pārdzīvo. Un uz daudz ko atskatās ar nostalģiju."


Forši, ja vecāki ko tādu pamana un ļauj bērnam būt tādam, kāds viņš, jo neviens cits jau no malas nevar kādu padarīt superlaimīgu. Man šķiet, ka tāds varētu būt arī mans aptuvenais raksturojums, tikai vajadzētu izņemt vārdu filozofisks. Lai gan nav tā, ka es vispār nedomātu.

Kā var būt banāla saule?