A thin grey line between black and white

Kā var būt banāla saule?

Tā kā gribu atbalstīt latviešu izdevējus, Narvesenā nopirku jauno filozofu veidoto žurnālu "Tvērums" par Austrumu tēmu. Iegādājos arī tāpēc, ka gribēju izlasīt interviju ar Kasparu Eihmani. Sākumā padomāju, ka pārdevējs nevar atrast svītrkodu un tāpēc pēta žurnālu no visām pusēm. Bet tad viņš pajautāja: "Rīgas laiks laikam vairāk neiznāk? Šis žurnāls izskatās ļoti līdzīgs." Paraustīju plecus un atbildēju, ka laikam tiešām vairs neiznāk un novēlēju jauku vakaru. Varbūt nemaz neesmu tik introverts cilvēks, ja sarunājos ar pārdevējiem, lai gan es steidzos (līdz vilcienam bija atlikušas 7 minūtes), tāpēc nepaspēju pajautāt, kas tik īpašs viņam šķiet Rīgas laikā. Tā laikam tāda profesijas blakne, kad gribas uzdot jautājumus par lasāmo.

"Pēc daudzo iepriekšpieņēmumu krišanas par Āzijas filosofiskajām tradīcijām, iepazīstoties ar tām tuvāk, vienā brīdī atskārtu, ka esmu caurcaurēm eiropietis. Visos poētiskajos pašizdomājumos un naivajos mēģinājumos kļūt par ko citu - sākotnējā interese bija izsalkums pēc transformācijas - likās, ka iztēles laukā esmu tuvāks Āzijai nekā Rietumiem. Gan jau tāpēc, ka par Rietumiem līdz galam neko nebiju sapratis vai zinājis. Ilgi dzīvojot Āzijā - gandrīz trešdaļu dzīves -, vienā brīdī sajūti, ka esi cita māla mīcīts. Vēl jo vairāk, sevis novērošanas un analizēšanas rezultātā tu sāc atskārst un pamanīt iepriekšējos pieņēmumus, kurus esi attiecinājis uz Ķīnu un Indiju, kas nāk no Eiropas tradīcijas. Kristietība un katolicisms izlien kā spalvaina āža kāja, un nemaz ne sliktā nozīmē (smejas) [..] Biju pārliecināts, ka esam brīvības vektora iemiesojums un Āzijā tā nav; ka citur mēs to vēsturiski nenovērojam. Vismaz kamēr nenonācu Taivānā, kas ir eksperiments starp liberālo demokrātiju un konfuciānistisko pasaules skatījumu un kas vismaz pagaidām darbojas brīnišķīgi."

Kaspars Eihmanis

Kad man pirms nedēļas teica, ka es esot ļoti jauka, sajutos kā viltvārde, jo spontāni aizdot grāmatas man šķiet gandrīz tikpat pašsaprotami kā elpot. Varbūt pārspīlēju, bet mani sajūsmina dalīties ar grāmatām, runāt par tām. Jo īpaši, ja notiek tāda sakritība, ka nedēļu esmu vadājusi sev līdzi kādam cilvēkam tik vajadzīgo grāmatu (pat ja tobrīd nezināju, ka kādam to vajadzēs). Pēc šī nelielā labvēlības žesta pati pilsēta likās pārvērtusies, atradu grāmatu glabātavas vietās, kur pat nebūtu iedomājusies. Varbūt pat atguvu bezmērķīgas klejošanas prieku. Galu galā tieši pastaigās rodas vislabākās idejas, ne steigā.

Kopš ziemas pašos bezcerīgākajos rītos nolēmu vērot cilvēku apģērbu un brīvajā brīdī uzskicēt kaut ko jauku, kas palicis prātā no redzētā. Kāpēc nodarbojos ar šādām smieklīgām un triviālām lietām? Pirmkārt, lai pamostos un koncentrētos uz ko vienu, kas dienas gaitā palīdzēs neizšķīst sīkumos (labāk vienā nekā daudzos). Nē, nu labi, ja godīgi, lai uzlabotu noskaņojumu, jo esmu pūce un man agrie rīti sagādā īstas mocības. Otrkārt, lai izkļūtu no savas ierobežotības un vairāk pievērstos ārpasaulei, pat ja sevi izzināt un rūpēties par dvēseli arī ir ļoti derīgi. Treškārt, lai būtu krāsaināka dzīve. Un tādā veidā kāds mirklis spilgtāk ierakstītās atmiņā, jo intensīvāk izdzīvots. Labāk tā, nekā nīgrumā un bezcerībā slampāt pāri pelēkajiem rītiem.


Šorīt pamanīju interesantu zīmējumu uz auduma maisiņa: Pūķis lasa grāmatu. Un apakšā rakstīts Feminist library. Uz cita maisiņa pamanīju uzdrukātu Munka kliedzienu. Diezgan dramatiski. Vai tā tiešām pašreiz jūtos? Kad kāpu ārā no vilciena, pamanīju, ka vienai meitenei cepures vietā uz galvas ir puķe lavandas krāsā. Nevarēju saprast, no kāda materiāla veidota, un vai tiešām tā funkcionē arī kā cepure. Taču nekādus punktus neskaitu, jo šajā posmā brauc diezgan mākslinieciski jaunieši, kuri vienmēr kaut ko izdomā. Līdz ar to paredzami, lai gan tas nenozīmē, ka nav interesanti.

Mājupceļā iegāju grāmatnīcā un nopirku Romana Honeta dzeju, jo piesaistīja nosaukums ziema, maldi. Nedaudz sasaucas ar manu pašreizējo pasaules izjūtu. Sen tā nebija bijis, ka varēju tā aizmirsties un lasīt. Paldies I. par interpretāciju. Varbūt apmaldīšanās sapņu pasaulē nav tas sliktākais veids, kā izdzīvot šo laiku, ja jūti dzīvi tepat blakus.

Vakar tā apžilba acis no rīta gaismas. Neesmu dzimusi vakar, bet laikam jau kopš oktobra biju samierinājusies, ka rīti līdz pavasarim būs ļoti tumši. Šķiet, ka tikai bērnībā pulksteņu griešana man šķita jautrs piedzīvojums, vēlāk bija neitrāla attieksme, tagad tikai jāpierod, ka vakari būs tumšāki. Šo piefiksēju, lai atcerētos, ka arī mani reizēm uztrauc šādas lietas, lai gan ļoti līdzīgi izteikumi par šo tēmu dzirdami katru gadu (un es to saprotu). Kaķim gan vajadzēja tikai divas dienas, lai pielāgotos jaunajam ritmam. Tātad to varu arī es. Varbūt tā notiek, līdzko pārstāj brīnīties par pasauli un uzlūkot to ar ieinteresētu skatienu, tā iestājas rutīna. Vēl uzzināju par sevi jaunu raksturojumu: the quiet architect of unity.

- Tas demiurgs laikam ir kaut kāds mītiskais radītājs, kas visu ko no mīklas taisa.
- Bet varbūt tas ir kāds blogeris? (skaļi smiekli pa visu vagonu, lai apkārtējie saprastu, ka tas ir joks).

Šodien vilcienā dzirdēju divu draugu sarunu, kur viens jauns vīrietis gribēju iedvesmot otru:
"Ja tu šaubies un neviens tev netic, vismaz es TEV TICU!"

Tas šķita tik mīļi un man nez kāpēc likās, ka viņi ir labi draugi. Jāatceras pašai ko tādu biežāk teikt citiem, pat ja neesmu nekāds koučs vai tamlīdzīgi. Vēl šis atgādināja laikus, kad pirms daudziem , daudziem gadiem man bija uztaisīta un diskā ierakstīta iedvesmas dziesmu izlase, ko klausīties drūmos rītos vai ceļā, lai nenolaistos rokas grūtos brīžos (tagad gan nespēju iedomāties kaut kādu papildu troksni, man labāk patīk klusums). Bet nu arī tālajā 2010. gadā droši vien nevienam neatzītos, ka man ir tādi palīglīdzekļi, iespējams, eklektiskās mūzikas dēļ. Šķiet, izlasē bija Astro'n'out dziesma Tici sev. Tagad tas šķiet nedaudz naivi, tomēr arī šajās atmiņās ir kaut kas silts un jauks, kā tas parasti ir pat ar vismuļķīgāko mūziku.

Atceļā līdzsvaram meiteņu saruna:

"Bet vislabāk izaugsmei palīdz tieši kritika. Ko tas dod, ja visi tevi slavē, bet neko jaunu un vērtīgu, kas palīdz mācīties un pilnveidoties, neuzzini?"

Ja nezinātu, kādā virzienā brauc vilciens, varbūt būtu ilgāk jāpadomā, ko franču tūristi domā ar pieturu Mažorī (vai jākāpj ārā tur, ja gribam redzēt muzeju?). Ja tā padomā, nosaukums pat maina nozīmi, tik priecīgi un muzikāli šādi izklausās.

Man šķiet, ka viens no iemesliem, kāpēc cilvēki lasa grāmatas, klausās mūziku vai līdzdarbojas citos mākslas veidos, varētu būt iespēja nokļūt ārpus sevis, tātad redzēt vairāk un plašāk, lai gan no savas uztveres pilnībā norobežoties droši vien nav iespējams, jo kāda tad būtu jēga no individuālās esamības? Vakar diezgan spilgti piedzīvoju šādu sajūtu pēc izkāpšanas no vilciena. Tikko biju lasīju par japāņu mūziķiem un domās vēl biju grāmatas noskaņā, varbūt tāpēc garāmbraucošā preču vilciena skaņas sāka šķist kā mūzika ar diezgan apdullinošu ritmu. Iespējams, ka galva noreiba arī no noguruma, ne tikai monotonās dunoņas, bet uz brīdi bija sajūta, ka esmu nokļuvusi ārpus sevis. Atcerējos laikus, kad apkārtnes skaņas, pat pilošs ūdens krāns bieži likās kā mūzika, un iedomājos par senu un vēstuļdraugu, ar kuru varēja daudz runāt par mūziku ilgus gadus un reizēm pat klausīties dažus eksperimentus. Savādi, ka šonakt redzēju viņu sapnī, kur mani nosauca par labāko draugu, pat ja īsti tam neticēju. Bet tas jau būtu pārāk dīvaini, ja rakstītu ziņu katram sapnī redzētam cilvēkam. Vēl nesen bijusī kursabiedrene atsūtīja video, kur viņa dzied pašsacerētu dziesmiņu (tā man likās, taču kādā prāta nostūrī nozibsnīja doma jau kaut kur dzirdēta, un pēc ieguglēšanas bija liels pārsteigums, ka tā tomēr nav viņas, bet labi zināma popdziesma. Godīgi sakot, man viņas interpretācija un izpildījums patīk labāk, pat ja tas nav profesionāls ieraksts, varbūt patika tas, ka uzreiz neatpazinu oriģinālu). Vēl atcerējos, ka vilcieni man atgādina pavadīto laiku Čehijā.

- Kā tu domā, vai nokārtosi šo kursu?
- Ja pārdošu savu dvēseli, tad jā.

"(..) Ļoti iesaku vakara zīmēšanas kursus pie Reiņa Liepas. Viņš ar savu amerikānisko pozitīvismu spēj tā pacelt un iedvesmot! Atraisīt potenciālu, iedot spārnus lidojumam! Kritika ir vajadzīga, bet, kad esi zemākajā punktā, ir sajūta, ka nevari un nesanāk, ir labi, ja tāds mākslinieks, kā viņš var parādīt, ka tu vari gan."

Varbūt man arī vajadzētu pārstāt kautrēties cilvēkiem teikt labo? Protams, tikai tad, ja tas sakrīt ar manu pārliecību. It kā jau saku, bet bieži filtrēju, lai mani nepārprastu un neizklausītis salkani plakātiski. Cilvēki jau arī parasti jūt, kāds vēstījums slēpjas zem neveikliem vārdiem, ja tas nāk no sirds.

Atcerējos nesen lasītu dzejoli, kur arī bija frāze: "No šodienas teikšu cilvēkiem tikai labo un paskatīšos, kas notiks." (citēju neprecīzi pēc atmiņas).

Divi jaunieši parkā sarunājas par grāmatu lasīšanu.( ... )

Varbūt reizēm der parunāties ar ārzemniekiem, lai pamainītu skatījumu. Reizēm šķiet, ka labo viņi redz vairāk (bet tā varētu būt daudziem ceļotājiem, arī man tā ir gadījies, esot citā valstī). Biju nedaudz pārsteigta, ka franču meitenei tīri labi patīk mūsu vasara. Latvijā viņa ir kopš šī gada sākuma. Lielā karstumā esot ļoti grūti pastrādāt, tāpēc mūsu pašreizējaus klimats patīkams. Nujā, tā droši vien var runāt tikai tie, kam nav dārza un saules ir bijis par daudz. Lai gan es jau arī lielu karstumu nepanesu, taču nu spēju izdzīvot dažādos apstākļos.


Bija grūti izdomāt, kas ir mana vasaras grāmata. Par kuru tikai iedomājoties vien, uzreiz jūti un redzi vasaru. Teorētiski jau varētu pāris nosaukt, bet zinu, ka tas nebūs īsti. Varbūt jums tādas ir?

Sākumā niknojos uz sevi, ka esmu apsēdusies netālu no skaļiem jauniešiem, kas grib sacensties rupju vārdu lietošanā, jo reizēm pēc darba gribas klusumu. Nē, nu kas man, neko sliktu taču man neviens nedara, vnk bravūra un ākstīšanas, ir taču kara laiks,vēl citas nejēdzības, kas varbūt pieprasa tādu leksiku. Tā nu iegrimu ainavas vērošanā. Mani īslaicīgie ceļabiedri arī pamazām kļuva mierīgāki, sāka runāt par savām lietām, kuras centos nedzirdēt. Taču tas bija neiespējami, jo biju aizmirsusi austiņas. Sarunā varēja just rūpes vienam par otru. Tad meitene teica:"Un tu vēl saki, ka esi slikts draugs." Tad sākās emociju izvirdums: "Tu nezini. Esmu sūdīgs draugs, sūdīgs puisis, sūdīgs cilvēks, sūdīgs brālis, sūdīgs dēls... Vispār brīnos, kā vēl atrodos šeit, nevis zem šī vilciena sliedēm." Varētu jau teikt, lai netic tādām domām, bet kas es tāda esmu, lai manī klausītos? Tam jau laikam iet cauri gandrīz visi. Un ir taču draugu atbalsts, pat ja varbūt meitenes vecākiem nepatīk šī draudzība.

Pirms pamošanās atkal redzu bildītes vai drīzāk īsfilmas. No sapņa tas laikam atšķiras ar to, ka esmu it kā pamodusies, taču vēl ir kāda trausla robeža starp nomodu un miegu. Un tādā rītā, kad agra pamošanās šķiet neiespējama, mani sasmīdināja kāda labvēlīga un krāsaina būtne ar kafijas vai tējas krūzi rokā (varbūt dzēriens cits, jo nav ne jausmas, ko tādi fantāzijas tēli dzer). No būtnes nāca tāds labvēlīgs starojums, kaut kādā ziņa tas viss mani uzjautrināja, un tad jau pēc tādas filmiņas piecelties pavisam viegli. Iedomājos, ka brīvākā brīdī šo tēlu varētu uzskicēt. Kā atgādinājumu, ka reizēm agra celšanās nav nemaz tik briesmīga. Kad devos ārā, paskrēju garām kādam cilvēkam, kas nesa plecos savu mazo meitiņu un kaut ko priecīgi viņai dungoja. Veseli divi atgādinājumi nīgrajam kaķim (man), ka rīti var būt priecīgi! Tāda sajūta, ka šī būs superlaba diena.

"Mani mīļākie priekšmeti skolā ir mūzika, latviešu valoda un datorika."

"Un vai ir kāds priekšmets, kas tev nepatīk?"

"Dizains un tehnoloģijas. Un tagad iedomājies vienu skaitli no 1 līdz 10, lai varētu minēt manas mīklas."

Laikam mana asociatīvā un tēlainā domāšana ir galīgi iesērējusi, jo atminēju tikai dažas, turklāt ne uzreiz. Tikai tad, kad priekšā pateica sākumburtus.

Visu nedēļu tāda sajūta, it kā pulkstenis būtu pats pagriezies uz priekšu jau šonedēļ. Ļotoi, ļoti nāk miegs. Vienu vakaru atjēdzos, ka mēģinu zupu ieliet lēzenajā šķīvī.

Pirms iekāpšanas vilcienā pāris minūtes pastāvēju saules veidotajā laukumiņā, lai padomātu un pamostos. Izrādās, ka var atrast klusumu pārpildītās vietās, gandrīz neviens gājējs nepagāja garām. Un tad, kad jau vilcienā skatījos pa logu un centos atgūt to sajūtu, kad viss šķiet brīnumains un jauns, priekšā sēdošais jaunietis savai draudzenei teica:"Mūsu pirmais brauciens vilcienā." Es pasmaidīju.

Ir tādas dienas, kad iekšā nesaprotams nemiers un viss kaitina. To jutu tikai pastaigas laikā, kad pēc darbu pabeigšanas izgāju ārā. Šķita, ka tā neko neglābs, taču mājupceļā nokļuvu parkā, kur pārņēma tā nereālā ilūzija, it kā justu, kā viss visapkārt aug un pulsē. Atnāca liels miers, apsēdos zālītē un vēroju sniegpulkstenītes. Tā nu visas dusmas un aizkaitinājums pārgāja.

Vakar pēcpusdienā netālu no Stacijas laukuma ievēroju, kā jaunieši izspēlē savu versiju par Austrumu sarkano likteņa pavedienu. Fonā dzīva satiksme un cilvēku pūlis. Ja nepamanītu kameru, šķistu, ka tā ir performance. Nu savā ziņā jau bija, lai gan es tikai ātri uzmetu skatienu un tad devos tālāk savās gaitās, jo netīk ilgi blenzt uz citiem.