A thin grey line between black and white

Pārvarēju lielās bailes un cauri visiem sniegiem beidzot aizvedu bijušajai kolēģei novēloto Ziemassvētku dāvanu, egles zariņš pie kastītes jau sen bija nokaltis. Kaut nu nebūtu par vēlu! Nespēju noticēt viņas priekam, mani ieraugot, jo nez kāpēc biju izdomājusi, ka viņai riebjos ar savu "dīvaino loģiku". Varbūt mana esamība gribējusi sev sarežģītu dzīvi ar tik jocīgu gēnu kombināciju
(ja neirotisma iedzimtības iespējamības koeficients ir 41 – 58%, tad gēnu loterijā man tiešām ir "paveicies" ar intraversijas iespējamību – 54 – 80%, nu labi, ka vismaz šo visu līdzsvaro labvēlīgums – 33 – 52%, pat ja varbūt bieži cilvēki to pārprot kā liekulību vai tukšu glaimošanu). No viņas labajiem vārdiem tā abstulbu, ka aizmirsu savu sakāmo par to, kā novērtēju viņas spēju redzēt kopainu, intuīciju, sirsnību pret cilvēkiem, ieteiktās grāmatas. Bet varbūt to var nolasīt bez vārdiem? Visi mūsu strīdi bija kaut kur izkusuši gaisā, es tikai klausījos, klausījos, klausījos un redzēju viņas gaišo būtību bez maskas, brīvu un patiesu.
Atpakaļceļā galvā sāka skanēt dziesma, kas parasti skan pirmā sniega laikā vai, kad sastopos ar neparastiem prātiem. Tikai tik reti sanācis pateikt paldies, cik daudz plašāku pasauli šie cilvēki man ir parādījuši.
Jā, es noņemos tikai ar sīkumiem, ilgstoši vēroju kādu unikālu detaļu, kas veido šo veselumu. Bet citi spēj kopainu redzēt uzreiz!
Varbūt tiešām gribēju neiespējamo? Radīt tādu pelēko telpu, kur ikvienam būtu vieta, pat ja visradikālākie uzskati? Taču pasaule ir daudz sarežģītāka par šādām utopijām, kur iedomu pasaulē visi reiz kopā spēlēsimies kā kaķēni.

Komentārs par haotisku un patvaļīgu vārdu lietošanu: 

Noklausīti sarunu fragmenti.

Dažas dienas pirms Ziemassvētkiem pastaigājos pa nomaļu vietu. Ainava šķita neparastāka, ilgi to vēroju. Vēl nenojautu, ka sagaidīšu sniegu. Vispirms bija skaņa, tad sejā iesitās kaut kas slapjš, taču biezāks par lietus lāsēm. Izstiepu rokas, lai atkal gadu no gada pārliecinātos, cik sniega kristāli ir atšķirīgi cits no cita. Vislabāk snigšanu varēja vērot, skatoties uz laternas stabu.

Otrs brīnums bija tāds, ka pirms tulkojuma nodošanas iemigu. Parasti uzmanīgi pārlasu, jo vienmēr ir šaubas par kādu vārdu vai teikumu. Sapnī tulkošana turpinājās un galvā uzstājīgi skanēja viens vārds. Nepievērsu uzmanību, jo tādā stāvoklī daudz kas vēl ir nesaprotams. Tas turpināja skanēt galvā arī starp nomodu un sapni, bet arī tad vēl nopietni to neuztvēru. Taču intereses pēc paturēju prātā, lai vēlāk paspēlētos ar sapņu vārdiem. Īsti gan neticēju, ka tas derēs. Kad beidzot atvēru dokumentu, sapratu, ka nosapņotais vārds ir kā trūkstošais puzles gabaliņš, tik lieliski aizstāj iepriekš izvēlēto. Smadzenes tomēr ir kaut kas brīnumains.

Kad tikko sāku strādāt bibliotēkā vienā grāmatā atradu sacerējumu par pazudušu kaķi. Tā kā tā nav no populārajām lasāmvielām, es būtu varējusi viegli atrast īpašnieku pēc izsnieguma vēstures, taču nez kāpēc to citu darbu jūklī aizmirsu. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad šo lapiņu pēc trim gadiem ieraudzīju atkal, turklāt kads uzmanīgs lasītājs lapiņu bija ar skoču pielīmējis grāmatas vāka iekšpusē. Iespējams, ka tas ir kļuvis par tādu kā paralēlo stāstu. 

"Tas nav nekas slikts, bet man liekas, ka sava temperementa dēļ viņš nekad dzīvē nebūs tā pa īstam priecīgs, vismaz uz āru ne. Viņš ir tāds filozofisks, daudz domā un vēro, ļoti dziļi daudz ko pārdzīvo. Un uz daudz ko atskatās ar nostalģiju."


Forši, ja vecāki ko tādu pamana un ļauj bērnam būt tādam, kāds viņš, jo neviens cits jau no malas nevar kādu padarīt superlaimīgu. Man šķiet, ka tāds varētu būt arī mans aptuvenais raksturojums, tikai vajadzētu izņemt vārdu filozofisks. Lai gan nav tā, ka es vispār nedomātu.

Kā var būt banāla saule?

Tā kā gribu atbalstīt latviešu izdevējus, Narvesenā nopirku jauno filozofu veidoto žurnālu "Tvērums" par Austrumu tēmu. Iegādājos arī tāpēc, ka gribēju izlasīt interviju ar Kasparu Eihmani. Sākumā padomāju, ka pārdevējs nevar atrast svītrkodu un tāpēc pēta žurnālu no visām pusēm. Bet tad viņš pajautāja: "Rīgas laiks laikam vairāk neiznāk? Šis žurnāls izskatās ļoti līdzīgs." Paraustīju plecus un atbildēju, ka laikam tiešām vairs neiznāk un novēlēju jauku vakaru. Varbūt nemaz neesmu tik introverts cilvēks, ja sarunājos ar pārdevējiem, lai gan es steidzos (līdz vilcienam bija atlikušas 7 minūtes), tāpēc nepaspēju pajautāt, kas tik īpašs viņam šķiet Rīgas laikā. Tā laikam tāda profesijas blakne, kad gribas uzdot jautājumus par lasāmo.

"Pēc daudzo iepriekšpieņēmumu krišanas par Āzijas filosofiskajām tradīcijām, iepazīstoties ar tām tuvāk, vienā brīdī atskārtu, ka esmu caurcaurēm eiropietis. Visos poētiskajos pašizdomājumos un naivajos mēģinājumos kļūt par ko citu - sākotnējā interese bija izsalkums pēc transformācijas - likās, ka iztēles laukā esmu tuvāks Āzijai nekā Rietumiem. Gan jau tāpēc, ka par Rietumiem līdz galam neko nebiju sapratis vai zinājis. Ilgi dzīvojot Āzijā - gandrīz trešdaļu dzīves -, vienā brīdī sajūti, ka esi cita māla mīcīts. Vēl jo vairāk, sevis novērošanas un analizēšanas rezultātā tu sāc atskārst un pamanīt iepriekšējos pieņēmumus, kurus esi attiecinājis uz Ķīnu un Indiju, kas nāk no Eiropas tradīcijas. Kristietība un katolicisms izlien kā spalvaina āža kāja, un nemaz ne sliktā nozīmē (smejas) [..] Biju pārliecināts, ka esam brīvības vektora iemiesojums un Āzijā tā nav; ka citur mēs to vēsturiski nenovērojam. Vismaz kamēr nenonācu Taivānā, kas ir eksperiments starp liberālo demokrātiju un konfuciānistisko pasaules skatījumu un kas vismaz pagaidām darbojas brīnišķīgi."

Kaspars Eihmanis

Kad man pirms nedēļas teica, ka es esot ļoti jauka, sajutos kā viltvārde, jo spontāni aizdot grāmatas man šķiet gandrīz tikpat pašsaprotami kā elpot. Varbūt pārspīlēju, bet mani sajūsmina dalīties ar grāmatām, runāt par tām. Jo īpaši, ja notiek tāda sakritība, ka nedēļu esmu vadājusi sev līdzi kādam cilvēkam tik vajadzīgo grāmatu (pat ja tobrīd nezināju, ka kādam to vajadzēs). Pēc šī nelielā labvēlības žesta pati pilsēta likās pārvērtusies, atradu grāmatu glabātavas vietās, kur pat nebūtu iedomājusies. Varbūt pat atguvu bezmērķīgas klejošanas prieku. Galu galā tieši pastaigās rodas vislabākās idejas, ne steigā.

Kopš ziemas pašos bezcerīgākajos rītos nolēmu vērot cilvēku apģērbu un brīvajā brīdī uzskicēt kaut ko jauku, kas palicis prātā no redzētā. Kāpēc nodarbojos ar šādām smieklīgām un triviālām lietām? Pirmkārt, lai pamostos un koncentrētos uz ko vienu, kas dienas gaitā palīdzēs neizšķīst sīkumos (labāk vienā nekā daudzos). Nē, nu labi, ja godīgi, lai uzlabotu noskaņojumu, jo esmu pūce un man agrie rīti sagādā īstas mocības. Otrkārt, lai izkļūtu no savas ierobežotības un vairāk pievērstos ārpasaulei, pat ja sevi izzināt un rūpēties par dvēseli arī ir ļoti derīgi. Treškārt, lai būtu krāsaināka dzīve. Un tādā veidā kāds mirklis spilgtāk ierakstītās atmiņā, jo intensīvāk izdzīvots. Labāk tā, nekā nīgrumā un bezcerībā slampāt pāri pelēkajiem rītiem.


Šorīt pamanīju interesantu zīmējumu uz auduma maisiņa: Pūķis lasa grāmatu. Un apakšā rakstīts Feminist library. Uz cita maisiņa pamanīju uzdrukātu Munka kliedzienu. Diezgan dramatiski. Vai tā tiešām pašreiz jūtos? Kad kāpu ārā no vilciena, pamanīju, ka vienai meitenei cepures vietā uz galvas ir puķe lavandas krāsā. Nevarēju saprast, no kāda materiāla veidota, un vai tiešām tā funkcionē arī kā cepure. Taču nekādus punktus neskaitu, jo šajā posmā brauc diezgan mākslinieciski jaunieši, kuri vienmēr kaut ko izdomā. Līdz ar to paredzami, lai gan tas nenozīmē, ka nav interesanti.

Mājupceļā iegāju grāmatnīcā un nopirku Romana Honeta dzeju, jo piesaistīja nosaukums ziema, maldi. Nedaudz sasaucas ar manu pašreizējo pasaules izjūtu. Sen tā nebija bijis, ka varēju tā aizmirsties un lasīt. Paldies I. par interpretāciju. Varbūt apmaldīšanās sapņu pasaulē nav tas sliktākais veids, kā izdzīvot šo laiku, ja jūti dzīvi tepat blakus.

Vakar tā apžilba acis no rīta gaismas. Neesmu dzimusi vakar, bet laikam jau kopš oktobra biju samierinājusies, ka rīti līdz pavasarim būs ļoti tumši. Šķiet, ka tikai bērnībā pulksteņu griešana man šķita jautrs piedzīvojums, vēlāk bija neitrāla attieksme, tagad tikai jāpierod, ka vakari būs tumšāki. Šo piefiksēju, lai atcerētos, ka arī mani reizēm uztrauc šādas lietas, lai gan ļoti līdzīgi izteikumi par šo tēmu dzirdami katru gadu (un es to saprotu). Kaķim gan vajadzēja tikai divas dienas, lai pielāgotos jaunajam ritmam. Tātad to varu arī es. Varbūt tā notiek, līdzko pārstāj brīnīties par pasauli un uzlūkot to ar ieinteresētu skatienu, tā iestājas rutīna. Vēl uzzināju par sevi jaunu raksturojumu: the quiet architect of unity.

- Tas demiurgs laikam ir kaut kāds mītiskais radītājs, kas visu ko no mīklas taisa.
- Bet varbūt tas ir kāds blogeris? (skaļi smiekli pa visu vagonu, lai apkārtējie saprastu, ka tas ir joks).

Šodien vilcienā dzirdēju divu draugu sarunu, kur viens jauns vīrietis gribēju iedvesmot otru:
"Ja tu šaubies un neviens tev netic, vismaz es TEV TICU!"

Tas šķita tik mīļi un man nez kāpēc likās, ka viņi ir labi draugi. Jāatceras pašai ko tādu biežāk teikt citiem, pat ja neesmu nekāds koučs vai tamlīdzīgi. Vēl šis atgādināja laikus, kad pirms daudziem , daudziem gadiem man bija uztaisīta un diskā ierakstīta iedvesmas dziesmu izlase, ko klausīties drūmos rītos vai ceļā, lai nenolaistos rokas grūtos brīžos (tagad gan nespēju iedomāties kaut kādu papildu troksni, man labāk patīk klusums). Bet nu arī tālajā 2010. gadā droši vien nevienam neatzītos, ka man ir tādi palīglīdzekļi, iespējams, eklektiskās mūzikas dēļ. Šķiet, izlasē bija Astro'n'out dziesma Tici sev. Tagad tas šķiet nedaudz naivi, tomēr arī šajās atmiņās ir kaut kas silts un jauks, kā tas parasti ir pat ar vismuļķīgāko mūziku.

Atceļā līdzsvaram meiteņu saruna:

"Bet vislabāk izaugsmei palīdz tieši kritika. Ko tas dod, ja visi tevi slavē, bet neko jaunu un vērtīgu, kas palīdz mācīties un pilnveidoties, neuzzini?"

Ja nezinātu, kādā virzienā brauc vilciens, varbūt būtu ilgāk jāpadomā, ko franču tūristi domā ar pieturu Mažorī (vai jākāpj ārā tur, ja gribam redzēt muzeju?). Ja tā padomā, nosaukums pat maina nozīmi, tik priecīgi un muzikāli šādi izklausās.

Man šķiet, ka viens no iemesliem, kāpēc cilvēki lasa grāmatas, klausās mūziku vai līdzdarbojas citos mākslas veidos, varētu būt iespēja nokļūt ārpus sevis, tātad redzēt vairāk un plašāk, lai gan no savas uztveres pilnībā norobežoties droši vien nav iespējams, jo kāda tad būtu jēga no individuālās esamības? Vakar diezgan spilgti piedzīvoju šādu sajūtu pēc izkāpšanas no vilciena. Tikko biju lasīju par japāņu mūziķiem un domās vēl biju grāmatas noskaņā, varbūt tāpēc garāmbraucošā preču vilciena skaņas sāka šķist kā mūzika ar diezgan apdullinošu ritmu. Iespējams, ka galva noreiba arī no noguruma, ne tikai monotonās dunoņas, bet uz brīdi bija sajūta, ka esmu nokļuvusi ārpus sevis. Atcerējos laikus, kad apkārtnes skaņas, pat pilošs ūdens krāns bieži likās kā mūzika, un iedomājos par senu un vēstuļdraugu, ar kuru varēja daudz runāt par mūziku ilgus gadus un reizēm pat klausīties dažus eksperimentus. Savādi, ka šonakt redzēju viņu sapnī, kur mani nosauca par labāko draugu, pat ja īsti tam neticēju. Bet tas jau būtu pārāk dīvaini, ja rakstītu ziņu katram sapnī redzētam cilvēkam. Vēl nesen bijusī kursabiedrene atsūtīja video, kur viņa dzied pašsacerētu dziesmiņu (tā man likās, taču kādā prāta nostūrī nozibsnīja doma jau kaut kur dzirdēta, un pēc ieguglēšanas bija liels pārsteigums, ka tā tomēr nav viņas, bet labi zināma popdziesma. Godīgi sakot, man viņas interpretācija un izpildījums patīk labāk, pat ja tas nav profesionāls ieraksts, varbūt patika tas, ka uzreiz neatpazinu oriģinālu). Vēl atcerējos, ka vilcieni man atgādina pavadīto laiku Čehijā.

- Kā tu domā, vai nokārtosi šo kursu?
- Ja pārdošu savu dvēseli, tad jā.

"(..) Ļoti iesaku vakara zīmēšanas kursus pie Reiņa Liepas. Viņš ar savu amerikānisko pozitīvismu spēj tā pacelt un iedvesmot! Atraisīt potenciālu, iedot spārnus lidojumam! Kritika ir vajadzīga, bet, kad esi zemākajā punktā, ir sajūta, ka nevari un nesanāk, ir labi, ja tāds mākslinieks, kā viņš var parādīt, ka tu vari gan."

Varbūt man arī vajadzētu pārstāt kautrēties cilvēkiem teikt labo? Protams, tikai tad, ja tas sakrīt ar manu pārliecību. It kā jau saku, bet bieži filtrēju, lai mani nepārprastu un neizklausītis salkani plakātiski. Cilvēki jau arī parasti jūt, kāds vēstījums slēpjas zem neveikliem vārdiem, ja tas nāk no sirds.

Atcerējos nesen lasītu dzejoli, kur arī bija frāze: "No šodienas teikšu cilvēkiem tikai labo un paskatīšos, kas notiks." (citēju neprecīzi pēc atmiņas).

Divi jaunieši parkā sarunājas par grāmatu lasīšanu.( ... )

Varbūt reizēm der parunāties ar ārzemniekiem, lai pamainītu skatījumu. Reizēm šķiet, ka labo viņi redz vairāk (bet tā varētu būt daudziem ceļotājiem, arī man tā ir gadījies, esot citā valstī). Biju nedaudz pārsteigta, ka franču meitenei tīri labi patīk mūsu vasara. Latvijā viņa ir kopš šī gada sākuma. Lielā karstumā esot ļoti grūti pastrādāt, tāpēc mūsu pašreizējaus klimats patīkams. Nujā, tā droši vien var runāt tikai tie, kam nav dārza un saules ir bijis par daudz. Lai gan es jau arī lielu karstumu nepanesu, taču nu spēju izdzīvot dažādos apstākļos.


Bija grūti izdomāt, kas ir mana vasaras grāmata. Par kuru tikai iedomājoties vien, uzreiz jūti un redzi vasaru. Teorētiski jau varētu pāris nosaukt, bet zinu, ka tas nebūs īsti. Varbūt jums tādas ir?