A thin grey line between black and white

Vakar tā apžilba acis no rīta gaismas. Neesmu dzimusi vakar, bet laikam jau kopš oktobra biju samierinājusies, ka rīti līdz pavasarim būs ļoti tumši. Šķiet, ka tikai bērnībā pulksteņu griešana man šķita jautrs piedzīvojums, vēlāk bija neitrāla attieksme, tagad tikai jāpierod, ka vakari būs tumšāki. Šo piefiksēju, lai atcerētos, ka arī mani reizēm uztrauc šādas lietas, lai gan ļoti līdzīgi izteikumi par šo tēmu dzirdami katru gadu (un es to saprotu). Kaķim gan vajadzēja tikai divas dienas, lai pielāgotos jaunajam ritmam. Tātad to varu arī es. Varbūt tā notiek, līdzko pārstāj brīnīties par pasauli un uzlūkot to ar ieinteresētu skatienu, tā iestājas rutīna. Vēl uzzināju par sevi jaunu raksturojumu: the quiet architect of unity.

Gribēju izsist sevi no rutīnas, uzsākot zīmēšanas mēnesi (viens zīmējums dienā). Bet šodien sapratu, ka esmu aizsākusi jaunu rutīnu, jo eju vieglāko ceļu un bieži vien neko jaunu nemeklēju un neeskperimentēju, kad vakaros pēc darba esmu nogurusi. Kāda jēga? Bet nav jau tā, ka tas mani nepriecē, tikai daudz kas šķiet salūzis.


Būtu jau labi, ja patiešām es būtu tāds radījuns, kā citiem no malas izskatās - bruņurupucītis, ka zina savu ceļu un lēnām tipina pa to. Bet nav ne vienkārši, ne mierīgi.