A thin grey line between black and white

Visu nedēļu tāda sajūta, it kā pulkstenis būtu pats pagriezies uz priekšu jau šonedēļ. Ļotoi, ļoti nāk miegs. Vienu vakaru atjēdzos, ka mēģinu zupu ieliet lēzenajā šķīvī.

Pirms iekāpšanas vilcienā pāris minūtes pastāvēju saules veidotajā laukumiņā, lai padomātu un pamostos. Izrādās, ka var atrast klusumu pārpildītās vietās, gandrīz neviens gājējs nepagāja garām. Un tad, kad jau vilcienā skatījos pa logu un centos atgūt to sajūtu, kad viss šķiet brīnumains un jauns, priekšā sēdošais jaunietis savai draudzenei teica:"Mūsu pirmais brauciens vilcienā." Es pasmaidīju.

Ir tādas dienas, kad iekšā nesaprotams nemiers un viss kaitina. To jutu tikai pastaigas laikā, kad pēc darbu pabeigšanas izgāju ārā. Šķita, ka tā neko neglābs, taču mājupceļā nokļuvu parkā, kur pārņēma tā nereālā ilūzija, it kā justu, kā viss visapkārt aug un pulsē. Atnāca liels miers, apsēdos zālītē un vēroju sniegpulkstenītes. Tā nu visas dusmas un aizkaitinājums pārgāja.

Vakar pēcpusdienā netālu no Stacijas laukuma ievēroju, kā jaunieši izspēlē savu versiju par Austrumu sarkano likteņa pavedienu. Fonā dzīva satiksme un cilvēku pūlis. Ja nepamanītu kameru, šķistu, ka tā ir performance. Nu savā ziņā jau bija, lai gan es tikai ātri uzmetu skatienu un tad devos tālāk savās gaitās, jo netīk ilgi blenzt uz citiem.

Skolēnu brīvlaikā bibliotēkā bērni un jaunieši sastopami daudz vairāk nekā parasti. Brīvprātīgi vai daļēji piespiedu kārtā? Tomēr, ja bērni paši izvēlas grāmatas, tad jau var secināt, ka lielākoties nāk tie, kam tagad brīvāks laiks lasīšanai.
"Te ir daudz foršākas grāmatas nekā otrā bibliotēkā!" (skolas?)
"Mammu, es ņemšu divas, jo šī ātri lasās."
"Nu lūdzu, es gribu paņemt visas trīs!"


Vēl jauka sakritība, ka pirms nedēļas igauņu rokdarbniece kopā ar savu menedžeri atveda lellītes izstādei. Tā nu daudzas ģimenes ar interesi skatās, jūsmo un cilvēki mājās aiziet priecīgāki. Līdzīgi, kā reiz teikts par vienu franču rakstnieku: "Viņš spēj saskatīt un uzrunāt pieaugušajos to bērnu, kas viņi reiz bijuši".

Gaidot vilcienu, ieklīdu grāmatnīcā un bērnu nodaļā sirdī iekrita šveiciešu ilustratores Johannas Šaibles bilžu grāmata "Reiz bija un reiz būs". Katrā lapā ir tikai viens teikums, taču ļoti iepatikās dizains, ideja un izpildījums, kas ir nedaudz kā ceļojums laikā, no pagātnes lielās pasaules uz sevi un no sevis atpakaļ uz nākotnes milzu pasauli, tā radot iespaidu, ka visi laiki norit vienlaicīgi vai paralēli. Grāmata sākas ar teikumu: Pirms miljardiem gadu veidojās zemes virsa. Un tā līdz pat grāmatas vidum sarūk ne tikai laika nogrieznis, bet arī lapas izmērs. Katrs teikums sākas ar vārdu pirms. Un tad jau pamazām esi nokļuvusi brīnumainajā mirklī pirms aizmigšanas starp sapni un nomodu. Pirms stundas norietēja saule. Pirms mirkļa tika izslēgta lampa. Un tā nonākam grāmatas vidū, kur sagaida mūžīgais tagad. Tagad! Vēlies kaut ko! Vienīgais izsaukuma teikums visā grāmatā! Grāmatas otrajā daļā seko tikai jautājumi. Kā jau noprotat, tie ir par nākotni. No pavisam tuvas uz aizvien tālāku. Cikos tu celsies rīt no rīta? Kas notiks brīvdienās? Ar ko tu sastapsies pēc mēneša? Kad lapas izmērs atgtuvis sākotnējo, grāmata noslēdzas ar jautājumu: Kādu nākotni tu vēlies? Tādas domas laikam vienmēr bijušas nozīmīgas cilvēkiem visos laikos. Kopumā skaists un neparasts Šveices pulkstenis.

Kādu vakaru grāmatnīcā manu uzmanību piesaistīja viena ģimene, pareizāk sakot, frāze: "Netici nevienam viņa vārdam!" To teica kāda mamma savam dēlam. Taču puikas tētis laikam bija labā noskaņojumā un turpināja dzīt jokus: "Tu redzēsi, kā no šīm grāmatām kāps ārā dinozauri un plēsīgi zvēri!" Sieviete izklausījās nokaitināta: "Nu kāpēc tā tev jābiedē bērns!?" Kad gāju prom, dzirdēju, ka tētis puikam stāsta par speciālām suņu lidmašīnām, kur salonā tikai suņi un arī piloti ir suņi, kas prot vadīt lidmašīnu. Interesanti, kadus brīnumus vēl tas tētis dēlam ir sastāstījis?

Tā atcerējos Tomija Ungerera grāmatu Kāpēc es neesmu tu? Tur daudz interesantu bērnu jautājumu, bet, lai atbildes nebūtu tik garlaicīgi paredzamas un pareizas, autors reizēm stāsta pasakas vai cenšas būt asprātīgs. Mans mīļākais ir trīsgadīgās Madalēnas jautājums: "Vai varavīksne ir tāpēc, lai putni varētu pacelties līdz mākoņiem?"

Lietains rīts. Uz darbu eju cauri parkam, austiņās radio. Liega Piešiņa stāsta par Ivara Šteinberga "Alfabētu" un tieši tajā brīdī pamanu garāmgājējai uz pleca auduma maisiņu, uz kura uzdrukāti visi alfabēta burti (latviešu, ar visām mīkstinājuma un garumzīmēm).

Tātad par nejauko burtu kļuva T? Tas burts šķiet diezgan labsirdīgs, šķiet, īpaši neļaunosies par viņam piešķirto neģēļa lomu. Ja viņam prieks pakalpot ar to, ka var radīt dažādas draudīgas skaņas un asociācijas, lai tēlo sliktos vesels.

Jau otrais rudens šeit un iet dažādi. Kad vakarā nācu mājās, šķita, ka apkārtne degradējusies un ilgāk te vairs nevaru. Bet vēlāk, kad jau krēsla lēnām pārgāja tumsā, aizgāju nelielā pastaigā uz otru pusi pa mazajām ieliņām un viss šķita brīnišķīgi, sastapu daudz kaķu, vairāk nekā visas dienas laikā. Viens melnais pūkainītis bija ļoti mīlīgs, gribēja runāties. Vēl kāds ziņkārīgais, slaids un akrobātisks krēmkrāsas kaķis, bija izlīdis uz pašas palodzes malas (otrais stāvs), bet labi, ka ielīda atpakaļ. Pārējie zvilnēja savās atpūtas vietās. Tad nu tagad zināšu, uz kurieni doties krēslas stundās, ja uznāks vēlme parunāties ar kaķiem. Vēl satiku paziņu, kura ar velo traucās mājup. Ļoti iepriecināja izkārtās krāsainas lampiņas ap groziņu pie stūres. Šķiet, ka ābolu dāvanas nekad nebeigsies, tā nu iemācos kaut ko jaunu pagatavot. Šovakar uztaisīju laimes ābolīšus. Ja katru dienu salasu pilnas kabatas ar kastaņiem, varētu būt sācies priecīgāks periods.

V: Tev soma vaļā.
Es: Tas nekas.
V: Vajag aiztaisīt, tā var kaut kas izkrist un pazust.
Es: Nu man bieži tā gadās. Un tik daudz kas jau ir izkritis un pazudis..
V: Tu laikam esi tikpat sapņaina, cik es.
Es:?

Tā kā parasti man nekur nav baigi jāskrien, īpaši neiespringstu, ja cilvēki uzkavējas pāris minūtes ilgāk vai dodas prom pēdējā brīdī. Jo bez cilvēkiem vieta būtu mirusi. Un vispār jau šķiet jauki, ka dažas ģimenes un citi vietējie iedzīvotāji iecienījuši bibliotēkas, lasa priekšā bērniem, rotaļājas, zīmē kopā, rada stāstus. Kā nu es tādā brīdī, kad visi tā aizrāvušies, dzīšu prom. Meiteņu mamma man uzsmaidīja un teica:"Atvainojamies par aizkavēšanos, bet pie jums ir tik interesanti, ka mazie vairs negrib doties mājās." Noklusēju, ka to interesantumu jau rada paši bērni. Brīnišķīgs vecums, kad par visu ir dabiska, liela interese un ir spēja dzīvot brīnumu pilnā pasaulē.

Saulains rīts pirms pulksten deviņiem. Kāda pircēja pārdevējai:"Jauku jums dienu!" Pārdevēja atbild: "Jums vēl jaukāku!" Tālāk pie Ziemeļvalstu ģimnāzijas kāds skolnieks krata sirdi burvīgajai skolas dežurantei (nedzirdu ko runā, bet no malas saruna izskatās nopietna, kā ar uzticības personu). A. nevar nepamanīt, jo ir aktīva mūsu lasītāja, vienmēr izsaka savu sajūsmu un vērtējumu par izlasītajām grāmatām. Viņa arī ļoti aktīvi atbalstīja vietējā grāmatu kluba izveidi. Esmu iemācījusies diskrētumu sarunas nedzirdēt, bet tomēr ekspresīvais izsauciens: "Vispār man ir 61!" ausīs nonāca. Un arī skolnieks bija pārsteigts: "Tiešam?"

Labs atjautības uzdevums. Jātrod grāmata, kur suņi meklē suņusēnes. Bērni teica, ka neatceras ne grāmatas autoru, ne nosaukumu, tomēr rokas nenolaidās un kāroto grāmatu atradu. Tikai nedaudz jāpadomā par samērā jaunām grāmatām, kur darbojas suņi un rokā ir. Reizēm arī palīdz meklēšanas iespējas e-katalogā.

Šorīt maza meitenīte vilcienā dungoja dažādas melodijas. Vārdi sastāvēja no mjau, mjau, mjau. Mammai laikam jau bija apnicis un delikāti centās mainīt tēmu. "Počemu tak grustnaja pesņa?" Meitenīte kaut ko atbildēja, šķiet iebilda. Dziesmiņa nelikās nemaz tik bēdīga, ja tas vārds to nozīmē, bet nu varbūt ikdienā nemitīgi ko tādu klausīties būtu par traku. Tad meitenīte centās šo pašu mjau-mjau izdziedāt mažorīgākā melodijā, bet mamma laikam nejutās pārāk iespaidota un īsti neklausījās. Konduktore smaidīja un teica:"Te arī viens mjau-mjau braucējs." Laikam uzlabojās noskaņojums gan mammai, gan meitai. Tomēr jauki tādi mazi laipnības žesti ikdienā.

Pa ceļam uz mājām paspēju izlasīt iepriekšējā nedēļā gandrīz visu neizlasīto grāmatu lappuses. Neredzētās pieturvietas un aicināja ārā uzkavēties ilgāk un iepazīties ar ieliņām, ēkām, cilvēkiem. Varbūt iztēlē tā notika. Domu kartē jau atzīmēju vietas, uz kurām gribētu šovasar aizbraukt. Laikam braucieni vilcienos man nekad neapniks. Rīgā šovakar gaiss smaržo pēc vasaras un klusuma. Viena no pastāvīgajām ainām kopš pavasara - naudas kaķis guļ uz palodzes.

Šovakar gribēju nofotografēt ēnas veidotu zīmējumu, bet, kamēr meklēju pareizo kadrējumu, sauli aizsedza mākonis un fotoobjekts izgaisa. Varbūt tas līdzinās mazā puisēna centieniem noķert mammas pūstos ziepjuburbuļus? (vakara aina parkā)

Reizēm arī man patīk cilvēkus salīdzināt ar grāmatām. Vasara ir ceļojumu laiks gan cilvēkiem, gan grāmatām. Šķiet, ka bibliotēkas grāmatas vasarā ir vislielākās ceļotājas pie bērniem uz viņu iztēles zemēm (vasaras lasīšana). Kad no rīta gāju uz darbu cauri parkam, redzēju kādu tēti lasām kopā ar dēlu.

Kopš visu uztveru mierīgāk un neko vairs papildus nedaru, elpas trūkums un smakšanas sajūta pazuduši.

Šoreiz autobusā pretī sēdēja divas jaunas meitenes, pēdējo klašu skolnieces. Viena no viņām izvilka vienkāršu rūtiņu kladi ar sadzeltējušām lapām un deva blaskussēdētājai, man šķiet, ka tādas veikalos vairs nevar nopirkt. Teica draudzenei, ka tas viņas sarakstītais. Skolas laikā pietrūcis rakstīšanas, tagad vasarā daudz rakstīšot. Un kurš teica, ka mūsdienu jaunieši neraksta ar roku? Šķiet, ka būs jāsāk krāt šīs nestandarta situācijas, jo man pārsvarā sadzīvē rādās jaunieši, kas apgāž visus dzirdētos stereotipus, pat ja bez visām sadzīves ainām jau sen šķiet kā veca nospēlēta plate vai lozungi, ko bieži atkārto bez iedzilināšanās. Un ja tiešām strādā tas joks, ka redzam tikai to, ko gribam redzēt? Tad jau nemaz nesanāk tikt no saviem priekšstatiem ārā. Ja, arī man.

A: Skolā katru dienu jālasa. Apnicis!
B: Ej prom no tās skolas! Mums nekas nav jālasa, ir tikai dziedāšana.
Iejaucas mamma: Nav tādu skolu, kur nebūtu jālasa.
A: Dzirdēji? Nav tādu skolu, kur nav jālasa!
B: (..) Mani mīļākie priekšmeti ir matemātika un mūzika.
A: Manējais datorika.

"Kad ir laiks fotografēt, vienmēr priekšā deķis".

Šodien apstaigāju apkaimes skolas un ļoti noguru. Ceļā uz atlikušo apciemojamo ēku šķita, ka esmu kļuvusi par 100 kilogramiem smagāka, tik grūti paiet, it kā man būtu uzkrauts viss pasaules smagums un nastas. Norakstīju šo nogurumu uz negulēto nakti. Bet tad notika kaut kas savāds. Kad iznācu no skolas un viss bija beidzies, smagums bija pazudis. Likās, ka ir pieauguši spārni un var pat lidot, jo esmu pēkšņi kļuvusi vieglāka par pūciņu. Varbūt tiešām esmu uzņēmusies nepareizos darbus. Man šķiet, ka tikai daļēji esmu iemācījusies būt par aizsargājošo pieaugušo savam iekšējam bērnam, ja skolas joprojām nedaudz biedē. Uz brīdi no drošās un paredzamās pieaugušo pasaules mani izsita gaisā jūtamais pusaudžu apjukums, bailes, nedrošība un mulsums.