Hypocritic critic

"Šis dizains mums neder, jo ir pārāk krāsains. Tas nav jauniešu, bet milleniāļu dizains. Mēs vispār negribam, lai mūs, jauniešus, nodalītu kā atsevišķu grupu."

Šorīt vilcienā pasažieri bija smaidīgāki kā parasti, jo biļetes pārbaudīja smaidīga, gaišmataina sieviete ar sarkanu rūķa cepurīti galvā. Dāvanā saņēmu skaistu pantiņdžemperi un nemaz vairs nesalstu.

Tā nu izskatās, ka sestdienu rītos vilcienus piepilda laimīgās ģimenes kvirzienā prom no Rīgas) vai studenti (uz Rīgu). Joprojām daudzi ārzemnieki ir sajūsmā par pieturu Solitūde (saglabāju viņu izrunu).

Šķiet, ka ilgi nebiju redzējusi tik daudz smaidu, kā šorīt.

Šopēcpusdien Ziedoņdārzā smaržoja pēc piparkūkām. Ja nogriežas no ierastās taciņas, skatlogā var atrast kaķu glezniņas. Un ja vēl saņemas iegriezties kādā no vārtrūmēm, tad pagalmā var sastapt ne tikai rudens beigu noskaņu, bet arī uzzīmētus putnus. Autobusā maza meitene vecmāmiņai teica: "Kad brauksim garām manam dārziņam, visi bērni redzēs, kā es braucu ar autobusu!"

Kad vakar kāpu ārā no autobusa, jauna meitene tēlotā sašutumā savai draudzenei teica:"Nu kā var nesaprast, ka "ej dirst!" nozīmē "Atzvani man!" NU KĀ TO VAR NESAPRAST?:D

Arī pilsētā ir parādījušies tauriņi. Svētdien redzēju dzelteno. Vai atkal būs viltīga un sāpīga vasara pilsētā? Gudri cilvēki gan saka, ka savu dzīvi veidojam mēs paši, un es tam piekrītu. Trešdien redzējām raibo. Vakar apsveicu čehu valodas skolotāju dzimšanas dienā un aizsūtīju magnoliju bildi, kuru bildēju pirms diviem gadiem botāniskajā dārzā. Un viņa atbildēja, ka dievinot magnolijas. Sakritība? Diez vai. Gaidīšu internetā parādāmies ķiršu koka bildes. Laikam jau pirmās bija.

Pa ceļam uz mājām redzēju meiteni garā kleitā, bieziem cirtainiem matiem. Viņa uz brīdi apstājās, lai ciešāk aplūkotu mājas sienu, kur spraugas starp akmeņiem aicina izzināt noslēpumus. Man šķiet, ka šo meiteni šajā apkaimē biju redzējusi jau martā, kad viņa kopā ar puisi brauca ar elektroskrejriteni un smējās. Kleita vai mētelis viņai toreiz bija zaļā krāsā. Šodien viņa izskatījās nopietna, domīga un kleita bija pelēka, ar daudziem volāniem. Nav ne jausmas, kāpēc viņu atceros. Varbūt tāpēc, ka viņa iemieso kaut kādas asociācijas ar kino.

Izgāju vakara pastaigā un sastapu trīs cieši apskāvušos pārīšus. Vienu netālu no kāpņutelpas ārdurvīm, otru tuvajā parciņā pie mājas, trešo autobusa pieturā. Šodien arī spēju priecāties par Ziemassvētku rotājumiem mazajās ieliņās. Cilvēkiem piemīt brīnišķīga izdoma, kad viņi izrotā savu māju logus.

Tikko virs māju jumtiem aizlidoja divi gaisa baloni! Debeszils un sarkans ar melnām pumpiņām. Pasakaini!

Vakar vēroju ūdenspasauli, šodien satiksmi augstu gaisā.

Saskumu, izlasot apgalvojumu Esmu dižens cilvēks, kas veic diženus darbus, jo sajūta, ka tā ir sevis mānīšana vai narcisms. Tad izgāju ārā un pastaigas laikā sastapu puisēnu uz riteņa, kas apņēmīgi dziedāja:"Ņemšu piecus zīmuļus, uzzīmēšu brīnumus!" Tik mīļi! Uzreiz gribēju skriet mājās un zīmēt.

Vakar nofotografēju mīļoto cilvēku pie putna. Tikai tagad pamanīju fonā uzrakstus - mīlestība, gaisma, harmonija. Iespējams, ka drīzumā kļūsim par aizrautīgiem putnu vērotājiem un pazinējiem.

Šodien tik skaists, neuzkrītošs zaļums lietū. Un tad sieviete ar koši sarkanu lietussargu ainavu padara nedaudz līdzīgu kādai Pjēra Bonāra gleznai.


Vēl ievēroju, ja sešos no rīta atver logu, var manīt dažus drosmīgus putnus lidojam ļoti tuvu. Uz brīdi šķita, ka spārni skars palodzi.

Kad pirms gulētiešanas paskatos pa logu, jūtos nedaudz sirreāli, ieraugot, ka pie mājas pāri ceļam joprojām deg Ziemassvētku eglīte.

Redzēju divus dzeltenus tauriņus. Atgādinājums, ka jālasa Himenesa "Dzeltenais aprīlis". Pie lielveikala akordeonists spēlēja Sous le ciel de Paris.
Vēl ar E. pamanījām, ka pēdējā laikā diezgan daudz cilvēku tērpušies dzeltenā.

2 m distances ievērošanu uztveru, kā sava veida horeogrāfisku uzdevumu. Vakarpusē pastaigās tomēr iet samērā daudz cilvēku. Tas saprotami. Darbi apdarīti, var izvest suni vai pastaigāties kopā ar dzīvesbiedru un bērniem. Tad nu uz brīdi jautri iet tādā rindiņā (priekšā 4 cilvēki), ievērojot 2-3m distanci. Iztēlojos, ka esam misijā uz citas planētas. Vai arī, ka cilvēkiem ir krekliņi ar uzrakstu "keep your distance" vai "stay away".

Darbdienu rīta ieprogrammēto steigu un mērķtiecību pārtrauc melanholiski apcerīga mūzika tunelī. Sabiedriskajā transportā kāda sieviete pie sevis bubina:" Cik daudz cilvēku, viens par otru stulbāki!" Cik daudz pasažieru tajā brīdī domā līdzīgi, bet nesaka skaļi? Varbūt lielākā daļa ir neitrāli noskaņoti. Un kurš domā, cik daudz skaistu un gudru cilvēku šeit?

1. Dzeltenu eņģeli, kas ar plaukstām aizsedzis acis.

2. Čemonādus lodžijā, uz kuriem mīkstā rotaļlieta - kamielis.

3. Varžu kolekciju.

4. ...

5. Vērīgus kaķus

Protams, tas neglābs no izolācijas. Jo vairāk par namu fasādēm un interjeriem mani interesē cilvēki, ko viņi domā un jūt.

Parasti, kad ārā liels vējš, gribas iet ārā. Tāpēc prieks, ka vakar ilgu laiku varēju pavadīt ārpus četrām sienām, pat ja daudzi uzskata, ka šādi laikapstākļi tam nav piemēroti. Tikai nebija piemērota apģērba. Taču man aizdeva gumijniekus, kas bija daudzus izmērus pa lielu. Tā nu ar tiem klumpačoju kā mācēju, kā tāds mazs darba rūķis.

"Šeit, meža klajumā, ko pirms vairākiem gadiem varbūt izplēsusi vētra, valda SUŅA LAIKS. Ir cilvēki, kuriem šāds laiks patīk, jo tad vari būt drošs, ka piemirkušajās pļavās un mežā, kur vējš svilpo galotnēs, būsi divvientulībā ar dabu."

Brita Tekentrupa "Laika noskaņas"

Ja no rīta raksti gaudulīgus tekstus, nejaušības var piespēlēt kaut ko mīļu, ka pat nedaudz sakaunies par sevi. Vilcienā sastapu smaidīgu un laipnu konduktori, kas novēlēja laimīgu ceļu.

Ja karstuma dēļ es būtu palikusi it kā ērtajās četrās sienās, neredzētu, kā barista (jauna meitene tuneļa kafejnīcā) dejo mūzikas hey mambo, mambo italiano pavadījumā, neredzētu turpat esošo sirmo grāmatu tirgotāju iegrimušu lasīšanā, no J.Vītola mūzikas akadēmijas logiem nedzirdētu brīnišķīgas skaņas, neredzētu Iltneres izstādi, kā pamazām izzūd dekoratīvisms viņas gleznās (uz viņas gaistošo gleznu Urbi et orbi varētu skatīties ilgi, ilgi) Līdz ar to nebūtu atguvusi prieku skatīties uz nolupušām sienām. Vēl mani iepriecināja kāds pārītis, kas Esplanādē uz gulēja soliņa cieši blakus un lasīja grāmatas.

Taču būtiskākais - nebūtu satikšanās prieka ar mīļo Kaķīti. Turklāt nelielais incidents rajona pagalmā starp sakarsušajiem daudzstāveņu mūriem pierādīja, ka mums ir sargeņgelis!

Tāpēc reizēm ir svarīgi pārvarēt grūtìbas un izlīst no mājas.