A thin grey line between black and white

Ja nezinātu, kādā virzienā brauc vilciens, varbūt būtu ilgāk jāpadomā, ko franču tūristi domā ar pieturu Mažorī (vai jākāpj ārā tur, ja gribam redzēt muzeju?). Ja tā padomā, nosaukums pat maina nozīmi, tik priecīgi un muzikāli šādi izklausās.

Man šķiet, ka viens no iemesliem, kāpēc cilvēki lasa grāmatas, klausās mūziku vai līdzdarbojas citos mākslas veidos, varētu būt iespēja nokļūt ārpus sevis, tātad redzēt vairāk un plašāk, lai gan no savas uztveres pilnībā norobežoties droši vien nav iespējams, jo kāda tad būtu jēga no individuālās esamības? Vakar diezgan spilgti piedzīvoju šādu sajūtu pēc izkāpšanas no vilciena. Tikko biju lasīju par japāņu mūziķiem un domās vēl biju grāmatas noskaņā, varbūt tāpēc garāmbraucošā preču vilciena skaņas sāka šķist kā mūzika ar diezgan apdullinošu ritmu. Iespējams, ka galva noreiba arī no noguruma, ne tikai monotonās dunoņas, bet uz brīdi bija sajūta, ka esmu nokļuvusi ārpus sevis. Atcerējos laikus, kad apkārtnes skaņas, pat pilošs ūdens krāns bieži likās kā mūzika, un iedomājos par senu un vēstuļdraugu, ar kuru varēja daudz runāt par mūziku ilgus gadus un reizēm pat klausīties dažus eksperimentus. Savādi, ka šonakt redzēju viņu sapnī, kur mani nosauca par labāko draugu, pat ja īsti tam neticēju. Bet tas jau būtu pārāk dīvaini, ja rakstītu ziņu katram sapnī redzētam cilvēkam. Vēl nesen bijusī kursabiedrene atsūtīja video, kur viņa dzied pašsacerētu dziesmiņu (tā man likās, taču kādā prāta nostūrī nozibsnīja doma jau kaut kur dzirdēta, un pēc ieguglēšanas bija liels pārsteigums, ka tā tomēr nav viņas, bet labi zināma popdziesma. Godīgi sakot, man viņas interpretācija un izpildījums patīk labāk, pat ja tas nav profesionāls ieraksts, varbūt patika tas, ka uzreiz neatpazinu oriģinālu). Vēl atcerējos, ka vilcieni man atgādina pavadīto laiku Čehijā.

- Kā tu domā, vai nokārtosi šo kursu?
- Ja pārdošu savu dvēseli, tad jā.

"(..) Ļoti iesaku vakara zīmēšanas kursus pie Reiņa Liepas. Viņš ar savu amerikānisko pozitīvismu spēj tā pacelt un iedvesmot! Atraisīt potenciālu, iedot spārnus lidojumam! Kritika ir vajadzīga, bet, kad esi zemākajā punktā, ir sajūta, ka nevari un nesanāk, ir labi, ja tāds mākslinieks, kā viņš var parādīt, ka tu vari gan."

Varbūt man arī vajadzētu pārstāt kautrēties cilvēkiem teikt labo? Protams, tikai tad, ja tas sakrīt ar manu pārliecību. It kā jau saku, bet bieži filtrēju, lai mani nepārprastu un neizklausītis salkani plakātiski. Cilvēki jau arī parasti jūt, kāds vēstījums slēpjas zem neveikliem vārdiem, ja tas nāk no sirds.

Atcerējos nesen lasītu dzejoli, kur arī bija frāze: "No šodienas teikšu cilvēkiem tikai labo un paskatīšos, kas notiks." (citēju neprecīzi pēc atmiņas).

Divi jaunieši parkā sarunājas par grāmatu lasīšanu.( ... )

Varbūt reizēm der parunāties ar ārzemniekiem, lai pamainītu skatījumu. Reizēm šķiet, ka labo viņi redz vairāk (bet tā varētu būt daudziem ceļotājiem, arī man tā ir gadījies, esot citā valstī). Biju nedaudz pārsteigta, ka franču meitenei tīri labi patīk mūsu vasara. Latvijā viņa ir kopš šī gada sākuma. Lielā karstumā esot ļoti grūti pastrādāt, tāpēc mūsu pašreizējaus klimats patīkams. Nujā, tā droši vien var runāt tikai tie, kam nav dārza un saules ir bijis par daudz. Lai gan es jau arī lielu karstumu nepanesu, taču nu spēju izdzīvot dažādos apstākļos.


Bija grūti izdomāt, kas ir mana vasaras grāmata. Par kuru tikai iedomājoties vien, uzreiz jūti un redzi vasaru. Teorētiski jau varētu pāris nosaukt, bet zinu, ka tas nebūs īsti. Varbūt jums tādas ir?

Sākumā niknojos uz sevi, ka esmu apsēdusies netālu no skaļiem jauniešiem, kas grib sacensties rupju vārdu lietošanā, jo reizēm pēc darba gribas klusumu. Nē, nu kas man, neko sliktu taču man neviens nedara, vnk bravūra un ākstīšanas, ir taču kara laiks,vēl citas nejēdzības, kas varbūt pieprasa tādu leksiku. Tā nu iegrimu ainavas vērošanā. Mani īslaicīgie ceļabiedri arī pamazām kļuva mierīgāki, sāka runāt par savām lietām, kuras centos nedzirdēt. Taču tas bija neiespējami, jo biju aizmirsusi austiņas. Sarunā varēja just rūpes vienam par otru. Tad meitene teica:"Un tu vēl saki, ka esi slikts draugs." Tad sākās emociju izvirdums: "Tu nezini. Esmu sūdīgs draugs, sūdīgs puisis, sūdīgs cilvēks, sūdīgs brālis, sūdīgs dēls... Vispār brīnos, kā vēl atrodos šeit, nevis zem šī vilciena sliedēm." Varētu jau teikt, lai netic tādām domām, bet kas es tāda esmu, lai manī klausītos? Tam jau laikam iet cauri gandrīz visi. Un ir taču draugu atbalsts, pat ja varbūt meitenes vecākiem nepatīk šī draudzība.

Pirms pamošanās atkal redzu bildītes vai drīzāk īsfilmas. No sapņa tas laikam atšķiras ar to, ka esmu it kā pamodusies, taču vēl ir kāda trausla robeža starp nomodu un miegu. Un tādā rītā, kad agra pamošanās šķiet neiespējama, mani sasmīdināja kāda labvēlīga un krāsaina būtne ar kafijas vai tējas krūzi rokā (varbūt dzēriens cits, jo nav ne jausmas, ko tādi fantāzijas tēli dzer). No būtnes nāca tāds labvēlīgs starojums, kaut kādā ziņa tas viss mani uzjautrināja, un tad jau pēc tādas filmiņas piecelties pavisam viegli. Iedomājos, ka brīvākā brīdī šo tēlu varētu uzskicēt. Kā atgādinājumu, ka reizēm agra celšanās nav nemaz tik briesmīga. Kad devos ārā, paskrēju garām kādam cilvēkam, kas nesa plecos savu mazo meitiņu un kaut ko priecīgi viņai dungoja. Veseli divi atgādinājumi nīgrajam kaķim (man), ka rīti var būt priecīgi! Tāda sajūta, ka šī būs superlaba diena.

"Mani mīļākie priekšmeti skolā ir mūzika, latviešu valoda un datorika."

"Un vai ir kāds priekšmets, kas tev nepatīk?"

"Dizains un tehnoloģijas. Un tagad iedomājies vienu skaitli no 1 līdz 10, lai varētu minēt manas mīklas."

Laikam mana asociatīvā un tēlainā domāšana ir galīgi iesērējusi, jo atminēju tikai dažas, turklāt ne uzreiz. Tikai tad, kad priekšā pateica sākumburtus.

Visu nedēļu tāda sajūta, it kā pulkstenis būtu pats pagriezies uz priekšu jau šonedēļ. Ļotoi, ļoti nāk miegs. Vienu vakaru atjēdzos, ka mēģinu zupu ieliet lēzenajā šķīvī.

Pirms iekāpšanas vilcienā pāris minūtes pastāvēju saules veidotajā laukumiņā, lai padomātu un pamostos. Izrādās, ka var atrast klusumu pārpildītās vietās, gandrīz neviens gājējs nepagāja garām. Un tad, kad jau vilcienā skatījos pa logu un centos atgūt to sajūtu, kad viss šķiet brīnumains un jauns, priekšā sēdošais jaunietis savai draudzenei teica:"Mūsu pirmais brauciens vilcienā." Es pasmaidīju.

Ir tādas dienas, kad iekšā nesaprotams nemiers un viss kaitina. To jutu tikai pastaigas laikā, kad pēc darbu pabeigšanas izgāju ārā. Šķita, ka tā neko neglābs, taču mājupceļā nokļuvu parkā, kur pārņēma tā nereālā ilūzija, it kā justu, kā viss visapkārt aug un pulsē. Atnāca liels miers, apsēdos zālītē un vēroju sniegpulkstenītes. Tā nu visas dusmas un aizkaitinājums pārgāja.

Vakar pēcpusdienā netālu no Stacijas laukuma ievēroju, kā jaunieši izspēlē savu versiju par Austrumu sarkano likteņa pavedienu. Fonā dzīva satiksme un cilvēku pūlis. Ja nepamanītu kameru, šķistu, ka tā ir performance. Nu savā ziņā jau bija, lai gan es tikai ātri uzmetu skatienu un tad devos tālāk savās gaitās, jo netīk ilgi blenzt uz citiem.

Skolēnu brīvlaikā bibliotēkā bērni un jaunieši sastopami daudz vairāk nekā parasti. Brīvprātīgi vai daļēji piespiedu kārtā? Tomēr, ja bērni paši izvēlas grāmatas, tad jau var secināt, ka lielākoties nāk tie, kam tagad brīvāks laiks lasīšanai.
"Te ir daudz foršākas grāmatas nekā otrā bibliotēkā!" (skolas?)
"Mammu, es ņemšu divas, jo šī ātri lasās."
"Nu lūdzu, es gribu paņemt visas trīs!"


Vēl jauka sakritība, ka pirms nedēļas igauņu rokdarbniece kopā ar savu menedžeri atveda lellītes izstādei. Tā nu daudzas ģimenes ar interesi skatās, jūsmo un cilvēki mājās aiziet priecīgāki. Līdzīgi, kā reiz teikts par vienu franču rakstnieku: "Viņš spēj saskatīt un uzrunāt pieaugušajos to bērnu, kas viņi reiz bijuši".

Gaidot vilcienu, ieklīdu grāmatnīcā un bērnu nodaļā sirdī iekrita šveiciešu ilustratores Johannas Šaibles bilžu grāmata "Reiz bija un reiz būs". Katrā lapā ir tikai viens teikums, taču ļoti iepatikās dizains, ideja un izpildījums, kas ir nedaudz kā ceļojums laikā, no pagātnes lielās pasaules uz sevi un no sevis atpakaļ uz nākotnes milzu pasauli, tā radot iespaidu, ka visi laiki norit vienlaicīgi vai paralēli. Grāmata sākas ar teikumu: Pirms miljardiem gadu veidojās zemes virsa. Un tā līdz pat grāmatas vidum sarūk ne tikai laika nogrieznis, bet arī lapas izmērs. Katrs teikums sākas ar vārdu pirms. Un tad jau pamazām esi nokļuvusi brīnumainajā mirklī pirms aizmigšanas starp sapni un nomodu. Pirms stundas norietēja saule. Pirms mirkļa tika izslēgta lampa. Un tā nonākam grāmatas vidū, kur sagaida mūžīgais tagad. Tagad! Vēlies kaut ko! Vienīgais izsaukuma teikums visā grāmatā! Grāmatas otrajā daļā seko tikai jautājumi. Kā jau noprotat, tie ir par nākotni. No pavisam tuvas uz aizvien tālāku. Cikos tu celsies rīt no rīta? Kas notiks brīvdienās? Ar ko tu sastapsies pēc mēneša? Kad lapas izmērs atgtuvis sākotnējo, grāmata noslēdzas ar jautājumu: Kādu nākotni tu vēlies? Tādas domas laikam vienmēr bijušas nozīmīgas cilvēkiem visos laikos. Kopumā skaists un neparasts Šveices pulkstenis.

Kādu vakaru grāmatnīcā manu uzmanību piesaistīja viena ģimene, pareizāk sakot, frāze: "Netici nevienam viņa vārdam!" To teica kāda mamma savam dēlam. Taču puikas tētis laikam bija labā noskaņojumā un turpināja dzīt jokus: "Tu redzēsi, kā no šīm grāmatām kāps ārā dinozauri un plēsīgi zvēri!" Sieviete izklausījās nokaitināta: "Nu kāpēc tā tev jābiedē bērns!?" Kad gāju prom, dzirdēju, ka tētis puikam stāsta par speciālām suņu lidmašīnām, kur salonā tikai suņi un arī piloti ir suņi, kas prot vadīt lidmašīnu. Interesanti, kadus brīnumus vēl tas tētis dēlam ir sastāstījis?

Tā atcerējos Tomija Ungerera grāmatu Kāpēc es neesmu tu? Tur daudz interesantu bērnu jautājumu, bet, lai atbildes nebūtu tik garlaicīgi paredzamas un pareizas, autors reizēm stāsta pasakas vai cenšas būt asprātīgs. Mans mīļākais ir trīsgadīgās Madalēnas jautājums: "Vai varavīksne ir tāpēc, lai putni varētu pacelties līdz mākoņiem?"

Lietains rīts. Uz darbu eju cauri parkam, austiņās radio. Liega Piešiņa stāsta par Ivara Šteinberga "Alfabētu" un tieši tajā brīdī pamanu garāmgājējai uz pleca auduma maisiņu, uz kura uzdrukāti visi alfabēta burti (latviešu, ar visām mīkstinājuma un garumzīmēm).

Tātad par nejauko burtu kļuva T? Tas burts šķiet diezgan labsirdīgs, šķiet, īpaši neļaunosies par viņam piešķirto neģēļa lomu. Ja viņam prieks pakalpot ar to, ka var radīt dažādas draudīgas skaņas un asociācijas, lai tēlo sliktos vesels.

Jau otrais rudens šeit un iet dažādi. Kad vakarā nācu mājās, šķita, ka apkārtne degradējusies un ilgāk te vairs nevaru. Bet vēlāk, kad jau krēsla lēnām pārgāja tumsā, aizgāju nelielā pastaigā uz otru pusi pa mazajām ieliņām un viss šķita brīnišķīgi, sastapu daudz kaķu, vairāk nekā visas dienas laikā. Viens melnais pūkainītis bija ļoti mīlīgs, gribēja runāties. Vēl kāds ziņkārīgais, slaids un akrobātisks krēmkrāsas kaķis, bija izlīdis uz pašas palodzes malas (otrais stāvs), bet labi, ka ielīda atpakaļ. Pārējie zvilnēja savās atpūtas vietās. Tad nu tagad zināšu, uz kurieni doties krēslas stundās, ja uznāks vēlme parunāties ar kaķiem. Vēl satiku paziņu, kura ar velo traucās mājup. Ļoti iepriecināja izkārtās krāsainas lampiņas ap groziņu pie stūres. Šķiet, ka ābolu dāvanas nekad nebeigsies, tā nu iemācos kaut ko jaunu pagatavot. Šovakar uztaisīju laimes ābolīšus. Ja katru dienu salasu pilnas kabatas ar kastaņiem, varētu būt sācies priecīgāks periods.

V: Tev soma vaļā.
Es: Tas nekas.
V: Vajag aiztaisīt, tā var kaut kas izkrist un pazust.
Es: Nu man bieži tā gadās. Un tik daudz kas jau ir izkritis un pazudis..
V: Tu laikam esi tikpat sapņaina, cik es.
Es:?

Tā kā parasti man nekur nav baigi jāskrien, īpaši neiespringstu, ja cilvēki uzkavējas pāris minūtes ilgāk vai dodas prom pēdējā brīdī. Jo bez cilvēkiem vieta būtu mirusi. Un vispār jau šķiet jauki, ka dažas ģimenes un citi vietējie iedzīvotāji iecienījuši bibliotēkas, lasa priekšā bērniem, rotaļājas, zīmē kopā, rada stāstus. Kā nu es tādā brīdī, kad visi tā aizrāvušies, dzīšu prom. Meiteņu mamma man uzsmaidīja un teica:"Atvainojamies par aizkavēšanos, bet pie jums ir tik interesanti, ka mazie vairs negrib doties mājās." Noklusēju, ka to interesantumu jau rada paši bērni. Brīnišķīgs vecums, kad par visu ir dabiska, liela interese un ir spēja dzīvot brīnumu pilnā pasaulē.