A thin grey line between black and white

Ļoti iepatikās R. Brieža izteikums, ka dzeja var aizvest uz vietām, kur vēl neesi bijis. Taču nav jābēdā, ja dzeja nepatīk vai ir vienaldzīga, jo tad uz šīm neparastajām vietām var aizvest kas cits. Un tādā gadījumā var saprast, kā var rasties nostalģija vai ilgas pēc pavisam nezināmas pasaules vai neiepazītas zemes.

Kādu vakaru grāmatnīcā manu uzmanību piesaistīja viena ģimene, pareizāk sakot, frāze: "Netici nevienam viņa vārdam!" To teica kāda mamma savam dēlam. Taču puikas tētis laikam bija labā noskaņojumā un turpināja dzīt jokus: "Tu redzēsi, kā no šīm grāmatām kāps ārā dinozauri un plēsīgi zvēri!" Sieviete izklausījās nokaitināta: "Nu kāpēc tā tev jābiedē bērns!?" Kad gāju prom, dzirdēju, ka tētis puikam stāsta par speciālām suņu lidmašīnām, kur salonā tikai suņi un arī piloti ir suņi, kas prot vadīt lidmašīnu. Interesanti, kadus brīnumus vēl tas tētis dēlam ir sastāstījis?

Tā atcerējos Tomija Ungerera grāmatu Kāpēc es neesmu tu? Tur daudz interesantu bērnu jautājumu, bet, lai atbildes nebūtu tik garlaicīgi paredzamas un pareizas, autors reizēm stāsta pasakas vai cenšas būt asprātīgs. Mans mīļākais ir trīsgadīgās Madalēnas jautājums: "Vai varavīksne ir tāpēc, lai putni varētu pacelties līdz mākoņiem?"

fantāzija, vai tu ar mani vairāk nedraudzējies?

IZTĒLE - "zudušais kontinents, kuru varbūt vairs nav iespējams atgūt."