Hypocritic critic

- Dāvā man lakatu savu,
jo esmu es ievainots, māsiņ...

- Saki man, kādu tu vēlies:
rožu vai olīvu krāsā?

- Man visviens, tik dāvā
tādu, kam četros stūros
sirds būtu izšūta tava.

Rafaels Alberti

no spāņu valodas atdzejojos Leons Briedis

kad notix tas kas nekad nenotix
kad piepildīsies tas kas nav paredzēts
kad atnāx tas kas nav gaidīts
kad neatnāx tas kas ir gaidīts
kad nepiepildīsies tas kas ir paredzēts
kad nenotix tas kas vienmēr notix

tad būs citi dzejolīši

1973

Juris Kunnoss

ALASTAIR REID (Scottish poet, 1926-2014)

Curiosity

may have killed the cat; more likely
the cat was just unlucky, or else curious
to see what death was like, having no cause
to go on licking paws, or fathering
litter on litter of kittens, predictably.

Nevertheless, to be curious
is dangerous enough. To distrust
what is always said, what seems
to ask odd questions, interfere in dreams,
leave home, smell rats, have hunches
do not endear cats to those doggy circles
where well-smelt baskets, suitable wives, good lunches
are the order of things, and where prevails
much wagging of incurious heads and tails.

Face it. Curiosity
will not cause us to die--
only lack of it will.
Never to want to see
the other side of the hill
or that improbable country
where living is an idyll
(although a probable hell)
would kill us all.
Only the curious
have, if they live, a tale
worth telling at all.

Dogs say cats love too much, are irresponsible,
are changeable, marry too many wives,
desert their children, chill all dinner tables
with tales of their nine lives.
Well, they are lucky. Let them be
nine-lived and contradictory,
curious enough to change, prepared to pay
the cat price, which is to die
and die again and again,
each time with no less pain.
A cat minority of one
is all that can be counted on
to tell the truth. And what cats have to tell
on each return from hell
is this: that dying is what the living do,
that dying is what the loving do,
and that dead dogs are those who do not know
that dying is what, to live, each has to do.

there's a bluebird in my heart that
wants to get out
but I'm too tough for him,
I say, stay in there, I'm not going
to let anybody see
you.
there's a bluebird in my heart that
wants to get out
but I pour whiskey on him and inhale
cigarette smoke
and the whores and the bartenders
and the grocery clerks
never know that
he's
in there.

there's a bluebird in my heart that
wants to get out
but I'm too tough for him,
I say,
stay down, do you want to mess
me up?
you want to screw up the
works?
you want to blow my book sales in
Europe?
there's a bluebird in my heart that
wants to get out
but I'm too clever, I only let him out
at night sometimes
when everybody's asleep.
I say, I know that you're there,
so don't be
sad.
then I put him back,
but he's singing a little
in there, I haven't quite let him
die
and we sleep together like
that
with our
secret pact
and it's nice enough to
make a man
weep, but I don't
weep, do
you?

Charles Bukowski

Un es saku – treniņš,
un es saku – kā tikt tālāk,
un es saku – sacentīsimies par to,
kurš vairāk īsts,
un es saņemos, es vingroju, es cenšos,
bet aiz loga smagi, balti līst.

Inga Gaile

Pakāru bērnības nedarbus
Uz sabiedrības pacietības vadža

Bet vadzis izturēja

Pakāru jaunības trakulības
Uz sabiedrības pacietības vadža

Bet vadzis izturēja

Pakāru brieduma nelietības
Uz sabiedrības pacietības vadža

Bet vadzis izturēja

Pakāru vecuma plānprātību
Uz sabiedrības pacietības vadža

Bet vadzis izturēja

Beigās pakāros pats
Uz sabiedrības pacietības vadža

Un vadzis izturēja


(c)Ronalds Briedis

Vēstules no 2050., Vol.1

Sveiks, Žakē. Katru dienu kļūst arvien sliktāk.
Nezinu, vai maz tikšu no šejienes prom, stulbais likums...
Bet nekas. Es izglītojos tālmācībā un nedaudz protu kodēt,
ja veiksies, mani pieņems darbā par baiterkeku [1]. Tiesa, viņiem rodas jautājumi.
Es izgāju kursu mājaslapā, kas pie mums ir aizliegta.
Es, protams, klusēju, bet viņi kaut ko nojauš.
Ak Dievs, es negribu atpakaļ uz labošanas džummu [2] konvoja pavadībā.
Umma [3] ir sajukusi prātā, Žakē. Vakar valsts ticības ministrs paziņoja,
ka puiši, kas aizdedzināja sinagogu, tiks amnestēti, jo tagad ir hafīzi [4].
Jā, iedomājies? Izmācījās no galvas astoņu cietuma mēnešu laikā.
"Tagad viņu dvēseles ir tīras un tām vajadzīgi brīvi ķermeņi."
Pārcēlos uz Medreses [5] pilsētiņu, dzīvoklī palikt nebija ļauts
pēc tā gadījuma ar ballīti.
Neko nenožēloju, bija jautri, kā jau vienmēr, pilnīgs buhanšatirs [6].
Pilsētiņā mums ar lūgšanu brāli ir viena istaba,
vēl nedaudz, un būšu alerģisks pret arābu valodu.
Šķiet, visus šos gadus mēs velti priecājāmies par tādu demogrāfisko sprādzienu.
Ir viņā, brālī, kaut kāda zvērīga seksualitāte, tikai nesmejies!
Tumsnējs un melnacains, bet, kad lūdz Dievu, tad skats – tīrā dziesma.
Mati saraini un vijīgi kā mans izmisums tavas prombūtnes laikā.
Zinu, bijām vienojušies, bet citādi vairs nevar, saproti?
Visapkārt bailes.

Žak-Žakē, esmu noilgojies. Cik daudz par to drīkst rakstīt, es pat nezinu.
Kā tur palika ar apvedceļu? Man šķiet, ka maršruts jāapdomā vēlreiz.
Mani uztrauc ideja par preču vilcienu. Un vai tev pietiks naudas dokumentiem?
Lūdzu, tikai neielaidies avantūrās. Krāj klusītēm, es pāris gadus pagaidīšu.
Tā nav problēma. Galvenais, lai laimes kurjers netiktu pieķerts.
Vai teicu, ka ne alkoholu, ne cigaretes vairs nav iespējams nopirkt?
Tā ja, pirms mēneša stājās spēkā likums.
Izmisums kā tradicionālo vērtību propagandas pēdas.
Tāda sajūta, it kā mans mīļais galvaspilsētas vējš,
nedaudz aptracis, brīvs un mežonīgs, nu ir pieklusis.
Protams, pie vainas ir blīvā apbūve
un "Rūpnieciski inovatīvās attīstības programma".
Visus pabarot un visiem sacelt istabeles.
Pišas kā truši, Žakē, bez prežiem, bez liekas jādelēšanās.
He-he. Bez jādelēšanās. Ak Dievs, redzi? Es vairs nevaru izturēt!
Zini, pie kā es strādāju? Pie aplikācijas otro, trešo
un ceturto sievu meklēšanai! Tagad tas ir atļauts.
Lūk. Nekāda tindera [7], bet līdz grindram [8] tā arī neizdevās nodzīvot.
Mūsu mērķauditorija ir pirmās sievas, kas meklē
likumīgas mīļākās saviem vīrekļiem. Drukas kļūda,
bet lai paliek. Laikam nav nejauša.
Tu norēktos, ja redzētu tehnisko uzdevumu.
Mūsu analītiķe Saltanāta, Sazin_kāda_daudzsievu_vīra meita,
pati vēl nav precējusies, taču sastādīja to tik skrupulozi un kaismīgi,
ka pat vārds sublimācija te diez vai ko līdzēs.
Smiekla pēc varētu viņu izdrāzt,
ja vien par ārlaulību sakariem nedraudētu gads cietumā.
Nu, vismaz ar akmeņiem vairs nesit. Evolūcija, vai zinies!

Labi, laiks iet uz beigām, pēc piecām minūtēm atslēgs tīmekli.
Varētu jau tekstu sagatavot iepriekš, bet tas nav droši.
Proxy pārstādu reizi nedēļā. Manas mazās nelegālās vēstules –
lūk, viss, kas man atlicis. Mīlu.

P. S. Un tomēr divdesmitajos te vēl bija labi!
Atceries, kas bija par laikiem gadu, pirms aizbrauci.
Labs dzerstiņš vēl nelikās kā brīnums,
un varējām pat teikt "kā apriebies tusēt!".
Un smieklīgie, bezpalīdzīgie narkotiku apkarotāji no UBN,
kurus mēs saucām par Ubenotiem. Mīļais Žakē, kur tas viss ir palicis?
Ak. Nu labi. Es izturēšu, Žeņa, es noteikti izturēšu.
Mīlestība mani atbrīvos. Tā atbrīvos visus.

atdzejojis Svens Kuzmins

pārējie arī labi

Past one o’clock. You must have gone to bed.
The Milky Way streams silver through the night.
I’m in no hurry; with lightning telegrams
I have no cause to wake or trouble you.
And, as they say, the incident is closed.
Love’s boat has smashed against the daily grind.
Now you and I are quits. Why bother then
To balance mutual sorrows, pains, and hurts.
Behold what quiet settles on the world.
Night wraps the sky in tribute from the stars.
In hours like these, one rises to address
The ages, history, and all creatio

Lūdzu, paklausies, es tev
nodziedāšu ielas dziesmu.


Tro-tro-tro.
Tu-tu-tu.
Ārs-ārs. Trotuārs.
Trotuārs un kājas. Kājas un rokas.
Ārs-ārs. Kājas iet. Pretī nāk.
Un garām aiziet.
Iela nāk, kā augšup nāk ļaužu pilns eskalators.
Ārs-ārs. Trotuārs.
Trotuārs un ritmi. Ritmi un domas.
Ritmi ir visbrīnišķīgākais tevī, pilsēta!
Tro-tro-tro. Es eju. Un es eju.
Tro-tro-tro.
Tu-tu-tu.
Tu-tu-tu. Bet vai tad mēs esam uz tu?
Bet vai tad mēs esam uz tu, svešo zēn?
Vai tad mēs esam uz tu, un kādēļ tavas kājas tā saka?
Tu-tu-tu.
Tu-tu-tu. Un stop! Klusums it kā simt mašīnas skrejošas bez signāliem.
Klusums. Un tajā es atskatos.
Un tu esi atskatījies.
Un pilsēta atskatoties mēdz kaut kā nenoteikti pamāt.
Ar manu roku.
Un tad ar tavu roku.
Tro-tro-tro.
Tu-tu-tu.
Ārs-ārs. Trotuārs.
Trotuārs un kājas. Kājas un rokas.
Lūdzu, nodziedi tagad
man šo ielas dziesmu,
es paklausīšos.

Monta Kroma, 1969

" Let me not to the marriage of true minds
Admit impediments. Love is not love
Which alters when it alteration finds,
Or bends with the remover to remove:
O no! it is an ever-fixed mark
That looks on tempests and is never shaken;
It is the star to every wandering bark,
Whose worth's unknown, although his height be taken.
Love's not Time's fool, though rosy lips and cheeks
Within his bending sickle's compass come:
Love alters not with his brief hours and weeks,
But bears it out even to the edge of doom.
If this be error and upon me proved,
I never writ, nor no man ever loved. "

Shakespeare Sonnet 116

We real cool. We
Left school. We

Lurk late. We
Strike straight. We

Sing sin. We
Thin gin. We

Jazz June. We
Die soon.

varu uzzīmēt beigto strazdu
atkal zarā sēžam
pirmo mīlēto suni atkal skrienam
rozā istabu bērnības ielā

varu zīmēt ko vien es gribu
varu uzzīmēt tēti jaunu
varu uzzīmēt vecmammu dzīvu
zīmēt veselus tos kas slimi
es varu zīmēt visu ko
it neviens man nevar to aizliegt

varu eņģeļus varu velnus
varu zīmēt visus ko mīlu
arī tos kas prom no manis
kā arī tos kas mani nemīl
un viņi man nevarēs pretoties

Anna Auziņa

Laikam tikai dzejnieki spēj pieskarties nāvei. Un reizēm pat iemīlēties tajā.

Tā arī nesapratu, kāpēc raidījuma vadītāja Annu Auziņu nosauca par praktisko latvieti. Provokācija?

kad tu glāsti savu de Sadu,
es adu.

Iveta Ratinīka

"Všemu je konec jenom ne lásky".

Konstantīns Bībls

Manā Tokijā
Visdusmīgākā puķe
Ir sniega pārsla

Banja Natsuiši

BIKINI ZONAS DIZAINERE

Es ziemā eju gar zilgi ziedošiem ceriņžogiem.
Nē. Neredzam.
Nē. Neredzam.
Katrā logā ir Nē.
Katrā logā neredz, nesaprot, noliedz.
Bet -
Es jau tāda neesmu viena,
Kas ziemā iet gar zilgi ziedošiem ceriņžogiem,
Mūsu ir daudz, un klātu arvienu vēl pienāk,
Kas iet zem visiem šiem neredzošiem logiem.
Mūsu ir daudz,
Kas ziemā ceriņus lauž.
Nē. Neredzam.
Nē. Neredzam.
Redziet! Turpat tie uzzied vēl trakāk.
Bet kur tad Rīgā ir tie ceriņžogi? Ir taču fasādes vien,
Ja no Juglas nāk kājām, tur ir.
Bet tuvāk centram, kur sākas fasādes vien,
Ceriņžogi visu laiku pa priekšu skrien.
Paskriet, sastājas...
Nē. Nesaprotam.
Nē. Nesaprotam.
Paskrien,
Sastājas,
Un -
Es jau tāda neesmu viena,
Kas ziemā iet gar zilgi ziedošiem ceriņžogiem,
Mūsu ir daudz, un klātu arvienu vēl pienāk,
Kas iet zem visiem šiem nesaprotošiem logiem.
Katrā logā ir Nē.
Es ziemā laužu kā negaiss zilganus ceriņzarus.
Nē. Noliedzam.
Nē. Noliedzam.
Bet -
Es jau tāda neesmu viena,
Kas ziemā iet gar zilgi ziedošiem ceriņžogiem,
Mūsu ir daudz, un klātu arvienu vēl pienāk,
Kas iet zem visiem šiem nolidzošiem logiem.
Katrā logā ir Nē.
Es ziemā laužu kā negaiss zilganus ceriņzarus.
Nē.
Nē.
Bet -
Es ziemā eju gar zilgi ziedošiem ceriņžogiem.

1967
Monta Kroma