Hypocritic critic

Lūdzu, paklausies, es tev
nodziedāšu ielas dziesmu.


Tro-tro-tro.
Tu-tu-tu.
Ārs-ārs. Trotuārs.
Trotuārs un kājas. Kājas un rokas.
Ārs-ārs. Kājas iet. Pretī nāk.
Un garām aiziet.
Iela nāk, kā augšup nāk ļaužu pilns eskalators.
Ārs-ārs. Trotuārs.
Trotuārs un ritmi. Ritmi un domas.
Ritmi ir visbrīnišķīgākais tevī, pilsēta!
Tro-tro-tro. Es eju. Un es eju.
Tro-tro-tro.
Tu-tu-tu.
Tu-tu-tu. Bet vai tad mēs esam uz tu?
Bet vai tad mēs esam uz tu, svešo zēn?
Vai tad mēs esam uz tu, un kādēļ tavas kājas tā saka?
Tu-tu-tu.
Tu-tu-tu. Un stop! Klusums it kā simt mašīnas skrejošas bez signāliem.
Klusums. Un tajā es atskatos.
Un tu esi atskatījies.
Un pilsēta atskatoties mēdz kaut kā nenoteikti pamāt.
Ar manu roku.
Un tad ar tavu roku.
Tro-tro-tro.
Tu-tu-tu.
Ārs-ārs. Trotuārs.
Trotuārs un kājas. Kājas un rokas.
Lūdzu, nodziedi tagad
man šo ielas dziesmu,
es paklausīšos.

Monta Kroma, 1969