A thin grey line between black and white

Pa ceļam uz mājām paspēju izlasīt iepriekšējā nedēļā gandrīz visu neizlasīto grāmatu lappuses. Neredzētās pieturvietas un aicināja ārā uzkavēties ilgāk un iepazīties ar ieliņām, ēkām, cilvēkiem. Varbūt iztēlē tā notika. Domu kartē jau atzīmēju vietas, uz kurām gribētu šovasar aizbraukt. Laikam braucieni vilcienos man nekad neapniks. Rīgā šovakar gaiss smaržo pēc vasaras un klusuma. Viena no pastāvīgajām ainām kopš pavasara - naudas kaķis guļ uz palodzes.

Šovakar gribēju nofotografēt ēnas veidotu zīmējumu, bet, kamēr meklēju pareizo kadrējumu, sauli aizsedza mākonis un fotoobjekts izgaisa. Varbūt tas līdzinās mazā puisēna centieniem noķert mammas pūstos ziepjuburbuļus? (vakara aina parkā)

Reizēm arī man patīk cilvēkus salīdzināt ar grāmatām. Vasara ir ceļojumu laiks gan cilvēkiem, gan grāmatām. Šķiet, ka bibliotēkas grāmatas vasarā ir vislielākās ceļotājas pie bērniem uz viņu iztēles zemēm (vasaras lasīšana). Kad no rīta gāju uz darbu cauri parkam, redzēju kādu tēti lasām kopā ar dēlu.

Kopš visu uztveru mierīgāk un neko vairs papildus nedaru, elpas trūkums un smakšanas sajūta pazuduši.

Šoreiz autobusā pretī sēdēja divas jaunas meitenes, pēdējo klašu skolnieces. Viena no viņām izvilka vienkāršu rūtiņu kladi ar sadzeltējušām lapām un deva blaskussēdētājai, man šķiet, ka tādas veikalos vairs nevar nopirkt. Teica draudzenei, ka tas viņas sarakstītais. Skolas laikā pietrūcis rakstīšanas, tagad vasarā daudz rakstīšot. Un kurš teica, ka mūsdienu jaunieši neraksta ar roku? Šķiet, ka būs jāsāk krāt šīs nestandarta situācijas, jo man pārsvarā sadzīvē rādās jaunieši, kas apgāž visus dzirdētos stereotipus, pat ja bez visām sadzīves ainām jau sen šķiet kā veca nospēlēta plate vai lozungi, ko bieži atkārto bez iedzilināšanās. Un ja tiešām strādā tas joks, ka redzam tikai to, ko gribam redzēt? Tad jau nemaz nesanāk tikt no saviem priekšstatiem ārā. Ja, arī man.

A: Skolā katru dienu jālasa. Apnicis!
B: Ej prom no tās skolas! Mums nekas nav jālasa, ir tikai dziedāšana.
Iejaucas mamma: Nav tādu skolu, kur nebūtu jālasa.
A: Dzirdēji? Nav tādu skolu, kur nav jālasa!
B: (..) Mani mīļākie priekšmeti ir matemātika un mūzika.
A: Manējais datorika.

"Kad ir laiks fotografēt, vienmēr priekšā deķis".

Šodien apstaigāju apkaimes skolas un ļoti noguru. Ceļā uz atlikušo apciemojamo ēku šķita, ka esmu kļuvusi par 100 kilogramiem smagāka, tik grūti paiet, it kā man būtu uzkrauts viss pasaules smagums un nastas. Norakstīju šo nogurumu uz negulēto nakti. Bet tad notika kaut kas savāds. Kad iznācu no skolas un viss bija beidzies, smagums bija pazudis. Likās, ka ir pieauguši spārni un var pat lidot, jo esmu pēkšņi kļuvusi vieglāka par pūciņu. Varbūt tiešām esmu uzņēmusies nepareizos darbus. Man šķiet, ka tikai daļēji esmu iemācījusies būt par aizsargājošo pieaugušo savam iekšējam bērnam, ja skolas joprojām nedaudz biedē. Uz brīdi no drošās un paredzamās pieaugušo pasaules mani izsita gaisā jūtamais pusaudžu apjukums, bailes, nedrošība un mulsums.

Pēc tik daudziem raibo tauriņu pavasariem aprīlī, šodien pirmo pamanīju balto. Jau martā. Gāju pa pilsētas klusākajām vietām un dzirdēju tik dažādu putnu dziesmas. Var teikt, ka no cilvēka skatpunkta, pabiju dabas koncertzālē.

Komiski, ka ieejot vienā no manām mīļākajām kafejnīcām, skanēja The Cure dziesma Friday I'm in love. Par pārsteigumu, mani tā nekaitināja, bet no prieka gribējās dejot, pat ja neesmu iemīlējusies. Varbūt vienīgi dzīvē.
Vēl atcerējos, ka pirms mēneša te skanēja Edija Vedera melanholiskā Society. Reizēm patīk uzspēlēt šo mazo sakritību mūzikas spēli. Skumjākais, ko šodien redzēju, bija melns kaķis bez astes.

"Bet varbūt mēs visi esam idioti? Kurš būs tas gudrais, kas uzņemsies atbildību?"

Vakar priecīga un ar mirdzošām acīm ievēlos autobusā un tur sastapu paziņu fotogrāfi."Tu nu gan šodien esi sapucējusies!" Tā apmulsu, ka neko nepateicu pretī. Pārsteigta nopētīju sevi: tās pašas drēbes, kas ikdienā. Bet tad atcerējos, ka ārpus darba viņa mani nekad nav redzējusi. Varbūt tiešām smaids un laba atpūta cilvēku ļoti pārveido?
Bet nedaudz žēl, ka šo garo pastaigu dēļ novārtā palika grāmatu lasīšana.

Pa ceļam uz pieturu atkal redzu, ka naudas kaķis guļ uz palodzes, bet nu jau uz ārējās. Zem logiem sniegpulkstenītes. Pavasaris nāk! Un arī autobusā pasažieres (studentes) teica, ka esot vieglāk mosties, pat ja gaidāma besīga diena. Un būtu tik forši, ja lekcijas notiktu ārā.

Šorīt pieturā gaidīju autobusu. Garām pagāja tāds drukns vīrietis labākajos gados. Notrausa no sētiņas sniegu un sāka ēst.

Šķiet, ka ziemā slidotāji izskatās pēc putniem, ja skatās uz ainu no neliela paaugstinājuma. Pusdienas pātraukumā trīs jaunieši bez slidām centas izpildīt pirueti, piezemējoties uz vienas kājas, bet tas vairāk atgādināja par rotaļīgumu.

Mazs puika: Es vēl varu...
Mamma: Labāk lasi grāmatas. Nekas cits mani tik ļoti neiepriecina, ka tu lasītu.
Puika: Vai tētis ir bijis šajā bibliotēkā?
Mamma: Tu labi zini, ka tētis grāmatas nelasa. Viņš nevienā bibliotēkā nav bijis.
Puika: Laimīgais...
Mamma: Nu nē... Tu zini, ka viņam nav laika. Bet grāmatas ir tik aizraujoša pasaule, tu redzēsi. Labākais, ko darīt brīvajā laikā. Beidzot ir brīvdienas un es varu lasīt! Reizēm šķiet, ka man vajadzētu iet prom no skolas un strādāt bibliotēkā.


Interesanti, kā rodas lasītprieks? Un kā to nepadarīt par smagu pienākumu bērniem?

- Kur grāmatas tēls dzīvo?
- Ananasā, kas atrodas jūras dzelmē.

Pat necerēju, ka man gadīsies iekāpt ar Ziemassvētku gaismiņām izrotātajā tramvajā. Ņemot vērā, cik reti viņu vispār redzu pabraucam garām. Taču šovakar, kad devos pirkt dāvanas, pieturā apstājās tieši TAS tramvajs! Jutos kā Ziemassvētku karietē, kas ved mani svarīgā misijā. Atceros, ka decembra sākumā muļķīgi priecājos par šo tramvaju, nākot no darba, bet tad pamanīju, ka arī citi pieauguši cilvēki priecājās un uz brīdi viss likās tik jauki. Vēl izvēlētajā dāvaniņā bija vēstījums "Tava mīlestība ir lielāka par tevi pašu.Viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Atmet maldinošas ilūzijas, un tu saredzēsi lietu patieso nozīmi un jēgu.💛" Gandrīz kā horoskopos, kur visi vēlējumi tik universāli, ka jebkurš izvilktais noderētu kā labs padoms. Taču skaisti, ja kāds tā izdomājis, sameklējis, sarakstījis un dāvinājis no sirds.

Pēc slimošanas izgāju daudz garākā pastaigā, nekā ierasts šonedēļ. Un ieraudzīju ļoti skaistu putniņu - sarkankrūtīti. Man šķiet pirmo reizi dzīvē sastapu viņu, tā iepriekš biju tikai attēlos redzējusi.

Lai kā arī censtos būt normāls un iederīgs cilvēks, ilgākā saskarsmē visas savas dīvainības un muļķības nenoslēpsi. Labi, ka kolēģe ir introverts cilvēks. Taču vadītājai droši vien bija izveidojies labāks priekšstats par mani nekā patiesībā. Citādi nebūtu tik pārsteigta, ieraugot mani mani sēžam atpūtas telpā bez ieslēgta apgaismojuma. "Ko tad tu tā tumsā?" Laikam jau viņu nepārliecināja frāze: "Es vienkārši atpūšos no pārāk spilgta apgaismojuma."

Svētdien uz zālītē nokritušas ozollapas iemirdzējās lietuslāsītes. Par fejām tās tomēr nepārvērtās. Lietainajā otrdienā kāda maza meitene atstāja mums krāšņu varavīksnes zīmējumu ar sirsniņām. Visu dienu par to smaidīju. Dāvanu kastītē sabēru Rīgas nomales parkos salasītās ozolzīlītes un kastaņus. Pa virsu uzliku rudens lapas, it kā tā būtu dāvana vai vēstule kādam citplanētietim, lai redzētu, kādi dārgumi mums te ir. Un šovakar telefona lukturīšu gaismā izgāju cauri bērnudārza telpām. Tur bija skaisti filca putniņi, kā īsti! Katrs savā krāsā. Papīra un origami putni bija gandrīz visās telpās pie griestiem. Tāda sajūta, ka drīz notiks kaut kas ļoti labs, pat ja pasaulē joprojām uz nebēdu plosās neprāts.

Vakar pirms/pēc treniņa satikās divi mazi zēni. Ierastā sveiciena vietā viens paklanījās un teica Koņičiva! Otrs pamāja ar roku. Droši vien apmeklē aikido nodarbības vai ko tādu. Pēc tam laikam sākās daiļslidotāju treniņš. Mūzika izvēlēta ļoti liriska un melanholiska: Robijs Viljams - Angels, Selīna Diona - My heart will go on, Savage Garden - To the moon and back. utt. Šķiet, tāda visur skanēja, kad vēl mācījos skolā.