A thin grey line between black and white

Šorīt pieturā gaidīju autobusu. Garām pagāja tāds drukns vīrietis labākajos gados. Notrausa no sētiņas sniegu un sāka ēst.

Šķiet, ka ziemā slidotāji izskatās pēc putniem, ja skatās uz ainu no neliela paaugstinājuma. Pusdienas pātraukumā trīs jaunieši bez slidām centas izpildīt pirueti, piezemējoties uz vienas kājas, bet tas vairāk atgādināja par rotaļīgumu.

Mazs puika: Es vēl varu...
Mamma: Labāk lasi grāmatas. Nekas cits mani tik ļoti neiepriecina, ka tu lasītu.
Puika: Vai tētis ir bijis šajā bibliotēkā?
Mamma: Tu labi zini, ka tētis grāmatas nelasa. Viņš nevienā bibliotēkā nav bijis.
Puika: Laimīgais...
Mamma: Nu nē... Tu zini, ka viņam nav laika. Bet grāmatas ir tik aizraujoša pasaule, tu redzēsi. Labākais, ko darīt brīvajā laikā. Beidzot ir brīvdienas un es varu lasīt! Reizēm šķiet, ka man vajadzētu iet prom no skolas un strādāt bibliotēkā.


Interesanti, kā rodas lasītprieks? Un kā to nepadarīt par smagu pienākumu bērniem?

- Kur grāmatas tēls dzīvo?
- Ananasā, kas atrodas jūras dzelmē.

Pēc slimošanas izgāju daudz garākā pastaigā, nekā ierasts šonedēļ. Un ieraudzīju ļoti skaistu putniņu - sarkankrūtīti. Man šķiet pirmo reizi dzīvē sastapu viņu, tā iepriekš biju tikai attēlos redzējusi.

Lai kā arī censtos būt normāls un iederīgs cilvēks, ilgākā saskarsmē visas savas dīvainības un muļķības nenoslēpsi. Labi, ka kolēģe ir introverts cilvēks. Taču vadītājai droši vien bija izveidojies labāks priekšstats par mani nekā patiesībā. Citādi nebūtu tik pārsteigta, ieraugot mani mani sēžam atpūtas telpā bez ieslēgta apgaismojuma. "Ko tad tu tā tumsā?" Laikam jau viņu nepārliecināja frāze: "Es vienkārši atpūšos no pārāk spilgta apgaismojuma."

Svētdien uz zālītē nokritušas ozollapas iemirdzējās lietuslāsītes. Par fejām tās tomēr nepārvērtās. Lietainajā otrdienā kāda maza meitene atstāja mums krāšņu varavīksnes zīmējumu ar sirsniņām. Visu dienu par to smaidīju. Dāvanu kastītē sabēru Rīgas nomales parkos salasītās ozolzīlītes un kastaņus. Pa virsu uzliku rudens lapas, it kā tā būtu dāvana vai vēstule kādam citplanētietim, lai redzētu, kādi dārgumi mums te ir. Un šovakar telefona lukturīšu gaismā izgāju cauri bērnudārza telpām. Tur bija skaisti filca putniņi, kā īsti! Katrs savā krāsā. Papīra un origami putni bija gandrīz visās telpās pie griestiem. Tāda sajūta, ka drīz notiks kaut kas ļoti labs, pat ja pasaulē joprojām uz nebēdu plosās neprāts.

Vakar pirms/pēc treniņa satikās divi mazi zēni. Ierastā sveiciena vietā viens paklanījās un teica Koņičiva! Otrs pamāja ar roku. Droši vien apmeklē aikido nodarbības vai ko tādu. Pēc tam laikam sākās daiļslidotāju treniņš. Mūzika izvēlēta ļoti liriska un melanholiska: Robijs Viljams - Angels, Selīna Diona - My heart will go on, Savage Garden - To the moon and back. utt. Šķiet, tāda visur skanēja, kad vēl mācījos skolā.

Puisis kursabiedrenei vai klasesbiedrenei stāstīja par savu deju partneri, ka tikai uz skatuves esot tā sajūta, ka viņi ir partneri arī dzīvē. "Bet pats muļķīgākais, ka tu nesaproti, vai tā ķīmija ir tikai uz skatuves, mana fantāzija, bet patiesībā nekas nav pa īstam?"

"Bet vai jūs arī improvizējat? Vai vienmēr atstrādājat iestudētu horeogrāfiju?"


Atbildi nedzirdēju, jo pienāca mana pietura.

Piektdienas vakarā netālu no manas istabas/virtuves loga sarunājās divi jaunieši par domu spēku, kas esot līdzīgs viļņiem. "Un, jā, tāpēc cilvēkam, kas aiziet uz baznīcu, paliek labi nevis tāpēc, ka saticis Dievu, bet viņš tur domā tīras domas un koncentrējas uz labo." Vēl es redzēju uzrakstu uz krekliņa "Sorry mum".

Ir tādi vakari, kad nesies, cik spēka pretī vējam un sniegputenim, lai pēdējā brīdī paspētu uz pēdējo autobusu. Šoferis vēlīgi ielaiž, brilles ir aizsvīdušas, no cepures un šalles pil kūstošais sniegs, kaut kur ātri jāapsēžas, bet īsti divvietīgo brīvo vietu vairs nav. Tā nu jāsēžas kādam blakus. Nogurumā iesvempies pirmajā krēslā, kas pagadās, nemaz nepaprasot cilvēkam, vai drīkst apsēsties, kā parasti to daru. Un tad izrādās, ka šis cilvēks mierā un klusumā ir gribējis malkot vīnu no pudeles, bet nu pēkšņi kaut kāds sniegavīrs blakus uzradies un paliek neērti. Tā reizēm izgāžas mani labie nodomi cilvēkus neapgrūtināt.

Pat darbā aiz sienas ir sākusi skanēt kāda no Bella Ciao daudzajām partizānu versijām. Valodu gan nepiefiksēju.

"Šis dizains mums neder, jo ir pārāk krāsains. Tas nav jauniešu, bet milleniāļu dizains. Mēs vispār negribam, lai mūs, jauniešus, nodalītu kā atsevišķu grupu."

Šorīt vilcienā pasažieri bija smaidīgāki kā parasti, jo biļetes pārbaudīja smaidīga, gaišmataina sieviete ar sarkanu rūķa cepurīti galvā. Dāvanā saņēmu skaistu pantiņdžemperi un nemaz vairs nesalstu.

Tā nu izskatās, ka sestdienu rītos vilcienus piepilda laimīgās ģimenes kvirzienā prom no Rīgas) vai studenti (uz Rīgu). Joprojām daudzi ārzemnieki ir sajūsmā par pieturu Solitūde (saglabāju viņu izrunu).

Šķiet, ka ilgi nebiju redzējusi tik daudz smaidu, kā šorīt.

Šopēcpusdien Ziedoņdārzā smaržoja pēc piparkūkām. Ja nogriežas no ierastās taciņas, skatlogā var atrast kaķu glezniņas. Un ja vēl saņemas iegriezties kādā no vārtrūmēm, tad pagalmā var sastapt ne tikai rudens beigu noskaņu, bet arī uzzīmētus putnus. Autobusā maza meitene vecmāmiņai teica: "Kad brauksim garām manam dārziņam, visi bērni redzēs, kā es braucu ar autobusu!"

Kad vakar kāpu ārā no autobusa, jauna meitene tēlotā sašutumā savai draudzenei teica:"Nu kā var nesaprast, ka "ej dirst!" nozīmē "Atzvani man!" NU KĀ TO VAR NESAPRAST?:D

Arī pilsētā ir parādījušies tauriņi. Svētdien redzēju dzelteno. Vai atkal būs viltīga un sāpīga vasara pilsētā? Gudri cilvēki gan saka, ka savu dzīvi veidojam mēs paši, un es tam piekrītu. Trešdien redzējām raibo. Vakar apsveicu čehu valodas skolotāju dzimšanas dienā un aizsūtīju magnoliju bildi, kuru bildēju pirms diviem gadiem botāniskajā dārzā. Un viņa atbildēja, ka dievinot magnolijas. Sakritība? Diez vai. Gaidīšu internetā parādāmies ķiršu koka bildes. Laikam jau pirmās bija.

Pa ceļam uz mājām redzēju meiteni garā kleitā, bieziem cirtainiem matiem. Viņa uz brīdi apstājās, lai ciešāk aplūkotu mājas sienu, kur spraugas starp akmeņiem aicina izzināt noslēpumus. Man šķiet, ka šo meiteni šajā apkaimē biju redzējusi jau martā, kad viņa kopā ar puisi brauca ar elektroskrejriteni un smējās. Kleita vai mētelis viņai toreiz bija zaļā krāsā. Šodien viņa izskatījās nopietna, domīga un kleita bija pelēka, ar daudziem volāniem. Nav ne jausmas, kāpēc viņu atceros. Varbūt tāpēc, ka viņa iemieso kaut kādas asociācijas ar kino.