A thin grey line between black and white

Pastāstīju bijušajai kursabiedrenei par savām šaubām, ka reizēm tāda sajūta, ka darbā tērēju savu laiku un citu resursus, jo neesmu pietiekami ekstraverts cilvēks, un bibliotekārajās stundās gribētu radīt labu iespaidu par grāmatām, nevis otrādi - kādu atbaidīt no lasīšanas. Man atbildēja: "Bet ar sirsnību un iejūtību arī daudz ko labu var panākt!" Tā jau ir, varbūt 3-5 cilvēku grupā sanāktu, bet, kad uznāk uztraukums, tad aizmirstas pat pasmaidīt. Vēl bija ieteikums sevi nofilmēt no malas uzstāšanās laikā, jo tad būs vieglāk redzēt, ko vajadzētu mainīt un uzlabot.

Tā kā atmiņa ir nedaudz pasliktinājusies, mēģināšu šeit sev piefiksēt, kā izvērtās projekts wannabe lasīšanas vēstnese (tāda loma man iedalīta, jo ik pa laikam lasu bērnu grāmatas). Nebiju sajūsmā, bet nu saņēmos un darīju to mazumiņu, kas manos spēkos, jo mīlu grāmatas. Kā cerībai ceļavārdi tika iedota frāze, ka pat no cirvja kārta varot izvārīt zupu. Nujā, protams. No uztraukuma aizmirsu ne tikai visu izdomāto scenāriju un sakāmo, bet arī stādīties priekšā, taču ar brīvu improvizāciju tiku kaut kā cauri. Novērtēju to kā izgāšanos, lai gan vienmēr prieks, ka tajā vecumā bērniem ir dabiska interese par grāmatām, līdz ar to nav nemaz tik daudz jārunā.   Nospriedu, ka vairāk jārunā ar vecākiem, jo galu galā viņi ir tie, kas bērnus te vedīs.  Tā kā biju diezgan skarbi novērtējusi savu sniegumu, nodomāju, ka pēc šāda neprofesionāla haosa otra grupiņa nākamajā dienā visticamāk nenāks, jo audzinātājām esmu radījusi drausmīgu priekšstatu. Tomēr, man par pārsteigumu,  atnāca (droši vien no malas neviens neredz, cik ideāli viss ir izdomāts, bet kāds ramtairīdi beigās sanāk). Tā nu nepaspēju nobīties. Vismaz bija kaut kāda struktūra un vēstījums, taču varbūt bērniem bija daudz garlaicīgāk. Savā pesimismā pat nebiju sagatavojusi sīkas dāvaniņas, kā iepriekšējai grupiņai. Vēl pabiju lasīšanas pasākumā, kur uzzināju, ka jauniešiem un bērniem ļoti patīk Luīzes Pastores grāmatas. Pēc tam izskraidījos gandrīz pa visiem Rīgas Narveseniem līdz atradu bērnu lasītveicināšanas žurnālu "Lasis". Bērnībā man noteikti tāds patiktu. Tur  ir jauks Luīzes Pastores stāsts par kādu klasi. Pēc tā izlasīšanas guvu apstiprinājumu savām šaubām: vai tiešām kalpoju bezjēdzīgām lietām? Un cilvēki parasti izkāpj uzreiz nākamajā pieturā, līdz ko sapratuši, ka ir iekāpuši nepareizā vilcienā, nevis vāc tam pierādījumus.

Tā kā parasti man nekur nav baigi jāskrien, īpaši neiespringstu, ja cilvēki uzkavējas pāris minūtes ilgāk vai dodas prom pēdējā brīdī. Jo bez cilvēkiem vieta būtu mirusi. Un vispār jau šķiet jauki, ka dažas ģimenes un citi vietējie iedzīvotāji iecienījuši bibliotēkas, lasa priekšā bērniem, rotaļājas, zīmē kopā, rada stāstus. Kā nu es tādā brīdī, kad visi tā aizrāvušies, dzīšu prom. Meiteņu mamma man uzsmaidīja un teica:"Atvainojamies par aizkavēšanos, bet pie jums ir tik interesanti, ka mazie vairs negrib doties mājās." Noklusēju, ka to interesantumu jau rada paši bērni. Brīnišķīgs vecums, kad par visu ir dabiska, liela interese un ir spēja dzīvot brīnumu pilnā pasaulē.

- Kur grāmatas tēls dzīvo?
- Ananasā, kas atrodas jūras dzelmē.

Pat nezinu, kā skaitas pieklājīgāk: