A thin grey line between black and white

Tā kā atmiņa ir nedaudz pasliktinājusies, mēģināšu šeit sev piefiksēt, kā izvērtās projekts wannabe lasīšanas vēstnese (tāda loma man iedalīta, jo ik pa laikam lasu bērnu grāmatas). Nebiju sajūsmā, bet nu saņēmos un darīju to mazumiņu, kas manos spēkos, jo mīlu grāmatas. Kā cerībai ceļavārdi tika iedota frāze, ka pat no cirvja kārta varot izvārīt zupu. Nujā, protams. No uztraukuma aizmirsu ne tikai visu izdomāto scenāriju un sakāmo, bet arī stādīties priekšā, taču ar brīvu improvizāciju tiku kaut kā cauri. Novērtēju to kā izgāšanos, lai gan vienmēr prieks, ka tajā vecumā bērniem ir dabiska interese par grāmatām, līdz ar to nav nemaz tik daudz jārunā.   Nospriedu, ka vairāk jārunā ar vecākiem, jo galu galā viņi ir tie, kas bērnus te vedīs.  Tā kā biju diezgan skarbi novērtējusi savu sniegumu, nodomāju, ka pēc šāda neprofesionāla haosa otra grupiņa nākamajā dienā visticamāk nenāks, jo audzinātājām esmu radījusi drausmīgu priekšstatu. Tomēr, man par pārsteigumu,  atnāca (droši vien no malas neviens neredz, cik ideāli viss ir izdomāts, bet kāds ramtairīdi beigās sanāk). Tā nu nepaspēju nobīties. Vismaz bija kaut kāda struktūra un vēstījums, taču varbūt bērniem bija daudz garlaicīgāk. Savā pesimismā pat nebiju sagatavojusi sīkas dāvaniņas, kā iepriekšējai grupiņai. Vēl pabiju lasīšanas pasākumā, kur uzzināju, ka jauniešiem un bērniem ļoti patīk Luīzes Pastores grāmatas. Pēc tam izskraidījos gandrīz pa visiem Rīgas Narveseniem līdz atradu bērnu lasītveicināšanas žurnālu "Lasis". Bērnībā man noteikti tāds patiktu. Tur  ir jauks Luīzes Pastores stāsts par kādu klasi. Pēc tā izlasīšanas guvu apstiprinājumu savām šaubām: vai tiešām kalpoju bezjēdzīgām lietām? Un cilvēki parasti izkāpj uzreiz nākamajā pieturā, līdz ko sapratuši, ka ir iekāpuši nepareizā vilcienā, nevis vāc tam pierādījumus.

Darbi nebeidzas un nebeidzas un nebiedzas. Un es pat vairs nesaprotu, kam tas viss?  Lai spētu noturēties virs ūdens, nomainu mūziku, rozā mincīšu pleilisti pret skolas laiku mūziku. Ko lai saka, vieglāk nav, turklāt prātā uzpeld visādas bērnības traumas un nejēdzīgas pārdomas. Mājupceļā sāku domāt par dziesmu tekstiem. Kas tur tāds īpašs, piemēram, Linkin Park tekstos? Kāpēc reiz šķita, ka šīs mūzikas dēļ ir vērts celties, kaut ko darīt, iet uz skolu? Kāpēc viņi likās tik kruti? Jo it kā nekā tāda tur nav. Varbūt atsevišķi vārdi salikās kopā un izveidoja mozaīku, stāstu par sevi? Droši vien, ka tā. Pēc trīs dziesmām - Crawling, Faint un Somewhere I belong - iedomājos, ja man tiešām šis jautājums arī aizparīt liksies svarīgs, jādabū programma, kas izskaitīs, cik bieži viņu tekstos figurē vārdi confusing, fear, unconfidence, insecure, self control, under surface, pain utt.
Un tad jau viss atbilst tavam sāpju dziļumam, noklausies, izlādējies un ir viegli izlikties, ka nekādu baiļu, nekādu problēmu jau nemaz nav. Viss superīgi. Vai arī, ja ar kaut ko netiec galā, stundu sēdi uz grīdas un skaties uz kādas svešas pilsētas attēlu pie sienas, iedomās nokļūsti kaut kādā nepazīstamā, skaistā ēkā, jā, es tur strādāju, dzīvoju tajā pilsētā, manis nemaz nav, problēmu arī nav. Jā, aizbēgt ir vieglāk, nekā padomāt un risināt to, kas manī un ārpus manis. Vismaz padomāt, kāpēc es baidos vai kāpēc to uztveru tā, nevis iestāstīt - esmu kruta, nekādu baiļu jau nav, uzlikt mūziku, uz sejas viltīgā kaķīša aizsargmasku un aiziet. Viss izdosies!
Un, jā, tagad pat gulēt naktīs aiziet ir grūtāk, nekā no rītiem pamosties. Uzliekot modinātāju telefonā, vienmēr sabīstos, kad tas rāda, cik stundas atlikušas gulēšanai. Arlabunakti, kočka. Arlabunakti, pilsēta.

Lietainās dienās cilvēki biežāk stāsta savus sapņus. Gan skolā, gan cibā. Njā, un mani nenomierina tas, ka jaukais pasniedzējs reiz teica - sievietes smadzenes esot labāk piemērotas programmēšanai. Haha. Tad kāpēc es visās neskaidrībās jautāju palīdzību puikām? Un man jau liekas, ka risinājumu algoritmizācijas un programmēšanas dēļ man vajadzētu pamest studijas, jo tagad skaidri zinu, ka iegūt Nobela prēmiju man nav nekādu izredžu.

Pat tēvs atzīst, ka es slikti izskatos.