Hypocritic critic

Darbi nebeidzas un nebeidzas un nebiedzas. Un es pat vairs nesaprotu, kam tas viss?  Lai spētu noturēties virs ūdens, nomainu mūziku, rozā mincīšu pleilisti pret skolas laiku mūziku. Ko lai saka, vieglāk nav, turklāt prātā uzpeld visādas bērnības traumas un nejēdzīgas pārdomas. Mājupceļā sāku domāt par dziesmu tekstiem. Kas tur tāds īpašs, piemēram, Linkin Park tekstos? Kāpēc reiz šķita, ka šīs mūzikas dēļ ir vērts celties, kaut ko darīt, iet uz skolu? Kāpēc viņi likās tik kruti? Jo it kā nekā tāda tur nav. Varbūt atsevišķi vārdi salikās kopā un izveidoja mozaīku, stāstu par sevi? Droši vien, ka tā. Pēc trīs dziesmām - Crawling, Faint un Somewhere I belong - iedomājos, ja man tiešām šis jautājums arī aizparīt liksies svarīgs, jādabū programma, kas izskaitīs, cik bieži viņu tekstos figurē vārdi confusing, fear, unconfidence, insecure, self control, under surface, pain utt.
Un tad jau viss atbilst tavam sāpju dziļumam, noklausies, izlādējies un ir viegli izlikties, ka nekādu baiļu, nekādu problēmu jau nemaz nav. Viss superīgi. Vai arī, ja ar kaut ko netiec galā, stundu sēdi uz grīdas un skaties uz kādas svešas pilsētas attēlu pie sienas, iedomās nokļūsti kaut kādā nepazīstamā, skaistā ēkā, jā, es tur strādāju, dzīvoju tajā pilsētā, manis nemaz nav, problēmu arī nav. Jā, aizbēgt ir vieglāk, nekā padomāt un risināt to, kas manī un ārpus manis. Vismaz padomāt, kāpēc es baidos vai kāpēc to uztveru tā, nevis iestāstīt - esmu kruta, nekādu baiļu jau nav, uzlikt mūziku, uz sejas viltīgā kaķīša aizsargmasku un aiziet. Viss izdosies!
Un, jā, tagad pat gulēt naktīs aiziet ir grūtāk, nekā no rītiem pamosties. Uzliekot modinātāju telefonā, vienmēr sabīstos, kad tas rāda, cik stundas atlikušas gulēšanai. Arlabunakti, kočka. Arlabunakti, pilsēta.

Lietainās dienās cilvēki biežāk stāsta savus sapņus. Gan skolā, gan cibā. Njā, un mani nenomierina tas, ka jaukais pasniedzējs reiz teica - sievietes smadzenes esot labāk piemērotas programmēšanai. Haha. Tad kāpēc es visās neskaidrībās jautāju palīdzību puikām? Un man jau liekas, ka risinājumu algoritmizācijas un programmēšanas dēļ man vajadzētu pamest studijas, jo tagad skaidri zinu, ka iegūt Nobela prēmiju man nav nekādu izredžu.

Pat tēvs atzīst, ka es slikti izskatos.