A thin grey line between black and white

Nekad nebiju domājusi, ka pelēkā krāsa var būt tik skaista. Pirmo reizi mūžā man tā ļoti, ļoti patīk.

Vakar pārliecinājos, ka 1,58 m gari cilvēki nav nekādi rūķīši. Jo izrādās, ka Japānas vēstniece Latvijā Mariko Fudžii ir par mani īsāka, pat ja viņai ir augstpapēžu kurpes.

Kopš ieviesu Svītija personību, man ir iepatikusies rozā krāsa. Atliek paskatīties uz kaut ko rozā un kļūst priecīgāk.

Kāda jēga kaut ko par sevi stāstīt un skaidrot, jo runāšana kļūst bezjēdzīga? (vārdi nonivelējas un kļūst par tukšu skaņu). Tāpēc labāk izvēlos klusumu un atpūšos no nemitīgas runāšanas, jo dzīvē ir daudz svarīgākas lietas. Kādas? Piemēram, koncentrēšanas uz sevi, savām interesēm, pašizaugsmi. Nav jēgas tērēt savu enerģiju tam, lai uzturētu socializēšanās iespējamības ilūziju, iesaistoties muļķīgos konfliktos un drāmās.

Mani pat vairs neizbrīna, ka sapņos aizvien biežāk redzu japāņus.

Esmu  kļuvusi tik nevīžīga un izrotējusi no cibas tik lielā mērā, ka jūzerbildes man neko daudz nenozīmē un noņemšanās ar tām šķiet pilnīgas muļķības. Droši vien pat nepamanītu, ka Madalinas vientuļais vilciņš gozējas manā žurnālā 100 gadus, ja to neizceltu kāds acīgs lasītājs, piedēvējot kaut kādas nesaprotamas īpašības - http://klab.lv/users/yeux_glauques/111629.html#cutid1 

Laikam zinu, kāpēc ārā jūtos labāk nekā telpās. Jo no ārpuses skats nav tik ierobežots, spēju visu daudzmaz aptvert kopumā. Taču, kad esmu iekšā istabā, tad mana telpa ir tikai ierobežota kastīte, kur rosos savā nodabā. No otras puses, iekšā ir labi, jo ārpasaule nespēj novērst uzmanību.

Pat tēvs atzīst, ka es slikti izskatos.