Hypocritic critic

V: Tev soma vaļā.
Es: Tas nekas.
V: Vajag aiztaisīt, tā var kaut kas izkrist un pazust.
Es: Nu man bieži tā gadās. Un tik daudz kas jau ir izkritis un pazudis..
V: Tu laikam esi tikpat sapņaina, cik es.
Es:?

Vai tā ir sakritība, ka tu pabrauc garām auto, kam numura zīme sākas ar NE un nākamajam auto ar zīmi KO? Nedomāju vis, jo neko japāņu valodā nozīmē kaķis.

- Ja daudz muldēsi, nākamo stāstu rakstīšu par tevi.

Dzerot karsto kerobas dzērienu, skatījos uz pretējās mājas gaišajiem logiem un aiz tiem iztēlojos svētkus, svinības, kā skan mūzika un cilvēki dejo. Pēc tam spēlēju šahu ar cilvēku no Argentīnas, kura niks ir charlottesometimes. Nedaudz savāda datora izloze, jo tobrīd skanēja tieši tā The Cure dziesma. Vismaz ir jautrāk dzīvot, ja pamani šādas mazas nejaušības.

Šovakar ārā ir kaut kas no mana mīļākā gadalaika. Nav ne pārāk auksts, ne karsts, gaisma vairs nav tik spilgta, kā vasaras sākumā, atceros miglas rītus, visas vēlos kinovakarus Pārdaugavā, savu smieklīgo lietussargu ar notīm, pēc kurām muzikālas meitenes var nodungot tur pierakstīto melodiju,  velkot līdzi ar pirkstiem pa notīm.  Septembris vispār ir no tiem mēnešiem, kad man vakaros patīk daudz staigāties un vēlu pārrasties mājās.

Vēl domāju par to, kas noticis šajā vasarā. Gan jau nekādu baigo atskaiti nerakstīšu, jo tas šķiet smieklīgi. Istabā joprojām ir haoss, jau kādu laiku tā ir pamesta novārtā un slīkst putekļos. Pat kāda ciemiņa ierašanās to nemotivē sakārtot, tāpēc arī tāds ironisks un uzjautrinošs komentārs - tu te taisi kaut kādu performanci vai instalāciju? Savas sliktās redzesdēļ pat nebiju iedomājusies, ka to var interpretēt arī šādi.

Laikam viens no šīs vasaras gaišākajiem notikumiem bija festviāls ( Komēta Daugavgrīvas cietoksnī.  )

Šodien kaut kādi asprāši gribēja man ieskaidrot, ka latviešu valodā ar H burtu nesākas tikai svešvārdi.
Nu kādi tad?
Piemēram, haizivs.
Hai ir latviešu vārds?

Un ja paskatās gūgles transleiterī, tad haizivs igauņu valodā ir hai, tāpat kā somu, norvēģu,vācu līdzīgi arī dāņu, zviedru haj.

Baigi jau nu oriģināli. Tad jau krutāki ir lietuvieši ar savu ryklys vai horvāti, kuriem haizivs ir jūras suns.

Ikreiz, kas apsveru domu par psihoterapeita apmeklēšanu, es to atmetu, kā nekam nederīgu. Man šķiet, ka terapeits nemaz nenoticētu, ka man ir kaut kādas problēmas. Varbūt domātu, ka daudz ko esmu izfantazējusi. Skeptiski sarauktu pieri un nogurušā (varbūt augstprātīgā?) balsī teiktu: "Tā vien liekas, ka jums vienkārši patīk gulšņāt uz šīs kušetes. Netērējiet savu laiku, kaķīt. Jums te nav ko darīt". Un gan jau kaut kādā ziņā tā pat būtu taisnība.

Nez kāpēc, kad kādu no draugiem vai paziņām aizvedu uz Hāgenskalna komūnu, viņiem tur ne īpaši patīk. Tiešām tik draņķīgs iestādījums? Vai arī tas liecina par manu nespēju izvēlēties normālas vietas?

Man šķiet, ja cilvēku noskaņojums ir atkarīgs no laika apstākļiem, viņi būtībā ir laimīgi. Nedaudz apskaužu. Es arī tagad gribētu ziedēt kā visi koki.

Torti šodien neēdu (gribēju nopirkt, taču pa ceļam negadījās neviens lielveikals). Skatījos pavecu franču komēdiju par tīņiem un Lolu (alternatīva blenšanai griestos, jo šķita, ka skatos pozitīvas popmūzikas video kolāžu. Lai gan filmā taču bija dialogi un kaut kādi jociņi).

Skrienot apdzinu stāvošu vilcienu.

Kopš pretīgā 26. janvāra laika apstākļi mani vairs neuztrauc. Ceru, ka tā paliks pati sliktākā diena manā dzīvē. Reti sagadās tā, ka vienlaicīgi ir pretīgs laiks un slikti notikumi. Ak jā, pat nedaudz bija piemirsies, ka dienas otrajā pusē man tika piespēlēts arī kaut kas gaišs līdzsvaram, bet tas vienalga nemazina manu nepatiku pret ziemas slapjo draņķi un to tizlo dienu. Un tā kā izdzīvoju, liekas, ka pašlaik spēšu pārdzīvot jebko. Aukstais maijs ir nieks.

Priecājos, ka neesmu atmetusi skriešanu. Ceru, ka reptiliāņi manus plānus neizjauks (nelīs katru dienu). Un arī pēc mēneša šī nodarbe man liksies ļoti tīkama. Vēl vajadzētu saņemties iet agrāk gulēt, bet kā nu tā iesi, ja sakrājušies darbi.

Bet nu skaidrs, kāpēc es biežāk kaut kur eju novembrī, decembrī, janvārī. Varbūt vēl februārī un martā. Jo tumsā var labi noslēpties.

Veselu mēnesi katru dienu es ierakstīju savu balsi telefonā. Un tikai viens ieraksts man šķita tā neko, tīri pieņemams. Bet tad man pateica, lai es metot šos pekstiņus pie malas, jo sol minors esot ļoti skaists.

Jā, ir. Bet tikai mūzikā.

Diez vai menedžeri rīt mani ņems par pilnu, ja runāšu sol minorā. No vienas puses ērtāk pat ir nepielāgoties, bet es gribu atgūt spēju runāt dažādās balsīs, līdzīgi kā mīms, kas spēj veidot dažādas sejas. Tā kā man nav daudz lupatu, es varētu mainīt balsis.

No nevīžīga kaķēna esmu pārvērsta par uzpūtīgu, safrizētu pūdeli. Ar nepacietību gaidu, kad es varēšu ķerties klāt friziera lomai.

Man vairs negaršo jogurti.

Laikam zinu, kāpēc ārā jūtos labāk nekā telpās. Jo no ārpuses skats nav tik ierobežots, spēju visu daudzmaz aptvert kopumā. Taču, kad esmu iekšā istabā, tad mana telpa ir tikai ierobežota kastīte, kur rosos savā nodabā. No otras puses, iekšā ir labi, jo ārpasaule nespēj novērst uzmanību.

ja ir stress, tad pazīmēsim? http://mrdoob.com/projects/harmony/

Kad šovakar nācu mājās, ļoti daudzos logos spīdinās zaļie ekrāni. Pašlaik laikam pats iecienītākais rezultāts ir neizšķirts.

Tagad naktīs ir tik grūti aiziet gulēt, jo ļoti gaišas. Gribētos jau aiziet uz satori grāmatnīcu un apskatīt to viņu vasaras grāmatu izlasi. Kopš vairs nedzīvoju centrā, jau kādu mēnesi tur neesmu bijusi gaišā dienas laikā, jo darbs ir pārdaugavā un skola ķīpsalā. Pasivitāte ļauj visām nejēdzībām turpināties.

LABRĪT. Taču rīts ir briesmīgs (jo nepaēdu brokastis)
LABDIEN. Taču diena ir murgaina (salūza ipods. Un es nevarēju klausīties mūziku uz ielas)
ES SAKU JAUKU DIENU. Taču sākas jau vakars
LABVAKAR. Taču nāk miegs un ir daudz mājasdarbu.
Laikam arlabunakti nav nemaz vērts teikt, jo otram tāpat nerādīsies labi sapņi. Vārdi taču neko nenozīmē.