Hypocritic critic

Šovakar ārā ir kaut kas no mana mīļākā gadalaika. Nav ne pārāk auksts, ne karsts, gaisma vairs nav tik spilgta, kā vasaras sākumā, atceros miglas rītus, visas vēlos kinovakarus Pārdaugavā, savu smieklīgo lietussargu ar notīm, pēc kurām muzikālas meitenes var nodungot tur pierakstīto melodiju,  velkot līdzi ar pirkstiem pa notīm.  Septembris vispār ir no tiem mēnešiem, kad man vakaros patīk daudz staigāties un vēlu pārrasties mājās.

Vēl domāju par to, kas noticis šajā vasarā. Gan jau nekādu baigo atskaiti nerakstīšu, jo tas šķiet smieklīgi. Istabā joprojām ir haoss, jau kādu laiku tā ir pamesta novārtā un slīkst putekļos. Pat kāda ciemiņa ierašanās to nemotivē sakārtot, tāpēc arī tāds ironisks un uzjautrinošs komentārs - tu te taisi kaut kādu performanci vai instalāciju? Savas sliktās redzesdēļ pat nebiju iedomājusies, ka to var interpretēt arī šādi.

Laikam viens no šīs vasaras gaišākajiem notikumiem bija festviāls

Iepazinu lielisku mūziku, sastapu tik daudz skaistu cilvēku, vēl īpašāk viss šķita tāpēc, ka varēju tur darboties kā brīvprātīgais. Laikam tieši mīļākie pasākumi ir bijuši tie, kuru norisē es vairāk vai mazāk varu piedalīties. Pēc tam kādu laiku bija sajūta, ka kāds ir ieslēdzis gaismu. Uzplaiksnīja iecere, kā apceļošu pasauli, krāšu mazās planētas, dažādu cilvēku sejas, viņu aizraušanās, dzīvesveidu. Bet to jau es varu darīt šeit pat, varbūt pat šobrīd.