Hypocritic critic

Šovakar ārā ir kaut kas no mana mīļākā gadalaika. Nav ne pārāk auksts, ne karsts, gaisma vairs nav tik spilgta, kā vasaras sākumā, atceros miglas rītus, visas vēlos kinovakarus Pārdaugavā, savu smieklīgo lietussargu ar notīm, pēc kurām muzikālas meitenes var nodungot tur pierakstīto melodiju,  velkot līdzi ar pirkstiem pa notīm.  Septembris vispār ir no tiem mēnešiem, kad man vakaros patīk daudz staigāties un vēlu pārrasties mājās.

Vēl domāju par to, kas noticis šajā vasarā. Gan jau nekādu baigo atskaiti nerakstīšu, jo tas šķiet smieklīgi. Istabā joprojām ir haoss, jau kādu laiku tā ir pamesta novārtā un slīkst putekļos. Pat kāda ciemiņa ierašanās to nemotivē sakārtot, tāpēc arī tāds ironisks un uzjautrinošs komentārs - tu te taisi kaut kādu performanci vai instalāciju? Savas sliktās redzesdēļ pat nebiju iedomājusies, ka to var interpretēt arī šādi.

Laikam viens no šīs vasaras gaišākajiem notikumiem bija festviāls ( Komēta Daugavgrīvas cietoksnī.  )

Četri agri rīti. Pirmajā man garām pabrauca vilciens ar bruņtehniku, otrajā - netālu no mājas, kur mitinos, zālītē gulēja divi jaunieši ar ceļasomām, trešajā - gāju pāri tiltam un pilnā skaļumā no kaut kāda trešīga bāra skanēja Ozola Rajons, ceturtajā - netālu no ēkas ar uzrakstu Epikūra dārzs, uz soliņa snauda kāds dzīves baudītājs, lai gan tas droši vien ierasts skats.

Vasaras lietus ir visforšākais. Silts, atvēsinošs un īss, nav nemaz vajadzīgs stulbais lietussargs. Var nostāties zem koka un vērot lietus dušu. Un pēc tam saules gaisma ir tik skaista. Un vēl atspulgi peļķēs.

( Labrīt, mincīši! )

( Piebīdīju ventilatoru pie datora )

vasarā braukšu uz Poliju

http://www.somuchviral.com/32-backyard-summer-ideas/

Un tikai pēc divām glāzēm vīna, es pamanīju, ka man krekls visu dienu ir bijis uzvilkts otrādi, hehe.

Visneciešamākās un garlaicīgākās ir tās automašīnas, kurās ieslēgts kondicionieris un nevar vērt vaļā logu. Līdz ar to nav iespējams izbāzt galvu pa logu, ķert vēju un ieelpot silto gaisu un gružus. Pavisam citādi ir braukt ar auto, kuram vaļā lūka un visi logi. Tāda sajūta, ka brauktu mašīnā ar nolaižamo jumtu un tad dzīve šķiet kā filma pierot le fou.
Pat ja braukšana man ir asinīs, vienalga par mašīnītēm vairs nav tādas sajūsmas kā bērnībā. Un mana autožurnālu kolekcija ir sen nodota makulatūrā, tikpat sen, cik vairs neskatos f1. Un vismaz mamma var atviegloti nopūsties, ka esmu izaugusi par muķīgu un jokainu sievieti nevis nevaldāmu hojdoku. Kaut gan vienā ziņā lielas atšķirības jau nav.

Karstās dienās vislabākais ir tas, ka var braukt uz ezeriem un peldēties. Vispār esmu kļuvusi tik normāla, visur iederos, mazliet skumji pat. Viss pieņemams, saprotams. Izaugusi no tīņa vecuma, kad pasauli tvēru daudz jūtīgāk. Lai gan joprojām daudziem gribas teikt - ko tu tur muldi. Attīstība vai lejupslīde?

Kopš mums mājās atslēdza internetu, ķeru kaut kādu haļavas tīklu. Sāku no jauna iepazīt jūliju. Svelme. Mazas meitenes pastaigājas peldkostīmos pa betona māju pagalmiem. Jo zem betona ir pludmale.

Izejot no mājas, likās, ka šodien raud visi zaļie koki un putni. Vējš aizcērt visus logus. Visgrūtākais uzdevums pasaulē nesabrukt. Basas kājas un piparmētru tēja.

P.S. šodien man ļoti patīk koki žurnāls.

tikko noskatījos saules aptumsumu, yeah. tiiik forši!!! caur trīs saulesbrillēm un plastmasas zilo bļodiņu

Nezinu kāpēc tikai rītos, kad līst, iespējams sajust vasaru. vismaz šogad tā ir

biju šodien ciemos pie meitenēm no pamatskolas. Izrādās, ka igauņu valodā ir tikai viena dzimte. Ne vīriešu, ne sieviešu, bet VIENA. Nez kāpēc atcerējos to dīvaino spāņu valodas pasniedzēju Alberto, par kuru bieži man stāstīja lielā māsa. Viņš sieviešu dzimte saka - sieviešsimt.

Kad pārnācu mājās, sakārtoju savus flomāsterus un kladē uzzīmēju māju kā kuģi tumši zilā krāsā. Aizveru ciet un iešu lasīt ķiršus.

Shodien pie ezera ar grāmatām un the orb muuziku. Mežs tagad ir ēnains, vesela ēka zaļā krāsā, kas sastāv no daudzām mazām zaļām lapiņām. Zaļie zāles stiebri aizsedz ezeru.

Šodien asaras labākas par smiekliem. Spilgti zaļš lidojošais šķīvītis nokrīt man pie kājām
Peldoties patīk skatīties uz koku atspulgu ūdenī. Peldēt ir tik viegli. Visu dienu varētu!!!!
tagad seezhu uz palodzes un dzeru kokakolu.

p.s. tikai vakar atklaaju, ka resnaakais ozols ir Ziepniekkalnaa, haa.

Sarkanas kurpītes viena otrai blakus piespiedušās uz tilta. Dārzā vējš aizpūta manu cepuri un izlēja ūdeni no spaiņa. Jā, arī ikdienai ir jābūt. Visam kopā. Šonakt man sapnī rādījās bērnišķīgais Bobijs, romantiķis Džonatans un ekscentriskā Klēra. Puikas vienalga jaukāki tanī grāmatā.