Hypocritic critic

Sunim jau kādu laiku ir draugi, divi suņi no kosmosa - Orions un Apollo.

Bija skaisti divas naktis gulēt teltī un vērot zvaigžņu lietu, redzēt agros rītus. Saules gaisma kļuvusi man atkal draudzīga kā bērnībā. Sajutu, ieraudzīju un sadzirdēju.

Biju jau piemirsusi, cik krāšņas debesis ir jūlija vakaros. Īpaši skaistas tās ir nedaudz pirms pusnakts. Laikam pirms gada ārā gāju reti vai vnk nejutos labi, lai pamanītu tādus sīkumus. Un drīz jau būs augusts ar zvaigžņotajām naktīm. Bet vislabākais ir tas, ka ir atsākuši rādīties spilgti, krāsaini un vizuāli interesanti sapņi. Varētu pat atsākt tos pierakstīt savā sapņu kladē. Jā, ņemu atpakaļ visus sliktos vārdus par jūliju.

Pa ceļam uz mājām paspēju izlasīt iepriekšējā nedēļā gandrīz visu neizlasīto grāmatu lappuses. Neredzētās pieturvietas un aicināja ārā uzkavēties ilgāk un iepazīties ar ieliņām, ēkām, cilvēkiem. Varbūt iztēlē tā notika. Domu kartē jau atzīmēju vietas, uz kurām gribētu šovasar aizbraukt. Laikam braucieni vilcienos man nekad neapniks. Rīgā šovakar gaiss smaržo pēc vasaras un klusuma. Viena no pastāvīgajām ainām kopš pavasara - naudas kaķis guļ uz palodzes.

Šovakar gribēju nofotografēt ēnas veidotu zīmējumu, bet, kamēr meklēju pareizo kadrējumu, sauli aizsedza mākonis un fotoobjekts izgaisa. Varbūt tas līdzinās mazā puisēna centieniem noķert mammas pūstos ziepjuburbuļus? (vakara aina parkā)

Reizēm arī man patīk cilvēkus salīdzināt ar grāmatām. Vasara ir ceļojumu laiks gan cilvēkiem, gan grāmatām. Šķiet, ka bibliotēkas grāmatas vasarā ir vislielākās ceļotājas pie bērniem uz viņu iztēles zemēm (vasaras lasīšana). Kad no rīta gāju uz darbu cauri parkam, redzēju kādu tēti lasām kopā ar dēlu.

Kopš visu uztveru mierīgāk un neko vairs papildus nedaru, elpas trūkums un smakšanas sajūta pazuduši.

Šovakar ārā ir kaut kas no mana mīļākā gadalaika. Nav ne pārāk auksts, ne karsts, gaisma vairs nav tik spilgta, kā vasaras sākumā, atceros miglas rītus, visas vēlos kinovakarus Pārdaugavā, savu smieklīgo lietussargu ar notīm, pēc kurām muzikālas meitenes var nodungot tur pierakstīto melodiju,  velkot līdzi ar pirkstiem pa notīm.  Septembris vispār ir no tiem mēnešiem, kad man vakaros patīk daudz staigāties un vēlu pārrasties mājās.

Vēl domāju par to, kas noticis šajā vasarā. Gan jau nekādu baigo atskaiti nerakstīšu, jo tas šķiet smieklīgi. Istabā joprojām ir haoss, jau kādu laiku tā ir pamesta novārtā un slīkst putekļos. Pat kāda ciemiņa ierašanās to nemotivē sakārtot, tāpēc arī tāds ironisks un uzjautrinošs komentārs - tu te taisi kaut kādu performanci vai instalāciju? Savas sliktās redzesdēļ pat nebiju iedomājusies, ka to var interpretēt arī šādi.

Laikam viens no šīs vasaras gaišākajiem notikumiem bija festviāls ( Komēta Daugavgrīvas cietoksnī.  )

Četri agri rīti. Pirmajā man garām pabrauca vilciens ar bruņtehniku, otrajā - netālu no mājas, kur mitinos, zālītē gulēja divi jaunieši ar ceļasomām, trešajā - gāju pāri tiltam un pilnā skaļumā no kaut kāda trešīga bāra skanēja Ozola Rajons, ceturtajā - netālu no ēkas ar uzrakstu Epikūra dārzs, uz soliņa snauda kāds dzīves baudītājs, lai gan tas droši vien ierasts skats.

Vasaras lietus ir visforšākais. Silts, atvēsinošs un īss, nav nemaz vajadzīgs stulbais lietussargs. Var nostāties zem koka un vērot lietus dušu. Un pēc tam saules gaisma ir tik skaista. Un vēl atspulgi peļķēs.

( Labrīt, mincīši! )

( Piebīdīju ventilatoru pie datora )

vasarā braukšu uz Poliju

http://www.somuchviral.com/32-backyard-summer-ideas/

Un tikai pēc divām glāzēm vīna, es pamanīju, ka man krekls visu dienu ir bijis uzvilkts otrādi, hehe.

Visneciešamākās un garlaicīgākās ir tās automašīnas, kurās ieslēgts kondicionieris un nevar vērt vaļā logu. Līdz ar to nav iespējams izbāzt galvu pa logu, ķert vēju un ieelpot silto gaisu un gružus. Pavisam citādi ir braukt ar auto, kuram vaļā lūka un visi logi. Tāda sajūta, ka brauktu mašīnā ar nolaižamo jumtu un tad dzīve šķiet kā filma pierot le fou.
Pat ja braukšana man ir asinīs, vienalga par mašīnītēm vairs nav tādas sajūsmas kā bērnībā. Un mana autožurnālu kolekcija ir sen nodota makulatūrā, tikpat sen, cik vairs neskatos f1. Un vismaz mamma var atviegloti nopūsties, ka esmu izaugusi par muķīgu un jokainu sievieti nevis nevaldāmu hojdoku. Kaut gan vienā ziņā lielas atšķirības jau nav.

Karstās dienās vislabākais ir tas, ka var braukt uz ezeriem un peldēties. Vispār esmu kļuvusi tik normāla, visur iederos, mazliet skumji pat. Viss pieņemams, saprotams. Izaugusi no tīņa vecuma, kad pasauli tvēru daudz jūtīgāk. Lai gan joprojām daudziem gribas teikt - ko tu tur muldi. Attīstība vai lejupslīde?

Kopš mums mājās atslēdza internetu, ķeru kaut kādu haļavas tīklu. Sāku no jauna iepazīt jūliju. Svelme. Mazas meitenes pastaigājas peldkostīmos pa betona māju pagalmiem. Jo zem betona ir pludmale.

Izejot no mājas, likās, ka šodien raud visi zaļie koki un putni. Vējš aizcērt visus logus. Visgrūtākais uzdevums pasaulē nesabrukt. Basas kājas un piparmētru tēja.

P.S. šodien man ļoti patīk koki žurnāls.

tikko noskatījos saules aptumsumu, yeah. tiiik forši!!! caur trīs saulesbrillēm un plastmasas zilo bļodiņu