Hypocritic critic

Man vienmēr ir patikušas maskas, bet tās parasti vairāk ir bijušas mentālas nekā ārišķīgas. Izņēmums bija vidusskola, kad man parādījās draudzenīte. Tāpēc tolaik visādas kleitas, augstpapēžu kurpes, krāsošanās, matu krāsošana un dažādas frizūras šķita kā Amerikas atklāšana. Mani vairāk sajūsmināja šis pārtapšanas process, dažādas identitātes, ka katru dienu varu būt kaut kas cits. Sākumā nekur ārpus mājas šo karnevālu neīstenojām. Taču tad L. ienāca prātā šo pārģērbšanos īstenot ārpus mājas. Sākumā tās bija tikai tādas ākstības, ka saģērbāmies dīvainās drēbēs, izgājām uz ielas un vērojām cilvēku reakciju.
Taču reiz L. izdomāja traku plānu, jo bija sadusmojusies uz vienu čali, kas čatā apņirdza ne īpaši izskatīgu meiteņu fotogrāfijas (viņa skatījumā). Viņa izplānoja atriebību saģērbties atbaidoši un neglīti, lai šokētu un "pārmācītu" to nabaga puisi. Tā kā man pārģērbšanās patika, es piekritu iesaistīties, lai gan vairāk biju sajūsmā par pašu procesu, kā meklējām rekvizītus un atbilstošu apģērbu mūsu ļaunā plāna īstenošanai. Par galarezultātu bijām apmierinātas, aplūkojot sevi spogulī, secinājām, ka pie pilna prāta tā neģērbjas neviens cilvēks. Arī mērķis tika sasniegts - pārsteigums attiecīgā objekta sejas vaibstos bija tieši tāds, kā gaidījām. Viņš jutās ļoti neērti un centās pēc iespējas ātrāk atkratīties. Bet vai tā vajadzēja darīt? Vai tas ir tik slikti, ja cilvēks atklāti pasaka, ka viņam patīk skaistums? Droši vien es nemaz neiesaistītos, ja tas čalis būtu vienkārši teicis, ka viņam patīk skaistas meitenes, nevis apdirsis konkrētas meitenes, kas nemaz bildēs nebija tik neglītas.

Nē, šis nebūs izglītojošais vai taisnošanās reps. Un pat ne reps. Tas būs stāsts par to, cik neitrāli es reizēm uztveru dzimumus vai pati nejūtos piederīga konkrētam dzimumam. Reiz bija tā, ka dzīvoju svešā valstī un mācīju kaut kādu bulšitu jauniešiem. Meitenes, ar kurām dzīvoju kopā, bija kaut kur aizlaidušās, jo droši vien gribēja atpūsties no manas depresijas. Bija brīvdiena, ārā bija karsts, istabā smacīgs. Vakarā vairs nebija izturams un devos pastaigāties. Uz ielas satiku Adrianu, vienu no jauniešiem, kas centīgi apmeklēja mūsu vadītās nodarbības. Viņš prasīja – kur ir tavas draudzenes? Es atbildēju, ka man nav draudzeņu. Viņš teica, ka pie viņa esot ciemiņi no Beļģijas, ja gribot, varot piebiedroties. Kāpēc ne? Tā nu es tur sēdēju un mēģināju kaut ko runāt franciski, lai gan man šķiet, ka izmantoju franglē valodu. Pēc tam mani aizveda mājās ar motociklu. Kad piebraucām pie mājas, meitenes sēdēja uz balkona un ķiķināja – Adrian, bet ko teiks tava draudzene? Tas it kā bija joks, bet laikam apvainojos, jo tas likās tik bērnišķīgi. Varbūt tiešām esmu no citas planētas, jo man nelikās, ka es darītu ko sliktu.

Videnē man bija draudzene, kas fanoja par vecajiem U2 albumiem. Kad jautāju, kas viņai tur patīk, viņa teica - nu bet viņiem taču ir tik fantastiski teksti! A woman needs a man like a fish needs a bicycle.
Nezinu, kāpēc tieši šorīt iedomājos par viņu, pat senas draudzības vārdā uzliku albumu Achtung Baby. Un pat ieguglēju to frāzi. Hā, izrādās, ka tas nav nemaz U2 izgudrojums un vispār parafrāze par Man needs God like fish needs a bicycle. Meh.

Darbi nebeidzas un nebeidzas un nebiedzas. Un es pat vairs nesaprotu, kam tas viss?  Lai spētu noturēties virs ūdens, nomainu mūziku, rozā mincīšu pleilisti pret skolas laiku mūziku. Ko lai saka, vieglāk nav, turklāt prātā uzpeld visādas bērnības traumas un nejēdzīgas pārdomas. Mājupceļā sāku domāt par dziesmu tekstiem. Kas tur tāds īpašs, piemēram, Linkin Park tekstos? Kāpēc reiz šķita, ka šīs mūzikas dēļ ir vērts celties, kaut ko darīt, iet uz skolu? Kāpēc viņi likās tik kruti? Jo it kā nekā tāda tur nav. Varbūt atsevišķi vārdi salikās kopā un izveidoja mozaīku, stāstu par sevi? Droši vien, ka tā. Pēc trīs dziesmām - Crawling, Faint un Somewhere I belong - iedomājos, ja man tiešām šis jautājums arī aizparīt liksies svarīgs, jādabū programma, kas izskaitīs, cik bieži viņu tekstos figurē vārdi confusing, fear, unconfidence, insecure, self control, under surface, pain utt.
Un tad jau viss atbilst tavam sāpju dziļumam, noklausies, izlādējies un ir viegli izlikties, ka nekādu baiļu, nekādu problēmu jau nemaz nav. Viss superīgi. Vai arī, ja ar kaut ko netiec galā, stundu sēdi uz grīdas un skaties uz kādas svešas pilsētas attēlu pie sienas, iedomās nokļūsti kaut kādā nepazīstamā, skaistā ēkā, jā, es tur strādāju, dzīvoju tajā pilsētā, manis nemaz nav, problēmu arī nav. Jā, aizbēgt ir vieglāk, nekā padomāt un risināt to, kas manī un ārpus manis. Vismaz padomāt, kāpēc es baidos vai kāpēc to uztveru tā, nevis iestāstīt - esmu kruta, nekādu baiļu jau nav, uzlikt mūziku, uz sejas viltīgā kaķīša aizsargmasku un aiziet. Viss izdosies!
Un, jā, tagad pat gulēt naktīs aiziet ir grūtāk, nekā no rītiem pamosties. Uzliekot modinātāju telefonā, vienmēr sabīstos, kad tas rāda, cik stundas atlikušas gulēšanai. Arlabunakti, kočka. Arlabunakti, pilsēta.

Gāju pa Maskavas ielu un nespēju novērst acis no vienas ģimenes. Viņi atradās tieši man priekšā, kāds vīrietis nesa plecos mazu meitenīti, pie rokas gāja puika. Visi trīs izskatījās tik līksmi un bezrūpīgi. Un tad es atcerējos Selindžera Zūiju (es gribētu pārlasīt, jo pēdējā laikā diezgan daudz domāju par cilvēka egoismu, koncentrēšanos uz sevi). Jā, tiešām, ir taču arī jaukas lietas. Man patika skatīties, kā meitenes gaišās biželes šūpojas virs veikalu nosaukumiem, aizplīvo gar māju otrā stāva logiem, kokiem, tramvajam, koši zilajām debesīm. Tad es iekāpu tramvajā un nez kāpēc no somas izņēmu mazu spogulīti, lai gan parasti tā nedaru. Es tikai gribēju atcerēties, kā tas ir - spīdināt sev sejā sauleszaķīšus. Bērnībā mēs ar draugiem tos spīdinājām logos, ja kāds bija slims un nevarēja nākt ārā ar mums spēlēties.

Viena no labākajām skolas izklaidēm bija eksperimenti fizikā. Es tiešām biju sajūsmā par šo skaisto nelietderību, it īpaši ar patiku vēroju, kā klasesbiedrina ripina lejā lodītes, lai rēķinātu paātrinājumu un ko tur vēl. Un vēl visi tie nereālie skaitļi, kas neko nenozīmēja. Nē, fizika bija kruta, jo tā es pirmo reizi aizdomājos, cik viss ir nosacīts un konstruēts manā pasaules uztverē. Tikai pēc tam bija krietni jānopūlās, lai nekļūtu par fatālu relatīvistu.

Šovakar ārā ir kaut kas no mana mīļākā gadalaika. Nav ne pārāk auksts, ne karsts, gaisma vairs nav tik spilgta, kā vasaras sākumā, atceros miglas rītus, visas vēlos kinovakarus Pārdaugavā, savu smieklīgo lietussargu ar notīm, pēc kurām muzikālas meitenes var nodungot tur pierakstīto melodiju,  velkot līdzi ar pirkstiem pa notīm.  Septembris vispār ir no tiem mēnešiem, kad man vakaros patīk daudz staigāties un vēlu pārrasties mājās.

Vēl domāju par to, kas noticis šajā vasarā. Gan jau nekādu baigo atskaiti nerakstīšu, jo tas šķiet smieklīgi. Istabā joprojām ir haoss, jau kādu laiku tā ir pamesta novārtā un slīkst putekļos. Pat kāda ciemiņa ierašanās to nemotivē sakārtot, tāpēc arī tāds ironisks un uzjautrinošs komentārs - tu te taisi kaut kādu performanci vai instalāciju? Savas sliktās redzesdēļ pat nebiju iedomājusies, ka to var interpretēt arī šādi.

Laikam viens no šīs vasaras gaišākajiem notikumiem bija festviāls ( Komēta Daugavgrīvas cietoksnī.  )

Klausīties skolas laiku mūziku ir gandrīz tas pats, kas pārlasīt vecas dienasgrāmatas (kuru man nav). Piemēram, kādreiz tik daudz reižu klausītā Guano Apes dziesma Lords Of The Boards man atgādina laiku, kad es speciāli cēlos agri, lai pirms skolas varētu patrenēties ar dēli un neviens neredzētu, cik smieklīgi es piezemējos. Lai gan toreiz izlikos, ka šāda fakta nemaz nav un citu domas neuztrauc. Un tad vēl iedomājos par dziesmu 99 problems. Kā toreiz man tā nelikās aizvainojoša? (meiteņu problēmas ir sūds). Varbūt tolaik man likās, ka neesmu meitene un attiecos nievājoši pret savu dzimumu? Konstruēju sevi no jauna, neglaimojot sev. Lai gan atmiņām uzticēties īsti nevar. Līdz ar es atkal nodarbojos ar prokastināciju darba laikā.

Pēdējā laikā daudz kur parādās it kā nostalģiskas bildes par veciem laikiem. Ir jau ērti pastaigāties pa pagātni, kuras nemaz nebūs, bet man nemaz viss attēlotais zudušajā laikā nešķiet tik skaists. Varbūt tāpēc, ka tā nebija mana bērnība.

Tagad es visiem varēšu stāstīt, ka man Finčers tīk labāk par Kameronu. Vēl es vakar domāju, vai spēlēšanās ar lellēm man sagādāja prieku vai arī to darīju, lai iekļautos vispārējā meinstrīmā. Droši vien, ka abi varianti. Piemēram, lelles man nebija tik mīļas, lai es tās ņemtu līdzi, kad eju ciemos. Kad es vēl biju sīka dura, tad naktī speciāli negāju gulēt, jo domāju, ka beidzot viņas sāks dzīvot pašas savu dzīvi, jo vienmēr bija skumji runāt viņu vietā. Man liekas, ka tās leļļu spēles bija kaut kas līdzīgs simsu datorspēlēm, sākumā aizrauj, bet ātri apnīk. Lai gan dažas lelles man joprojām liekas ļoti skaistas.

Kārtojot māju atradu visādas futbolistu uzlīmes. Tas man atgādināju bērnību, kad ar pagalma bērniem slēdzām derības gandrīz par katru spēli un vienam puikam bija klade, kur viņš ar roku kārtīgi pārrakstīja futbola rezultātus. Bet vispār nesaprotu, kāpēc daudziem bērnība liekas laimīgākais posms. Jo tad taču daudz ko nedrīkstēja darīt. Ok.  Pirms iešanas ārā jāapēd saldējums. Šādu gan būtu žēl ēst. Nostāvētu saldētavā, kamēr apēstu kāds ziņkārīgais frīks.