A thin grey line between black and white

Viena no labākajām skolas izklaidēm bija eksperimenti fizikā. Es tiešām biju sajūsmā par šo skaisto nelietderību, it īpaši ar patiku vēroju, kā klasesbiedrina ripina lejā lodītes, lai rēķinātu paātrinājumu un ko tur vēl. Un vēl visi tie nereālie skaitļi, kas neko nenozīmēja. Nē, fizika bija kruta, jo tā es pirmo reizi aizdomājos, cik viss ir nosacīts un konstruēts manā pasaules uztverē. Tikai pēc tam bija krietni jānopūlās, lai nekļūtu par fatālu relatīvistu.

Varbūt tieši tāpēc, ka strādāju un mācos, esmu nopietnāka par saviem vienaudžiem, kas mācās te. Fizikas pasniedzēja piemin vārdu vafele, lai izskaidrotu principu, bet visa auditorija dārd smieklos. Man liekas, teiciens "sūkā vafeli" bija aktuāls 3. klasē. Bērnība tomēr ir gara.

Lietainās dienās cilvēki biežāk stāsta savus sapņus. Gan skolā, gan cibā. Njā, un mani nenomierina tas, ka jaukais pasniedzējs reiz teica - sievietes smadzenes esot labāk piemērotas programmēšanai. Haha. Tad kāpēc es visās neskaidrībās jautāju palīdzību puikām? Un man jau liekas, ka risinājumu algoritmizācijas un programmēšanas dēļ man vajadzētu pamest studijas, jo tagad skaidri zinu, ka iegūt Nobela prēmiju man nav nekādu izredžu.