Hypocritic critic

Šodien kaut kādi asprāši gribēja man ieskaidrot, ka latviešu valodā ar H burtu nesākas tikai svešvārdi.
Nu kādi tad?
Piemēram, haizivs.
Hai ir latviešu vārds?

Un ja paskatās gūgles transleiterī, tad haizivs igauņu valodā ir hai, tāpat kā somu, norvēģu,vācu līdzīgi arī dāņu, zviedru haj.

Baigi jau nu oriģināli. Tad jau krutāki ir lietuvieši ar savu ryklys vai horvāti, kuriem haizivs ir jūras suns.

Nez kāpēc, kad kādu no draugiem vai paziņām aizvedu uz Hāgenskalna komūnu, viņiem tur ne īpaši patīk. Tiešām tik draņķīgs iestādījums? Vai arī tas liecina par manu nespēju izvēlēties normālas vietas?

Man šķiet, ja cilvēku noskaņojums ir atkarīgs no laika apstākļiem, viņi būtībā ir laimīgi. Nedaudz apskaužu. Es arī tagad gribētu ziedēt kā visi koki.

Veselu mēnesi katru dienu es ierakstīju savu balsi telefonā. Un tikai viens ieraksts man šķita tā neko, tīri pieņemams. Bet tad man pateica, lai es metot šos pekstiņus pie malas, jo sol minors esot ļoti skaists.

Jā, ir. Bet tikai mūzikā.

Diez vai menedžeri rīt mani ņems par pilnu, ja runāšu sol minorā. No vienas puses ērtāk pat ir nepielāgoties, bet es gribu atgūt spēju runāt dažādās balsīs, līdzīgi kā mīms, kas spēj veidot dažādas sejas. Tā kā man nav daudz lupatu, es varētu mainīt balsis.

No nevīžīga kaķēna esmu pārvērsta par uzpūtīgu, safrizētu pūdeli. Ar nepacietību gaidu, kad es varēšu ķerties klāt friziera lomai.

Ūdensvīri meklē otrās un trešās puses. Ja jums jau ir trešā pusīte, tad meklējiet otro - tā būs īstā.

Avots: Andis Geste

Apņemšanās, ko biju nosolījusies izpildīt vasarā:

1.) vakaros skriet (neiznāca)
2.) izlasīt "Ulisu" (neiznāca)
3.) runāt čehiski (mazliet)
4.) aizbraukt uz Barselonu (neizdevās)
5.) aizbraukt uz Kurzemi ar stopiem (izdevās)
6.) braukt ar laivām (izdevās)
7.) neaizmirst mīļos cilvēkus (visādi)
8.) vairāk zīmēt (izdevās)
9.) sagaidīt rītu pie jūras (izdevās)
10.) braukt ar riteni pa pilsētu (izdevās)
11.) pāriet uz linuxu (neizdevās)
12.) sajust vasaru (pa pusei izdevās)

Es jau nemaz visu neatceros, ko gribēju paveikt. Vienā ziņā tāda smagnēja vasara ar melnumiem, bet ārējie notikumi labi. Un atmiņas ziemai uzkrātas. Laikam rīt visas Rīgas centra kafejnīcas būs pārpildītas, jo skolnieki atkal svinēs.

Vakaros kaķis atguļas uz atzveltnes un vēro, kā rakstu. Lai gan patiesībā tie ir tikai nesakārtoti ķeburi uz papīra lapas. Bez jebkādas nozīmes. Kad esmu dusmīga, tad tā daru. Katrs pats sev psihoterapeits. Kaķis ir asistents. Pildspalva un papīrs - instrumenti. P.S. izrādās, ka upenes nemaz tik negaršīgas nav, kā man līdz šim bija licies.

Jipi jipi jē jē. Atmiņas atkal pārvērtušās par krāsām. Rīt saudzēšu ādu un nekur neiešu. Vismaz beidzot tā pumpa no deguna nost.

Šodien uzzināju tādu lietu, ja tu maksā par dzīvokli 120ls, tad tas nav dzīvoklis, bet bomžatņiks. Tad jau sanāk, ka dzīvoju kartona kastē.

Pēc vakardienas es atguvu ticību meiteņu draudzībai un tāpēc šodien mani uzjautrina ŠIS VIDEO

Ja tāda reālā dzīve nemaz neeksistē, tad nedrīkst cilvēkam pārmest, ka viņš zaudējis saikni ar realitāti.

Šodien ar draudzeni bijām lielveikalā. Pārģēbšanās kabīnē uzvilkām vienādas kleitas un nofočējāmies. Taču neko no uzlaikotā nenopirkām. Tad pastaigājāmies pa VEF teritoriju un beigās ar kājām aizgājām uz mājām. Rītdiena gan būs nopietnāka, jo galu galā pirmadienis. Svētdienas reti kad ir nopietnas un lielveikali reizēm izprovocē uzvesties muļķīgi.

Lietainās dienās cilvēki biežāk stāsta savus sapņus. Gan skolā, gan cibā. Njā, un mani nenomierina tas, ka jaukais pasniedzējs reiz teica - sievietes smadzenes esot labāk piemērotas programmēšanai. Haha. Tad kāpēc es visās neskaidrībās jautāju palīdzību puikām? Un man jau liekas, ka risinājumu algoritmizācijas un programmēšanas dēļ man vajadzētu pamest studijas, jo tagad skaidri zinu, ka iegūt Nobela prēmiju man nav nekādu izredžu.