A thin grey line between black and white

Refleksija par robežu atveidojumiem mākslas terapijas laikā.


"Te ir mana telpa un brīvība, bet tur, kur saceltas lielās sienas un mūri, pat netuvojos un eju garām ar lielu līkumu. Tie šķiet kā asas aizsardzības adatas."
"Bet varbūt, lai notiktu patiesa saruna, reizēm robežas ir jāpārkāpj?"
"Tas ir riskanti, cilvēks var apvainoties un vēl vairāk noslēgties, ka neciena viņa privātumu."
"Jā, risks pastāv vienmēr. Arī klusēšana ir riskanta. Bieži vien vislabākās sarunas notiek pastaigas laikā, tad ir vieglāk runāt atklātāk"
"Tad jau Aristotelim un peripatētiķiem bija taisnība, ka vislabākās mācības ir sarunas pastaigas laikā."

- Mana labākā īpašība ir arī mana sliktākā īpašība.
- Kāda?
- Ļoti laba atmiņa. Es daudz atceros, tai skaitā arī visu slikto.


Tā jau ir, ka ar labu atmiņu ir grūti daudz ko aizmirst. Man gan likās, ka pagājušajā gadā negulēšanas dēļ atmiņa pasliktinājās, taču nesen atmiņas testā sanāca diezgan labs rezultāts, tātad nav tik traki. No otras puses, testa laikā nebija nekādu apstākļu, kas novērstu uzmanību, līdz ar to varēja mierīgi koncentrēties kaut kam vienam. Ikdienā uzmanība parasti ir izkliedēta daudzos virzienos, turklāt negaidītos.

- Tas demiurgs laikam ir kaut kāds mītiskais radītājs, kas visu ko no mīklas taisa.
- Bet varbūt tas ir kāds blogeris? (skaļi smiekli pa visu vagonu, lai apkārtējie saprastu, ka tas ir joks).

- Kā tu domā, vai nokārtosi šo kursu?
- Ja pārdošu savu dvēseli, tad jā.

V: Tev soma vaļā.
Es: Tas nekas.
V: Vajag aiztaisīt, tā var kaut kas izkrist un pazust.
Es: Nu man bieži tā gadās. Un tik daudz kas jau ir izkritis un pazudis..
V: Tu laikam esi tikpat sapņaina, cik es.
Es:?