Hypocritic critic

Vakar nofotografēju mīļoto cilvēku pie putna. Tikai tagad pamanīju fonā uzrakstus - mīlestība, gaisma, harmonija. Iespējams, ka drīzumā kļūsim par aizrautīgiem putnu vērotājiem un pazinējiem.

Mēģināju izgudrot spēli, kur nav jāsacenšas par uzvaru, kur nav jāzaudē, bet tajā noteikti nepieciešamas iztēles un izgudrošanas spējas.

Tas, kas mani uzrunā, tam, kas man patīk, nevajag daudz naudas. Es smoku nost visās šajās radītajās lietās, kas kāš naudu un verdzina citus. Taču labi apzinos, ka šajā iekārtā bez naudas daudzas labas idejas nav realizējamas. Taču es negribu ieslēgties savā pasaulē un nogrimt naudas čupā. Ja man tās būtu daudz, organizētu visādus pasākumus, savas idejas realizētu, mākslas projektus finansētu (savējos un citu), pirktu daudz grāmatu, mūziku, šūtu drēbes, būtu daudz laika sev, uztaisītu poļu un čehu centrus, tur būtu vēl krutāk nekā pie frančiem, britiem, vai ziemeļniekiem, visādas lietas notiktu, svētkus radītu, pasauli skaistāku darītu, mazliet kaut kas mainītos, dotu radošajiem cilvēkiem iespēju izteikt sevi, dotu visiem iespēju, kas gribētu darboties, ne tikai eksistēt. Un tad cilvēki būtu laimīgāki, jo viņiem būtu kāda aizraušanās, kāds, kas atbalsta.

Patiesi brīvi ir tikai nedaudzi. Ļoti, ļoti maz ir tādu cilvēku. Bet katram mirstīgajam taču gribas kaut ko, hmm nezinu, kā definēt, varbūt atgūt zaudēto paradīzi? Jā, es nezinu, kā ir labāk – dzīvot realitātē vai trakot iedomātā paradīzē ar sev līdzīgajiem. Un radīt. Kaut vai pilnīgu huiņu, kas nevienam tāpat nav vajadzīga, jo tas ir DIY. Un kādu ļaunumu tas nodara otram? Kāpēc graut skaistumu pasaulē, kura jau tā pietrūkst? Rosīšanās neļauj iekrist apātijā, trulumā un rutīnā. Ļauj uzplauktam tam, ko sauc par dvēseli. Pasargā no iznīcības.

Vai tiešām viss ir tik bezcerīgi?

Ak cik jautri būtu pa nakti visu sajaukt ačgārni! Pārbīdīt ar prāta palīdzību miskastes, mašīnas, aizmirstās rotaļlietas smilšu kastē. Un citiem liktos, ka lietas pārvietojas pašas no sevis. Tā būtu pati jautrākā izklaide šajā ziemas dienā.

Katru dienu apņemos dzīvot citādāk, bet tā izgāžos, tā izgāžos... 
Lai gan Krišam Salmanim bija tāds darbs, kurā pierādās, ka pat rutīnu nav iespējams atkārtot.

< "Kad iestāsies apnikums un šķitīs, ka nemitīgi atkārtojas viens un tas pats, būs jāpamēģina šodienu tīšām nodzīvot mats matā kā vakardienu."

Simts klusās dabas, katra uzstādīta, nofotografēta un izjaukta 100 reizes pēc kārtas, cenšoties priekšmetus novietot precīzi tai pašā vietā, tajā pašā pagriezienā. Iegūtos kadrus savirknējot video, rodas gandrīz nekustīga animācija vai gandrīz kustīga diapozitīvu skate.
K.S.

Jau kādu laiku izeju no mājas pēdējā brīdī, lai man būtu motivācija skriet.

Ja ārā nebūtu tik auksts, es jau no rītdienas sāktu trenēties skriet sprintu. Visdrīzāk jau gribasspēku skriet, lai nebūtu tādu kompleksu, ka nevaru nekur paspēt, jo jūtos kā bomžpendža, kam sāp plaušas, pat skrienot lēnu.

Pieņemšu pseidonīmu kočka-bočka un kopā ar uģi kuģi piedalīšos stendapā.

Barbars kochka diskotēku pārvērtīs par trešotēku.

Kopš pretīgā 26. janvāra laika apstākļi mani vairs neuztrauc. Ceru, ka tā paliks pati sliktākā diena manā dzīvē. Reti sagadās tā, ka vienlaicīgi ir pretīgs laiks un slikti notikumi. Ak jā, pat nedaudz bija piemirsies, ka dienas otrajā pusē man tika piespēlēts arī kaut kas gaišs līdzsvaram, bet tas vienalga nemazina manu nepatiku pret ziemas slapjo draņķi un to tizlo dienu. Un tā kā izdzīvoju, liekas, ka pašlaik spēšu pārdzīvot jebko. Aukstais maijs ir nieks.

Priecājos, ka neesmu atmetusi skriešanu. Ceru, ka reptiliāņi manus plānus neizjauks (nelīs katru dienu). Un arī pēc mēneša šī nodarbe man liksies ļoti tīkama. Vēl vajadzētu saņemties iet agrāk gulēt, bet kā nu tā iesi, ja sakrājušies darbi.

Tā kā man vienmēr patikušas garas pastaigas, tad skriešana tām piešķir mērķtiecīgumu, t.i., vairs citu acīs nešķieti kaut kāds bezmērķīgs lūzeris, bet nopietns skrējējs. Turklāt skriešanas laikā es varu klausīties mūziku, jo darbā tam neatliek laika. Un tā man ir attaisnojošs iemesls būt ārā (var taču visādi mānīties, lai nejustos vainīgs).

Vēl šovakar es iedomājos par rituāliem. Jā, skriešanas laikā es katru reizi nolādēšu iluminātus.
Iedvesmojos no Anša.

P.S. Ja es ticētu iluminātiem, tad droši vien domātu, ka viņi ir izgudrojuši visas tās pašpalīdzības grāmatas, feisbuka saukļus, kur atkārtojas pašsaprotamas lietas. Un tad visas patīkamās nodarbes vars sāk šķist kaut kas banāls un novazāts, kaut kāds līdzeklis, nevis nodarbe, ko patīk darīt.

Vakar pa ilgiem laikiem atsāku skriet. Noskrēju tikai 2 km, lai gan gribēju vairāk. Bet to sev neļāvu, jo tad visticamāk šovakar nesaņemtos skriet. Redzēju vēl dažus skrējējus, bet tā kā neskrienu pa noteiktu trasi, neviens mani neapdzina. Laiku pagaidām vēl neskaitu. Galvenais pašlaik ir uzķert noteiktu ritmu. Tāds mierīgs sākums.

Viss. No šodienas sākšu trenēties triatlonā.

Ja tu vari uzkāpt pašā augšā, kāpēc tu gribi palikt apakšā?

Katru dienu pārliecinos, kā ar vārdiem var darīt lietas un radīt notikumus.

Veselu mēnesi katru dienu es ierakstīju savu balsi telefonā. Un tikai viens ieraksts man šķita tā neko, tīri pieņemams. Bet tad man pateica, lai es metot šos pekstiņus pie malas, jo sol minors esot ļoti skaists.

Jā, ir. Bet tikai mūzikā.

Diez vai menedžeri rīt mani ņems par pilnu, ja runāšu sol minorā. No vienas puses ērtāk pat ir nepielāgoties, bet es gribu atgūt spēju runāt dažādās balsīs, līdzīgi kā mīms, kas spēj veidot dažādas sejas. Tā kā man nav daudz lupatu, es varētu mainīt balsis.

Paildzināt rudens svētkus, novilcināt ziemas svētkus.

Pagaidām gan vairāk klūpu un krītu. Sāpīgi sasitos. Daudz nobrāzumu. Bet tā vajag. Lai ir vēl kāds trieciens ego. Rētas mani padarīs skaistu un izraus no sastinguma un pagrimuma.

Un tomēr man vairs nav drosmes lielām idejām. No otras puses lielisko sapņu atmosfēra vienmēr ir klātesoša un spēcina.