Hypocritic critic

Patiesi brīvi ir tikai nedaudzi. Ļoti, ļoti maz ir tādu cilvēku. Bet katram mirstīgajam taču gribas kaut ko, hmm nezinu, kā definēt, varbūt atgūt zaudēto paradīzi? Jā, es nezinu, kā ir labāk – dzīvot realitātē vai trakot iedomātā paradīzē ar sev līdzīgajiem. Un radīt. Kaut vai pilnīgu huiņu, kas nevienam tāpat nav vajadzīga, jo tas ir DIY. Un kādu ļaunumu tas nodara otram? Kāpēc graut skaistumu pasaulē, kura jau tā pietrūkst? Rosīšanās neļauj iekrist apātijā, trulumā un rutīnā. Ļauj uzplauktam tam, ko sauc par dvēseli. Pasargā no iznīcības.

Vai tiešām viss ir tik bezcerīgi?