Hypocritic critic

Reizēm, tāpat kā ikvienam prātīgam mirstīgajam, man šķiet neprātīgs tas, uz ko pati neesmu spējīga. Lai gan saprotu, ka īstenībā tā ir tumsonība un viduvējība. Bet ko lai dara, ja tā radīts cilvēks? Tiešām radīts?

Pēdējā laikā bieži dzirdu tādu frāzi - Jums pašiem nekādu domu nav, tikai piesavināties pareizo viedokli, lai būtu vieglāk dzīvot. Kas tad īsti ir tas "pareizais viedoklis", kam būtu jāseko, lai es saņemtu naudu vai vismaz skaitītos stilīgs humānists? It kā sabiedrībā valdošais. Vai kaut kādas vēsmas gaisā. Daudziem šķiet, ka kāds viņiem grib uzstiept kaut kādu viedokli, tāpēc jāpretojas, lai nepazustu. Kā tad vispār veidojas manas domas?

Katra pamošanās ir kā kāpiens aukstajā kalnā, lai tiktu prom no melnajiem šaubu pinekļiem. Tas nav bezjēdzīgi, pat ja pastāv iespēja paslīdēt un iekrist vēl tumšākā aizā. Varbūt nemaz necenšos tik ātri tikt līdz virsotnei, jo bail, ka sēžot virs baltiem mākoņiem vairs nesapratīšu neko, nevienu. Tā būs nolūkošanās no augšas uz pasauli.

Patiesi brīvi ir tikai nedaudzi. Ļoti, ļoti maz ir tādu cilvēku. Bet katram mirstīgajam taču gribas kaut ko, hmm nezinu, kā definēt, varbūt atgūt zaudēto paradīzi? Jā, es nezinu, kā ir labāk – dzīvot realitātē vai trakot iedomātā paradīzē ar sev līdzīgajiem. Un radīt. Kaut vai pilnīgu huiņu, kas nevienam tāpat nav vajadzīga, jo tas ir DIY. Un kādu ļaunumu tas nodara otram? Kāpēc graut skaistumu pasaulē, kura jau tā pietrūkst? Rosīšanās neļauj iekrist apātijā, trulumā un rutīnā. Ļauj uzplauktam tam, ko sauc par dvēseli. Pasargā no iznīcības.

Vai tiešām viss ir tik bezcerīgi?

Kā jau šodien rakstīju komentārā, mans hobijs ir pārstāvēt citu intereses ne tikai internetā, bet arī dzīvē. Taču viss, ko es es saku, nav patiess. Tikai tas, ko saka citi, ir patiess. Pastāv kaut kādi universāli likumi, pret kuriem individuālie likumi ir muļķības un iedomas. Līdz ar to tu nevari būt pasaules līdzveidotājs, ja pakļaujies šiem likumiem. Lielākais tikums - paklausība. Lielākais grēks - radības sacelšanās. Nē, es neesmu pats labākais izveidotais materiāls. Esmu nekas, dabas kļūda, dzimis ļauns. Viss ir liela kļūda. Mani ētiskie ideāli, manas izvēles, mans patoss. Kāpēc mans? Man taču nekas nepieder. Viss ir sapuvis un lipīgs. Pārvērties melnā krāsā.  I feel the light betray me.

Baigi žēl, ka Anrī Bošo nav tulkots latviski, bet mana franču valoda pagaidām nav tik laba, lai to lasītu oriģinālā. Mani aizkustina, ka viņš Šveicē ir strādājis ar t.s. garīgi nelīdzsvarotiem jauniešiem, ārstējis viņus ar mākslas palīdzību un savu pieredzi pārvērtis literatūrā. Tā kā grāmatas varoņiem nav sava stingri izteikta "es", autors izvairījies lietot darāmā kārtu un pirmās personas formu.

Nav jau tā, ka mani mākslā sajūsminātu ārprāta tēmas, vai kaut kāda stulba tīksmināšanās par ārprātu, jo galu galā pats esi bijis nedaudz uz robežas. Jā, var piekrist, ka tajā laikā trakums mākslā tiešām bija kļuvis par jaunatklājumu un modes lietu, ar ko aizrāvās daudzi. Taču no otras puses, ja rakstnieks izgaismo šīs lietas, lasītājam šķiet, ka viņš saticis senu, labu draugu. Un tas var kaut kā palīdzēt orientēties šeit, ja esi lasījis par līdzīgu pieredzi vai arī tādu, kas pašam nav bijusi, bet šķiet ļoti labi saprotama, kaut vai šī tēma par "es" zaudēšanu, par ko es pēdējā laikā daudz domāju. Jo pašlaik šķiet, ka manī ir liela tumsa, kas aizēno un saindē to labo, kas ir manī. Un tad reizēm apkārtējie cilvēki domā, ka es esmu egoistiska un ļauna. Uzrunā arī tas, ka pasaulē ir vieta arī tādiem cilvēkiem, kas nav visstiprākie un vislabākie, ka iespējams dzīvot tādā pasaulē, kur ne vienmēr nepieciešams sacensties vai izrādīties, kurš ir krutāks un pārāks. Nē, pašizaugsme ir vajadzīga, citādā pieņemšana nav degradācijas slavēšana, bet parāda to, ka eksistē dažādi ceļi un dažādi veidi, kā dzīvot. Snakes never understood the way that lions live.

Atceros, kā pirms četriem gadiem atgriezos Latvijā. Lai nejustos kā citplanētietis un neaizmirstu ieceres, pieteicos par brīvprātīgo vienā NVO. Vēl atceros, ka tajā laikā visu laiku sūdzējos vienam draugam par to, ka nevaru izturēt, kāda čīkstule esmu, ka pārāk daudz kritizēju un piekasos, nespēju redzēt skaisto utt. Biju nolēmusi braukt atpakaļ, bet man šeit piedāvāja darbu. Draugs teica, lai beidzot uztraukties, jo varot taču visu ignorēt un dzīvot savā radītajā pasaulē. Jā, kāpēc gan ne? Jūs ignorējat mani, es jūs, manā pasaulē mani noteikumi, ņemieties paši, es tur nepiedalīšos. Tagad šķiet, ka tā bija diezgan liela kļūda. Var jau taisnoties, ka toreiz biju pārāk liela dura, nedaudz apjukusi un nobijusies, bet gan jau arī apzinājos, ka ir ērtāk dzīvot aizvērtām acīm pusnomoda stāvoklī zem pagultes. Lai gan es nefanoju par partiju "Kam pieder valsts", tomēr piekrītu tās biedra I. Poikānam teiktajam, ka agri vai vēlu pienāks tāds bŗīdis, ka arī uz tavu ideālo fantāzijas pasauli attieksies ārpasaules likumi, kurus izlikos neredzam. Protam, katram muļķim skaidrs, ka nav iespējams dzīvot atdalīti no visa, un tagad par to maksāju, lasot par aizvien kaitinošākām lietām Latvijas politikā. Varu tikai kost pirkstos par savu gļēvumu un padošanos.

Man ir ķermenis. Tas nav mans nopelns. Es to neradīju. Es to neizvēlējos. Tātad būtu jāsaka ir tāds un tāds ķermenis,par kuru sākumā rūpējās mani vecāki un pēc tam es pati? Mans nopelns nav arī tas, ka tas ir sievietes ķermenis un, ka tas funkcionē, kā sievietes ķermenis, kurā var rasties vēl kāds cits ķermenis. Taču tas arī nav likumu un tikumu radītāju nopelns. Dzīvības rašanos vēl neviens līdz šim nav detalizēti izskaidrojis. Tātad es dzīvoju savā ķermenī, ar laiku to sāku uzskatīt par savām mājām, jo dzīvoju tajā un rūpējos par to. Āda manas mājas, kur arī burtiskā nozīmē var ierauties un noslēpties (Hundertvasers rakstīja, ka cilvēkam esot vairākas ādas - 1. epiderma, 2. apģērbs, 3. mājas, 4. identitāte, 5. apkārtne - ģimene, sabiedrība, valsts, 6. - daba, zeme, 7- visums. Un ja cilvēks apzinās savas rīcības sekas uz visu šo, tas taču ir labāk par aizliegumiem). Reizēm es aizmirstu, ka man ir ķermenis, pat to, kā tas izskatās, jo esmu iedomājusies, ka izskatos citādāk. Reizēm es ķermeni pamatu novārtā vai izturos pret to nesaudzīgi, lai pārvarētu kaut kādas iedomātas ķermeņa ierobežotās spējas. Kopš eju uz dejas nodarbībām un regulāri skrienu, mana attieksme pret ķermeni ir nedaudz izmainījusies, tik bieži vairs neaizmirstu, ka man tāds ir,vairs neiedomājos, ka esmu tikai tīrais gars. Apzinos, ka esmu šeit tikai uz ierobežotu laiku. 

Par šo es domāju dušā. Vēl domāju par abortiem. Ja t.s. "margināļi^*" tiek padarīti par izsmiekla objektu, ir skumji. Kāpēc jārada aizliegumi, ja jau tas attiecas tikai uz margināļiem? Kāpēc no viņiem tā baidās? Ja aborts ir legāls, kādu ļaunumu tas nodara? Sievietes abortus veiks karjeras dēļ? Jā, man nepatīk asinis un kaut kādā ziņā šī procedūra šķiet kaut kas ļoti skumjš, taču es nevaru apgalvot, ka dzīvē nekad kaut kas tāds nevarētu attiekties uz mani. Un tāpēc vajadzētu būt izvēlei. Iespējams, ka aizliegums ir kādu pasargājis, jo ikvienā procedūrā var rasties kļūdas, kāda pēc tam to var nožēlot vai iekrist depresijā, taču izvēles iespēja varbūt ir pasargājusi kādu dzīvu būtni no nelaimīgas bērnības.  Ai, nu labi, šis sāk izklausīties pēc bērnišķīgas diskusijas ētikas stundā, tāpēc noraušu šo ierakstu un došos savā ierastajā skrējienā. Modinātāja pīkstieni ir nepielūdzami.

*Protams,  nevēlama grūtniecība vienmēr skars mazākumu, skaitliskā izteiksmē vienu trešo daļu, ja var ticēt šādiem faktiem un  aprēķiniem. Un nav teikts, ka tāpēc vienmēr tiks izdarīts aborts, jo tas tomēr nav tas pats, kas izraut zobu vai izoperēt aklo zarnu.

Bērnībā spēlēju spēli, kurā kvadrātiņi ar cipariņiem jāsarindo pēc lieluma. Neatceros, vai tā bija tēva vai vectēva bērnības spēle.Reiz es uzdevu jautājumu, kāpēc eksistē ļaunums? Man atbildēja, ka tas esot līdzīgi kā šajā spēlē, lai kvadrātiņi varētu kustēties, vajadzīgs viens tukšais lauciņš. Teorētiski tas ir interesants prāta vingrinājums, kā apspēlēt un apcerēt ļaunumu, taču, ja domā par visām reālajām huiņām pasaulē, tad šāds apgalvojums varētu izklausīties cinisks. Piemēram, tad, ja man būtu jāmierina cilvēks, ar kuru kaut kas slikts atgadījies, un kurš visu laiku atkārto - kāpēc? kāpēc? kāpēc?

Šodien dejas nodarbībā runājām par ieradumiem, sevis programmēšanu, publiskās telpas organizāciju, norādēm, zīmēm, par to, kas ir horeogrāfs mūsu ikdienišķajās darbībās (arhitekts? pilsētplānotājs? autobusa šoferis? policists?). Runājām par pakļaušanos pūlim, plūsmai, jo galu galā pretestība radītu haosu, savas un citu drošības apdraudējumu un izjauktu kārtību. Beigās mums uzdeva jautājumu, vai ir kāda darbība, ko mehāniski, nepazināti veicam un nesaprotam tās jēgu? Nesaprotam, kāpēc to vispār darām?
Es padomāju. Atbildēju kaut ko triviālu. Ka nesaprotu, kāpēc ēdu arī tad, kad nemaz ēst negribas. Ka reizēm vakaros pēc darba ieplanēju veikalā, lai gan nav tā, ka man tur kaut ko baigi vajadzētu. Ka nopērku kaut kādus sūdus, kurus man nemaz nevajag.
Bet atklāju, ka arī neapzināti daru daudz ko neierastu. Ja ir laiks un norunāta tikšanās sestajā stāvā, es vispirms uzbraukšu līdz augšai, pastaigāšos pa ēku. Bet to es neteicu, lai neviens nepadomātu, ka esmu nedaudz nojūgusies. Tāpat kā to, ka uzreiz pēc darba negribas atgriezties mājās, izdomāju visādas cilpas, lai būtu neierastāk. Uz dullo iekāpju sabiedriskajā tranportā, pat ja tas neved māju virzienā. Protams, ja ir laiks. Kaut kāds iekšējs protests?

Citu atbildes bija šādas - nesaprotu, kāpēc klāju gultu, kāpēc eju uz darbu, kāpēc eju uz skolu, kāpēc stāvu pieturā, sēžu uz soliņa, nevis zālājā, kāpēc glaudu kaķīšus, kāpēc dungoju konkrētu melodiju galvā, kāpēc ik stundu čekoju telefonā e-pastu...
Visas atbildes neatceros, bet bija interesanti klausīties citu stāstos un apcerē par ikdienu.

( Vīne, 1900. gads (garš citāts) )

Man bieži daudz kam gribas iebilst. Dažreiz pamatoti, dažreiz nepamatoti, jo pasaules kārtību esmu iedomājusies citādāku. Pirmajā mirklī, pat ja tas šķiet absurdi, man tik ļoti negribas piekrist apgalvojumam, ka nauda nosaka cilvēka dzīvi (es, protams, redzu, kā nosaka). Bet ir jau vēl citi aspekti,  spurojos pretī tāpēc, ka ir bijusi pieredze, kā iespējams dzīvot tikpat kā bez naudas. Un tas bija atvieglojoši, ka nepiederi kaut kādam sociālajam statusam un neviens tevi nevar ierāmēt. Kādu brīdi tu vari būt NEKAS, lai gan es neesmu no tiem, kas slavina nabadzību. Taču, kopš man nauda atkal ir, tik maz ko gribas pirkt, jo īstenībā bez daudz kā mierīgi var iztikt. Tāpēc man šķiet skaista tāda utopija, ko nesen lasīju pie liljabrik  ka
savas prasmes nevajadzētu pārdot par papīriešiem, bet samainīt pret ko citu, ne tikai ēdienu. Varbūt šādā pasaulē es būtu laimīgāka.
</span>

https://www.ted.com/talks/chimamanda_adichie_the_danger_of_a_single_story

Atgādinājums arī man pašai, cik daudz iepriekšpieņēmumu ir manā galvā. Pasaule ir tik plaša un daudzšķautnaiņa, tik daudz kas, ko es vēl nezinu, ļoti interesanti, par to uzzināt, redzēt vairāk. Un žēl, ka es nekad neredzēšu un neuzzināšu visu, daudz kas skaists paliks ārpus mana redzesloka.

Kāpjot pārpildītā sabiedriskajā transportā, diezgan bieži kāds aiz mani purpina, cik te pilns, daudz pretīgu cilvēku utt. Bet vai tad nav tā, ka visi iekšā esošie cilvēki (ieskaitot purpinātāju) ir daļa no šī pilnā transporta?
No otras puses, no tā ES skatpunkta īsti nevar izvairīties. Mana ciba jau arī rakstīta no šī redzējuma.
Bet nav taču tā, ka pārējās pilsētas neeksistē, ja tu atrodies pavisam citā vietā. Bet ja mēģina visu aptvert, var uzkārties smadzenes.
Es reizēm iedomājos par kaut kādām tālām pilsētām, kurās nekad neieradīšos, nezināšu, ko cilvēki tur lasa, uz kādām izrādēm dodas, kādu mūziku klausās, ko ēd, par ko sarunājas. Es varu vienīgi iztēloties vispārīgas darbības, bet ne kultūras saturu.

Katru rītu apņemos neko vairs nepirkt lielveikalos, bet ap astoņiem vakarā ir tāds nogurums pēc darbiem, ka, šķiet, citas alternatīvas ap šo laiku nemaz nav un apātiski pa taisno iedreifēju tuvējā supermārketā, kur daudz sagurušu un nomocītu seju. Varbūt man vajadzētu iepazīties ar kaut kādiem lauksaimniekiem un pirkt pa tiešo no viņiem, vnk jārīkojas aktīvāk. Kaut gan dažos mazajos veikaliņos ir laba noskaņa.

Es esmu niecība,

Es nesaprotu,kāpēc daži grib, lai es uzņemtos atbildību par visu pasauli? Daudz kas nepareizs šeit nemaz nav mana vaina. Vismaz man tā liekas. Varbūt iedomājas, ka pārmetumi to griež vajadzīgajā virzienā, un tas liek sajusties baigi svarīgajiem?

Tas jau tāpat bija sen skaidrs, ka nevajag būt pārāk atklātai pret citiem.