Hypocritic critic

Šodien dejas nodarbībā runājām par ieradumiem, sevis programmēšanu, publiskās telpas organizāciju, norādēm, zīmēm, par to, kas ir horeogrāfs mūsu ikdienišķajās darbībās (arhitekts? pilsētplānotājs? autobusa šoferis? policists?). Runājām par pakļaušanos pūlim, plūsmai, jo galu galā pretestība radītu haosu, savas un citu drošības apdraudējumu un izjauktu kārtību. Beigās mums uzdeva jautājumu, vai ir kāda darbība, ko mehāniski, nepazināti veicam un nesaprotam tās jēgu? Nesaprotam, kāpēc to vispār darām?
Es padomāju. Atbildēju kaut ko triviālu. Ka nesaprotu, kāpēc ēdu arī tad, kad nemaz ēst negribas. Ka reizēm vakaros pēc darba ieplanēju veikalā, lai gan nav tā, ka man tur kaut ko baigi vajadzētu. Ka nopērku kaut kādus sūdus, kurus man nemaz nevajag.
Bet atklāju, ka arī neapzināti daru daudz ko neierastu. Ja ir laiks un norunāta tikšanās sestajā stāvā, es vispirms uzbraukšu līdz augšai, pastaigāšos pa ēku. Bet to es neteicu, lai neviens nepadomātu, ka esmu nedaudz nojūgusies. Tāpat kā to, ka uzreiz pēc darba negribas atgriezties mājās, izdomāju visādas cilpas, lai būtu neierastāk. Uz dullo iekāpju sabiedriskajā tranportā, pat ja tas neved māju virzienā. Protams, ja ir laiks. Kaut kāds iekšējs protests?

Citu atbildes bija šādas - nesaprotu, kāpēc klāju gultu, kāpēc eju uz darbu, kāpēc eju uz skolu, kāpēc stāvu pieturā, sēžu uz soliņa, nevis zālājā, kāpēc glaudu kaķīšus, kāpēc dungoju konkrētu melodiju galvā, kāpēc ik stundu čekoju telefonā e-pastu...
Visas atbildes neatceros, bet bija interesanti klausīties citu stāstos un apcerē par ikdienu.