Hypocritic critic

Nē, man patīk sarunāties ar melanholiskiem francūžiem. Lai gan pēc šādām sarunām jūtos tā, it kā nupat būtu izlasījusi kādu no Mišela Velbeka grāmatām.

***

Vienīgais gudrais, kas attaisno prieku, ir Spinoza.

Kāpjot pārpildītā sabiedriskajā transportā, diezgan bieži kāds aiz mani purpina, cik te pilns, daudz pretīgu cilvēku utt. Bet vai tad nav tā, ka visi iekšā esošie cilvēki (ieskaitot purpinātāju) ir daļa no šī pilnā transporta?
No otras puses, no tā ES skatpunkta īsti nevar izvairīties. Mana ciba jau arī rakstīta no šī redzējuma.
Bet nav taču tā, ka pārējās pilsētas neeksistē, ja tu atrodies pavisam citā vietā. Bet ja mēģina visu aptvert, var uzkārties smadzenes.
Es reizēm iedomājos par kaut kādām tālām pilsētām, kurās nekad neieradīšos, nezināšu, ko cilvēki tur lasa, uz kādām izrādēm dodas, kādu mūziku klausās, ko ēd, par ko sarunājas. Es varu vienīgi iztēloties vispārīgas darbības, bet ne kultūras saturu.

Pusdienas pārtraukumā mēģināju aptvert vienu novērojumu - dzērienus man pārsvarā ir uzsaukušas meitenes, nevis puikas. Lai gan esmu sēdējusi bāros kopā ar visādiem čomiem un draudzīgi pļāpājusi. Bet tas man nekad nav bijis svarīgi, kurš kuram izmaksā. To var darīt, var nedarīt, atkarībā no tā, cik dāsns ir katra noskaņojums. Man arī reizēm patīk uzsaukt citiem dzērienus.
Arī visādu pārpratumu saistībā ar šo ir bijis ļoti maz. Varbūt iemesls tam visam ir tāds, ka esmu uzaugusi diezgan maskulīnā vidē (starp puikām) un tāpēc pusaudžu vecumā biju bosiks ("tā kā puika")?
Un tāpēc manā prātā nav veidojies tik strikts dalījums.
Lai gan, protams, kaut kādas sociālās lomas tāpat tiek iedalītas, gribi vai negribi.

Jā, tagad ir forši redzēt uz ielām daudzas pusaudzes ar skrituļdēļiem. Un meitenes kas brauc kartingos, vispār ikdiena. Vairs nešķiet tik nenormāli, kā tas bija manā vecumā.
Vairs nav tādas melnās avs sajūtas.

Katru rītu apņemos neko vairs nepirkt lielveikalos, bet ap astoņiem vakarā ir tāds nogurums pēc darbiem, ka, šķiet, citas alternatīvas ap šo laiku nemaz nav un apātiski pa taisno iedreifēju tuvējā supermārketā, kur daudz sagurušu un nomocītu seju. Varbūt man vajadzētu iepazīties ar kaut kādiem lauksaimniekiem un pirkt pa tiešo no viņiem, vnk jārīkojas aktīvāk. Kaut gan dažos mazajos veikaliņos ir laba noskaņa.

Šodien darbā cilvēku runas par ēdienu nav izturamas. It kā skaisti, svētdienas rīts gultā ar brokastīm, grāmatām, TV un smaržīgām brokastīm. Bet man no tā nelabi metas, jo gribas ko vairāk, nevis mieru, bet dzīvību, kustību. Un ne tik piezemēti. Gribu brīvību. Visa darba atmosfēra krīt uz nerviem.