A thin grey line between black and white - Vitrāžas apstrādā gaismu, rakstniecība - iekšējo tumsu

Baigi žēl, ka Anrī Bošo nav tulkots latviski, bet mana franču valoda pagaidām nav tik laba, lai to lasītu oriģinālā. Mani aizkustina, ka viņš Šveicē ir strādājis ar t.s. garīgi nelīdzsvarotiem jauniešiem, ārstējis viņus ar mākslas palīdzību un savu pieredzi pārvērtis literatūrā. Tā kā grāmatas varoņiem nav sava stingri izteikta "es", autors izvairījies lietot darāmā kārtu un pirmās personas formu.

Nav jau tā, ka mani mākslā sajūsminātu ārprāta tēmas, vai kaut kāda stulba tīksmināšanās par ārprātu, jo galu galā pats esi bijis nedaudz uz robežas. Jā, var piekrist, ka tajā laikā trakums mākslā tiešām bija kļuvis par jaunatklājumu un modes lietu, ar ko aizrāvās daudzi. Taču no otras puses, ja rakstnieks izgaismo šīs lietas, lasītājam šķiet, ka viņš saticis senu, labu draugu. Un tas var kaut kā palīdzēt orientēties šeit, ja esi lasījis par līdzīgu pieredzi vai arī tādu, kas pašam nav bijusi, bet šķiet ļoti labi saprotama, kaut vai šī tēma par "es" zaudēšanu, par ko es pēdējā laikā daudz domāju. Jo pašlaik šķiet, ka manī ir liela tumsa, kas aizēno un saindē to labo, kas ir manī. Un tad reizēm apkārtējie cilvēki domā, ka es esmu egoistiska un ļauna. Uzrunā arī tas, ka pasaulē ir vieta arī tādiem cilvēkiem, kas nav visstiprākie un vislabākie, ka iespējams dzīvot tādā pasaulē, kur ne vienmēr nepieciešams sacensties vai izrādīties, kurš ir krutāks un pārāks. Nē, pašizaugsme ir vajadzīga, citādā pieņemšana nav degradācijas slavēšana, bet parāda to, ka eksistē dažādi ceļi un dažādi veidi, kā dzīvot. Snakes never understood the way that lions live.