Hypocritic critic

Man bieži daudz kam gribas iebilst. Dažreiz pamatoti, dažreiz nepamatoti, jo pasaules kārtību esmu iedomājusies citādāku. Pirmajā mirklī, pat ja tas šķiet absurdi, man tik ļoti negribas piekrist apgalvojumam, ka nauda nosaka cilvēka dzīvi (es, protams, redzu, kā nosaka). Bet ir jau vēl citi aspekti,  spurojos pretī tāpēc, ka ir bijusi pieredze, kā iespējams dzīvot tikpat kā bez naudas. Un tas bija atvieglojoši, ka nepiederi kaut kādam sociālajam statusam un neviens tevi nevar ierāmēt. Kādu brīdi tu vari būt NEKAS, lai gan es neesmu no tiem, kas slavina nabadzību. Taču, kopš man nauda atkal ir, tik maz ko gribas pirkt, jo īstenībā bez daudz kā mierīgi var iztikt. Tāpēc man šķiet skaista tāda utopija, ko nesen lasīju pie liljabrik  ka
savas prasmes nevajadzētu pārdot par papīriešiem, bet samainīt pret ko citu, ne tikai ēdienu. Varbūt šādā pasaulē es būtu laimīgāka.
</span>