A thin grey line between black and white

Šovakar lasīju, kā indietis Neks Čands sadzīves atkritumus pārveidoja par kaut ko skaistu, tā materializējot savu paradīzes vīziju Klinšu dārzā. Un iedomājos, ka varbūt līdzīgi varētu rīkoties ar nejaukām domām, sarakstot tās uz papīra un tad pārveidojot sev tīkamā zīmējumā. Ja nu zīmēt nepatīk, var izdomāt citus veidus, piemēram, kādu kustību.( Atradu arī internetā paraugu, lai gan noteikti ir labāki piemēri, tikai slinkums meklēt, jo rīt agri jāceļas. )

Man bieži daudz kam gribas iebilst. Dažreiz pamatoti, dažreiz nepamatoti, jo pasaules kārtību esmu iedomājusies citādāku. Pirmajā mirklī, pat ja tas šķiet absurdi, man tik ļoti negribas piekrist apgalvojumam, ka nauda nosaka cilvēka dzīvi (es, protams, redzu, kā nosaka). Bet ir jau vēl citi aspekti,  spurojos pretī tāpēc, ka ir bijusi pieredze, kā iespējams dzīvot tikpat kā bez naudas. Un tas bija atvieglojoši, ka nepiederi kaut kādam sociālajam statusam un neviens tevi nevar ierāmēt. Kādu brīdi tu vari būt NEKAS, lai gan es neesmu no tiem, kas slavina nabadzību. Taču, kopš man nauda atkal ir, tik maz ko gribas pirkt, jo īstenībā bez daudz kā mierīgi var iztikt. Tāpēc man šķiet skaista tāda utopija, ko nesen lasīju pie liljabrik  ka
savas prasmes nevajadzētu pārdot par papīriešiem, bet samainīt pret ko citu, ne tikai ēdienu. Varbūt šādā pasaulē es būtu laimīgāka.
</span>

Tā kā man vienmēr patikušas garas pastaigas, tad skriešana tām piešķir mērķtiecīgumu, t.i., vairs citu acīs nešķieti kaut kāds bezmērķīgs lūzeris, bet nopietns skrējējs. Turklāt skriešanas laikā es varu klausīties mūziku, jo darbā tam neatliek laika. Un tā man ir attaisnojošs iemesls būt ārā (var taču visādi mānīties, lai nejustos vainīgs).

Vēl šovakar es iedomājos par rituāliem. Jā, skriešanas laikā es katru reizi nolādēšu iluminātus.
Iedvesmojos no Anša.

P.S. Ja es ticētu iluminātiem, tad droši vien domātu, ka viņi ir izgudrojuši visas tās pašpalīdzības grāmatas, feisbuka saukļus, kur atkārtojas pašsaprotamas lietas. Un tad visas patīkamās nodarbes vars sāk šķist kaut kas banāls un novazāts, kaut kāds līdzeklis, nevis nodarbe, ko patīk darīt.

Šodien es atkal izjutu dažādus laika kontrastus - paātrināto karuseļa efektu un tad atkal lēnīgumu. Es gribētu būt aristokrāte, kas nevergo naudai, katrā ziņā negribu, ka par manas dzīves galveno uzdevumu kļūst dzīšanās pakaļ naudai. Tā kā man mantojumā neviens nav atstājis zilās asinis, apsveru citus eskeipisma veidus. Viens no tiem varētu būt psihene.

Un tad, un tad... es atcerējos  ( septembri )

Never step into a sterile Building
where the walls are flat and the
Windows are all the same
Such house will bring big harm to you
If you are visiting someone in such
a house: boycott it
If you are not allowed to transform it:
stay outside and ask the person
you want to visit to come out
Because it is a prisoner's house

Friedensreich Regentag Dunkelbunt Hundertwasser, 1968, Vienna

Savādi, ka joprojām galvā būvēju visādas utopijas.

Pēdējās naktīs rādījās kaut kādi šausmīgi murgi par sprādzieniem un ūdenī grimstošiem helihopteriem. 

https://valentinagurarie.wordpress.com/2014/12/16/the-magic-world-of-manuel-rodriguez-sanchez/