A thin grey line between black and white

Tā kā man vienmēr patikušas garas pastaigas, tad skriešana tām piešķir mērķtiecīgumu, t.i., vairs citu acīs nešķieti kaut kāds bezmērķīgs lūzeris, bet nopietns skrējējs. Turklāt skriešanas laikā es varu klausīties mūziku, jo darbā tam neatliek laika. Un tā man ir attaisnojošs iemesls būt ārā (var taču visādi mānīties, lai nejustos vainīgs).

Vēl šovakar es iedomājos par rituāliem. Jā, skriešanas laikā es katru reizi nolādēšu iluminātus.
Iedvesmojos no Anša.

P.S. Ja es ticētu iluminātiem, tad droši vien domātu, ka viņi ir izgudrojuši visas tās pašpalīdzības grāmatas, feisbuka saukļus, kur atkārtojas pašsaprotamas lietas. Un tad visas patīkamās nodarbes vars sāk šķist kaut kas banāls un novazāts, kaut kāds līdzeklis, nevis nodarbe, ko patīk darīt.

Negulēšana naktīs tomēr ir laba sazvērestība pret rutīnu. Patiesībā ir tā, jo mazāk guļu, jo vairāk enerģijas. Džezs varētu būt vecākās paaudzes narkotikas. Drīzāk viegls apreibšanas līdzeklis. Kā glāze vīna, tikai kaut kā citādāk.