A thin grey line between black and white

Pēdējā laikā esmu satikusi dažādus foršus cilvēkus. Jocīgākais atklājums - liela daļa cilvēku, kas man šķiet simpātiski vai interesanti, skolā ir bijuši atstumti, izsmieti vai vienkārši paši izolējušies. Bet nu nevajag pārāk aizrauties ar tādiem vispārinājumiem. Arlabunakti.

"Marriage never appealed to me, I have never lived with one person. Since I was 18, I've always preferred to live in a sort of community - A big house with my atelier and cats and friends, one with a man who was rather a lover and another who was rather a friend. And it has always worked."

Leonor Fini

Strīdos ar Bodrijāru.

Vai gudrais un parastais cilvēks papildina viens otru?

Īsti nav saprotams apzīmējums tukšs cilvēks. Tukšums taču asociējas ar dziļumu. Vai tad aizai un bezdibenim ir obligāti jābūt ar kaut ko aizpildītam?

Kad sataisos kaut kur doties, vienmēr uz galvas uzkrīt haltūras un tā arī nekur neaizeju (labākajā gadījumā ātri pārrodos mājās). Varbūt pat labāk ir radīt nekā patērēt. Nezinu. Patērējot vismaz nepiesārņoju telpu, jo baudu to, kas jau ir. Radot kaut ko jaunu, var gadīties, ka ir tikai piesārņojums.

Pat mana iedomu pasaule nav harmoniska. Līdz ko man rodas kādas gaišas domas, skeptiskā prāta vilnis uzšļāc tām aukstu nevērtības šalti, jo tam jau viss liekas sīkumains un piezemēts.

Vai tauriņš pārstātu vēcināt spārnus un lidot, ja zinātu par tauriņa efektu? Reizēm es pati neapzinos, cik pasaule ir trausla. Tad sev liekos kā zilonis porcelāna trauku veikalā.

Tagad es visiem varēšu stāstīt, ka man Finčers tīk labāk par Kameronu. Vēl es vakar domāju, vai spēlēšanās ar lellēm man sagādāja prieku vai arī to darīju, lai iekļautos vispārējā meinstrīmā. Droši vien, ka abi varianti. Piemēram, lelles man nebija tik mīļas, lai es tās ņemtu līdzi, kad eju ciemos. Kad es vēl biju sīka dura, tad naktī speciāli negāju gulēt, jo domāju, ka beidzot viņas sāks dzīvot pašas savu dzīvi, jo vienmēr bija skumji runāt viņu vietā. Man liekas, ka tās leļļu spēles bija kaut kas līdzīgs simsu datorspēlēm, sākumā aizrauj, bet ātri apnīk. Lai gan dažas lelles man joprojām liekas ļoti skaistas.

Atvaļinājumi ir domāti tam, lai apmaldītos dzīvē un šķistu, ka visapkārt valda juceklis un haoss. Un tad darbs ar savu ritmu liekas tāds mānīgs glābšanas riņķis. Njā, tā tie grāmatveži-eži rodas.

Un kāpēc tāda netaisnība? Kāpēc dara pāri tiem, kas man patīk? Vakar pie jaunā kaimiņa bija atnākuši draugi, arī viens sīks rudmatains puika. Izrādās, ka tas ir citu puišeļu apsmiekla objekts, taču šitie viņa čomi viņu aizstāvot. Heh, ja es būtu džeks, gan jau arī būtu viņu pusē, jo rudmatainie cilvēki ir so cute.

Karstās dienās vislabākais ir tas, ka var braukt uz ezeriem un peldēties. Vispār esmu kļuvusi tik normāla, visur iederos, mazliet skumji pat. Viss pieņemams, saprotams. Izaugusi no tīņa vecuma, kad pasauli tvēru daudz jūtīgāk. Lai gan joprojām daudziem gribas teikt - ko tu tur muldi. Attīstība vai lejupslīde?

Hmm, tik šodien uzzināju, ka leļļu mākslas muzejs spīķeros beidzis savu darbību. http://www.dollart.lv/index3.html
Tiešām nevarēja pacīnīties? Nē nu labi. Viegli jau muldēt.

Kas nepieciešams, lai pilsēta būtu skaista? Upe. Un Upei? Akmens tilts. Un šim akmens tiltam? Kalni, no kuriem skatīties uz tiltu. Un kalnos? Senā karaļu pils. Pēc Jana Novāka "Skaistuma Teorijas". Rīgai ir Dzegužkalns bez pils. Bet no turienes ir jauki skatīties uz tiltiem. Tūlīt man beigsies darbdiena un varēšu braukt uz mājām. Vairāk jādomā. Mazāk jāčīkst.

Bet tu esi tikai cilvēks. No sērkociņiem saliec kopā būtnes pēc sava ģīmja. Kamēr nomirsti.

Khmm, tā jau ir, ka meitenēm jābūt smukām, bet sieviete nav tikai ķermenis – krūtis un dibens.

Reizēm vientnē ir skaistāk, bet kad uznāk, tad liekas, ka divatā ir vēl skaistāk.



p.s. par hokeju vispār nav vērts runāt (lai gan spēle kā tāda man joprojām patīk). labāk skatīties saulrietu un slapjus kokus:)

Daudz kas man nepatīk, ka cilvēki dalīti un šķiroti tiek dažādās kategorijās, sapakoti, virsū zīmodziņi, viss tik kārtīgi tanī galviņā, binārā sistēma, he, labais un sliktais, oh well. gulēšu.