Pilnmēnesī tāpat neaizmigšu, it īpaši, ja jālasa par Trako Mēness Pjero
Posted on 2016.09.17 at 00:33Mūzika: Patrick Watson — The Great Escape
"Manna 1902. gada stāstā Gladius Dei jauns
vīrietis, vārdā Hieronīms, iet pa Riharda Štrausa dzimtās Minhenes ielām, drūmi
nolūkodamies uz apkārt trakojošo izšķērdību. Viņš ieiet mākslas galerijā un
sabar tās īpašniekus par to, ka esot izstādīts vienīgi kičs - tāda māksla, kas
ir tikai "skaista" un tāpēc nevērtīga. "Vai gan jūs gribat ar
spilgtām krāsām apsegt pagātnes postu?" Hieronīms iekliedzas. "Jeb
vai labas gaumes viskrāšņākās orģijas var noslāpēt izmocītās zemes
vaidus?"
Gadsimtu mijā visā Eiropā jauni dīvaiņi kātoja augšā pa šaurām kāpnītēm, lai
nokļūtu mansarda istabās, lai atvērtu durvis uz slepenām pasaulēm. Dažādu
okultisma un misticisma virzienu pārstāvji - teozofi, rožkrustieši, svēdenborgieši,
kabalisti un neopagāni - solīja izlaušanos no tagadējās pasaules. Politikas
laukā komunisti, anarhisti, ultranacionālisti katrs savā veidā plānoja, kā gāzt
Eiropas pusliberālās monarhijas. Jaundzimušajā psiholoģijas zinātnē Freids
nodeva ego tā id žēlsirdībai. Pasaule jutās nestabila; šķita, ka
viena grandioza ideja - vai arī, ja tādas nebūtu, viena kārtīga bumba - varētu
sagraut to pīšļos. Gaisā vibrēja gaidāmās katastrofas jausmas.
Vīne bija tā vieta, kur norisinājās, iespējams, izšķirošā sadursme starp
buržuāziju un avangardu. Neliels pulciņš "patiesības meklētāju" vai
"kritisko modernistu" arvien vairāk iedegās dusmās par pilsētas
neremdināmo estētismu, paradumu visas iespējamās virsmas pārklāt ar lapu zeltu.
Viņuprāt, šīs it kā modernās, liberālās, iecietīgās sabiedrības darbi
nesaskanēja ar vārdiem; liela daļa iedzīvotāju slīga nožēlojamā nabadzībā. Šis
avangards tiecās aizstāvēt izstumtos un grēkāžus, homoseksuālos un prostitūtas.
Daudzi no "patiesības meklētājiem" bija ebreji; viņi bija sākuši
aptvert, ka, par spīti mīlestībai uz vācu kultūru, nekad nespēs asimilēties
antisemītiskā sabiedrībā. Lai cīnītos ar skaistuma kultu, šiem gigantiskajiem
meliem, mākslai bija jākļūst negatīvi tendētai, kritiskai.
Cīņa ar kiču norisinājās visās frontēs. Kritiķis Karls Krauss savā personiskajā
izdevumā Die Fackel ("Lāpa") mēdza atmaskot to, ko uzskatīja
par žurnālistu izteiksmes līdzekļu laiskumu un gļēvulību, populāru mākslinieku
liekulību. Arhitekts Ādolfs Loss apkaroja jūgendstila noslieci izšķērdīgi rotāt
ikkatru parastu objektu; 1911. gadā viņš šokēja vīniešus un imperatoru ar
pagalam kailo Michaelerplatz tirdzniecības ēku, kas izskatījās pēc
fabrikas. Oskara Kokoškas un Egona Šīles drūmie darbi satrieca izsmalcinātas
erotikas pārsātināto mākslas pasauli. Georgs Trākls savā dzejā precīzi
dokumentēja arvien stiprāk sabiezējošo neprāta un pašnāvniecisko noskaņu
gaisotni.
Visagresīvākais no Vīnes "patiesības meklētājiem" bija filozofs Oto
Veiningers; divdesmit trīs gadu vecumā viņš nošāvās tai pašā mājā, kur bija
miris Bēthovens. Pilsētā, kur pašnāvību uzskatīja par mākslas veidu, Veiningera
aiziešana bija īsts šedevrs; viņa doktora disertācija - dīvains traktāts ar
nosaukumu "Dzimums un raksturs" - uzreiz kļuva par bestselleru. Šis
darbs izvirzīja teoriju, ka Eiropa cieš no rasistiskas, seksuālas un ētiskas
deģenerācijas, kuras dziļākais cēlonis ir sievietes nevaldāma seksualitāte.
Savukārt žīdiskums un homoseksuālisms liecina, ka visa sabiedrība ir feminizēta
un estetizēta. Tikai vīrišķā gara ģēnijs glābs pasauli. Vāgners ir
"dižākais vīrs pēc Kristus". Veiningera aizspriedumu pārpilnais darbs
likās pievilcīgs tādiem prātiem kā Krauss, Ludvigs Vitgenšteins un Džeimss
Džoiss, nemaz nerunājot par Šēnbergu un tā skolniekiem.
(..) Daudzi pie modernistiskā avangarda piederīgie beidzot atteicās no modē
nākušās brāļošanās ar marginālo sabiedrības slāņu pārstāvjiem un pievērsās
dažādām ultranacionālisma, autoritārisma un pat nacisma formām. Īstenībā tikai
pārtikušā, iecietīgā, mākslu mīlošā sabiedrībā šāds galēji antisociāls radošo
darbinieku paveids vispār varēja eksistēt un piedevām atrast savām teorijām
dzirdīgas ausis. Pilsoniskajā sabiedrībā valdošā mākslas pielūgsme bija
iedvesusi māksliniekiem pārākuma un nemaldīguma apziņu, un, tās iedvesmota,
radošā fantāzija noteica pati savus likumus. Šāda mentalitāte radīja modernās
mākslas ekstrēmismu.
Lai arī modernistu ofensīvas ētiskais pamatojums izklausījās melīgs,
komponistiem bija visai pamatots iemesls dumpoties pret tālaika buržuāziskās
sabiedrības gaumi: pagātnes pielūgsmes kults apdraudēja viņu dienišķo iztiku.
Vīne tik tiešām bija mūzikas apmāta, bet tā bija apmāta ar agrāko laiku mūziku.
ar Mocartu, Bēthovenu un Brāmsu. Šēnberga attieksme bija šāda: ja buržuāziskajā
sabiedrībā zūd interese par jauno mūziku un ja arvien plašāks cilvēku loks
netiecas pēc klasiskās mūzikas, ne jaunas, ne vecas, tad īstam māksliniekam ir
jābeidz vēcināt rokas, lai pievērstu sev uzmanību, un jāieraujas sevī ,
principa pēc paliekot lepnā vientulībā.
"Ja kaut kas ir māksla, tas neder visiem, bet tas, kas der visiem, nav
māksla," rakstīja Šēnbergs. Vai komponista atsvešināšanos no saviem
klausītājiem izraisīja viņa naidpilnā attieksme? Vai arī komponista nostādne
bija tikai racionāla reakcija uz publikas iracionālo žultainību? Šie jautājumi
nav vienkārši izšķirami. Abām dialoga pusēm jāuzņemas atbildība par neglīto
iznākumu. Gadsimta beigu Vīne - tā ir drūma panorāma, kur mākslinieki un
publika cits citam pavērsuši muguru, atteikdamies no sapņa par
savstarpēju sapratni un vienotību."
Alekss Ross "Viss cits ir troksnis"
Varbūt labāk realitātē nemaz nemēģināt jaukt apokalipses kokteiļus?
Ja vien negribas kaut ko līdzvērtīgu zelta dūrienam. Un pašnāvība nemaz nav tik skaista un izcila māksla, kā to bija iedomājies Goslinga atveidotais varonis filmā "Stay". Lai gan pirms vairākiem gadiem šāda doma pat nešķita slikta, aiziet tajā mirkī, kad esi it kā sasniedzis laimes augstāko punktu, jo salīdzinājumā ar to viss pārējais ir sūds. Kā Moriseja dziesmā There is a light that never goes out. Bet tagad man šķiet nedaudz netaisnīgi šajā neprātā paraut līdzi otru cilvēku, ja viņš pats tam nav piekritis.