Hypocritic critic

Atceros, kā pirms četriem gadiem atgriezos Latvijā. Lai nejustos kā citplanētietis un neaizmirstu ieceres, pieteicos par brīvprātīgo vienā NVO. Vēl atceros, ka tajā laikā visu laiku sūdzējos vienam draugam par to, ka nevaru izturēt, kāda čīkstule esmu, ka pārāk daudz kritizēju un piekasos, nespēju redzēt skaisto utt. Biju nolēmusi braukt atpakaļ, bet man šeit piedāvāja darbu. Draugs teica, lai beidzot uztraukties, jo varot taču visu ignorēt un dzīvot savā radītajā pasaulē. Jā, kāpēc gan ne? Jūs ignorējat mani, es jūs, manā pasaulē mani noteikumi, ņemieties paši, es tur nepiedalīšos. Tagad šķiet, ka tā bija diezgan liela kļūda. Var jau taisnoties, ka toreiz biju pārāk liela dura, nedaudz apjukusi un nobijusies, bet gan jau arī apzinājos, ka ir ērtāk dzīvot aizvērtām acīm pusnomoda stāvoklī zem pagultes. Lai gan es nefanoju par partiju "Kam pieder valsts", tomēr piekrītu tās biedra I. Poikānam teiktajam, ka agri vai vēlu pienāks tāds bŗīdis, ka arī uz tavu ideālo fantāzijas pasauli attieksies ārpasaules likumi, kurus izlikos neredzam. Protam, katram muļķim skaidrs, ka nav iespējams dzīvot atdalīti no visa, un tagad par to maksāju, lasot par aizvien kaitinošākām lietām Latvijas politikā. Varu tikai kost pirkstos par savu gļēvumu un padošanos.

Vispār jābeidz biedēt kolēģus un sevi. Laikam nevajag uzvesties tik ekscentriski. Bet vismaz pa ilgiem laikiem man bija kārtīgs piektdienas vakars. Meitenes jau nesaprot, ka šādi dzīvojot cenšos salauzt ierasto ritmu, pat ja arī tas ved uz iznīcību. Un pēc šitās nakts smadzenēs atkal spēju ielaist savus zīmējumus, kas radušies no izmisuma un nojaukt visas robežas, aizsniegties tālāk. Reizēm man ir bail, ka vairs nemācēšu radīt. Biežāk jāiet laukā no mājas. Pat ja arī šodien nāk miegs, pat ja piektdienas vakarā zvana kolēģi un jautā, vai viss ir labi.

Skatoties uz radiotehniku izdomāju, ka mājus logus var salikt no domino kauliņiem.

šodien es esmu lelle:/