Hypocritic critic

Tu piedzimsti. Tev nav viedokļa Vai tieši otrādi - ir zināms viss. Vēl nepastāv nošķirtība, duālisms. Viss ir kopā. Pamazām pasaules aina izkristalizējas, iegūst kaut kādu formu, robežas. Aizvien biežāk tu sāc domāt (ja vien domāšana ir tikai atkarīga no tevis). Tu it kā izdomā un sakārto savus priekšstatus, izvēlies "loģiskākos", "taisnīgākos", "pareizākos" principus. Tātad tev ir kaut kādas "savas domas", pat ja tas nav "pareizais viedoklis" Tas var būt pretējs valdošajam viedoklim, pat ja it kā sakrīt ar ideālo kārtību tavā prātā, tavu būtību. Bet ko darīt tad, ja tādas būtības nav? Lai gan ir taču kas tāds, kas saka tev  priekšā, kā ir pareizi (Hā! Balsis no mākoņiem un sajukšana prātā). Nē, kāpēc uzreiz trivializēt, novienkāršot un noniecināt? Vai tad morālais imperatīvs nepastāv? 

Es neapgalvoju, ka manas domas ir pilnībā neatkarīgas no manas izcelsmes, gēniem, audzināšanas, kultūras, rakstura un psihes īpatnībām. Bet līdz ar to tās nevar būt arī copy-paste, jo dabā nekas nav pilnīgi vienāds. Tāpēc būtu absurdi teikt, ka es aizņemos kaut kādu "pareizo viedokli".

Es būtu mierīgāka, ja saprastu pasauli un tās noteikumus. Tad es varētu izdomāt vadlīnijas, kā dzīvot. Justies šeit labāk.

Kā tu pierādīsi, ka tā ir tava apzināta izvēle, nevis nolemtība? 

Pazaudēt pilsētu. Atrast pilsētu. Pazust, nozust, atrasties. Es aizbraukšu.