A thin grey line between black and white

Joprojām apbrīnoju prāta spēju radīt ilūzijas, mazo drošības saliņu, kur patverties un atpūsties no visa. Tā tiešām ir laba un derīga spēja. Man patīk iztēles un sapņu pasaule, bet reizēm kaitina šis ieradums, ja pārāk ilgi ievilcies un dominē par t.s. realiāti, kuru daži arī dēvē par ilūziju. Esmu arī dzirdējusi, ka ir tāds cilvēku tips, kuriem viegli dzīvot ideju pasaulē un iztēloto spēj izdzīvot tik spilgti, it kā tas tiešām būtu noticis pa īstam. Tādēļ viņi daudzas ieceres neīsteno. Varbūt es esmu viens no tādiem cilvēkiem. Tomēr ir diezgan grūti atrisināt visas sarežģītās lietas, ja dzīvo tikai ilūziju pasaulē, tāpēc no šodienas mēģināšu dzīvot skaidrā, t.i., drosmīgi stāties pretī visām grūtībām un nepatīkamajām sajūtām, domām.

"Kad esmu skaidrā, es beidzot jūtu. Jūtu savu ķermeni, savas domas, savas robežas. Dzīve kļūst nevis vienkāršāka, bet īstāka. Un tas daudz. Skaidrība nav tikai par to, ko nedaru. Tā ir izvēle būt sev klāt arī tad, kad ir grūti, kad kaut kas spiež, vilina vai grauž. Impulss nav pavēle. Tas ir tikai vilnis, ko var ieraudzīt, sajust un palaist."
Inga Bitēna

Patiesi brīvi ir tikai nedaudzi. Ļoti, ļoti maz ir tādu cilvēku. Bet katram mirstīgajam taču gribas kaut ko, hmm nezinu, kā definēt, varbūt atgūt zaudēto paradīzi? Jā, es nezinu, kā ir labāk – dzīvot realitātē vai trakot iedomātā paradīzē ar sev līdzīgajiem. Un radīt. Kaut vai pilnīgu huiņu, kas nevienam tāpat nav vajadzīga, jo tas ir DIY. Un kādu ļaunumu tas nodara otram? Kāpēc graut skaistumu pasaulē, kura jau tā pietrūkst? Rosīšanās neļauj iekrist apātijā, trulumā un rutīnā. Ļauj uzplauktam tam, ko sauc par dvēseli. Pasargā no iznīcības.

Vai tiešām viss ir tik bezcerīgi?