A thin grey line between black and white

"Noziedzies vien, noziedzies pati pret sevi un dari sev pāri, mana dvēsele; bet vēlāk tev vairs nebūs izdevības sevi cienīt un godāt. Jo ikkatram ir tikai viena dzīve, viena vienīga. Taču tev tā ir gandrīz beigusies, un tajā tu neesi gādājusi par sevi, bet gan rīkojusies tā, it kā tava laime būtu atkarīga no citām dvēselēm... Taču tie, kuri uzmanīgi neseko savas dvēseles tieksmēm, neizbēgami ir nelaimīgi."

Marks Aurēlijs - Meditācijas

Joprojām apbrīnoju prāta spēju radīt ilūzijas, mazo drošības saliņu, kur patverties un atpūsties no visa. Tā tiešām ir laba un derīga spēja. Man patīk iztēles un sapņu pasaule, bet reizēm kaitina šis ieradums, ja pārāk ilgi ievilcies un dominē par t.s. realiāti, kuru daži arī dēvē par ilūziju. Esmu arī dzirdējusi, ka ir tāds cilvēku tips, kuriem viegli dzīvot ideju pasaulē un iztēloto spēj izdzīvot tik spilgti, it kā tas tiešām būtu noticis pa īstam. Tādēļ viņi daudzas ieceres neīsteno. Varbūt es esmu viens no tādiem cilvēkiem. Tomēr ir diezgan grūti atrisināt visas sarežģītās lietas, ja dzīvo tikai ilūziju pasaulē, tāpēc no šodienas mēģināšu dzīvot skaidrā, t.i., drosmīgi stāties pretī visām grūtībām un nepatīkamajām sajūtām, domām.

"Kad esmu skaidrā, es beidzot jūtu. Jūtu savu ķermeni, savas domas, savas robežas. Dzīve kļūst nevis vienkāršāka, bet īstāka. Un tas daudz. Skaidrība nav tikai par to, ko nedaru. Tā ir izvēle būt sev klāt arī tad, kad ir grūti, kad kaut kas spiež, vilina vai grauž. Impulss nav pavēle. Tas ir tikai vilnis, ko var ieraudzīt, sajust un palaist."
Inga Bitēna

"The melancholic "Stratosphere" is about Beck's close childhood friend who he lost to heroin around 2000. The young Beck Hansen looked up to him, and when he overdosed in a motel room, the singer was mortified. Beck explained to English newspaper The Sun:

"It's about needing to escape and the lyrics are talking about heroin and that mind state of somebody wanting to numb out and go somewhere else. It's a theme throughout the record and I was thinking about hyperspace and space travel. We live in a time when it feels like the walls are closing in and there is anxiety and uncertainty.""

Piefiksēju, ka aptuveni pirms pieciem gadiem izveidojās nelāgs paradums rīt šokolādi, ja negribas sastapties ar nomācošām emocijām. Labi, ka ir gudrs ķermenis/prāts, kas pasaka stop īstajā brīdī. Vai arī atrodas interesantākas nodarbes. Šķiet, ka tīņa vecumā tā nebija, parasti ieslēdzos istabā un klausījos mūziku vai zīmēju, ja jutos slikti. Labākajā gadījumā rakstīju dienasgrāmatu. Varbūt tad vēl nebija tik ļoti bail no sevis vai emocijām. Vēlāk klāt nāca gulēšana. Atlika vien saritināties čokurā un glābjošais miegs bija klāt. Bet nevarētu teikt, ka pēc pamošanās justos labāk, dažos gadījumos pat vēl sliktāk. Vēl viens pašaizsardzības mehānisms bija kādas svešvalodas mācīšanās. Arī garas pastaigas. Kas tad īsti traucē tā vienkārši pasēdēt ar sevi? Diskomforts un nedrošības sajūta. Tāpēc nesen radās ideja sev izveidot tādu emociju stūrīti kādu parasti uztaisa bērniem bērnudārzā, lai var uz brīdi nolīst aiz gaisīgiem rozā aizkariem un nomierināties. Es arī labāk saprotu, kāpēc zīmēšana var labāk palīdzēt. Jo atmiņas un sajūtas vairāk redzu vizuāli, tēlos, ne vārdos. Uzzīmējot sajūtas, redzi tās, kā daļu no sevis, ne vairs tik abstraktas vai draudīgas. Un tā iespējama saruna ar tām, pārradīšana. Kaut ko līdzīgu es iemācījos arī deju un kustību terapijā. Pirms tam es biju ignorējusi ķermeni, to, cik labs instruments tas var būt emociju izpaušanā, stāstu veidošanā un sevis izzināšanā.