Hypocritic critic

Piefiksēju, ka aptuveni pirms pieciem gadiem izveidojās nelāgs paradums rīt šokolādi, ja negribas sastapties ar nomācošām emocijām. Labi, ka ir gudrs ķermenis/prāts, kas pasaka stop īstajā brīdī. Vai arī atrodas interesantākas nodarbes. Šķiet, ka tīņa vecumā tā nebija, parasti ieslēdzos istabā un klausījos mūziku vai zīmēju, ja jutos slikti. Labākajā gadījumā rakstīju dienasgrāmatu. Varbūt tad vēl nebija tik ļoti bail no sevis vai emocijām. Vēlāk klāt nāca gulēšana. Atlika vien saritināties čokurā un glābjošais miegs bija klāt. Bet nevarētu teikt, ka pēc pamošanās justos labāk, dažos gadījumos pat vēl sliktāk. Vēl viens pašaizsardzības mehānisms bija kādas svešvalodas mācīšanās. Arī garas pastaigas. Kas tad īsti traucē tā vienkārši pasēdēt ar sevi? Diskomforts un nedrošības sajūta. Tāpēc nesen radās ideja sev izveidot tādu emociju stūrīti kādu parasti uztaisa bērniem bērnudārzā, lai var uz brīdi nolīst aiz gaisīgiem rozā aizkariem un nomierināties. Es arī labāk saprotu, kāpēc zīmēšana var labāk palīdzēt. Jo atmiņas un sajūtas vairāk redzu vizuāli, tēlos, ne vārdos. Uzzīmējot sajūtas, redzi tās, kā daļu no sevis, ne vairs tik abstraktas vai draudīgas. Un tā iespējama saruna ar tām, pārradīšana. Kaut ko līdzīgu es iemācījos arī deju un kustību terapijā. Pirms tam es biju ignorējusi ķermeni, to, cik labs instruments tas var būt emociju izpaušanā, stāstu veidošanā un sevis izzināšanā.