A thin grey line between black and white

Hā, hiphops dzimis uz ielām un tur tam arī jāpaliek? Radio tam nav vietas, doma skaidra.

Tāds pats konformists kā visi citi.

Pieaugšana laikam sākas tad, kad tu algas dienā nopērc nevis galda spēli, bet garšvielas, eļļu un kļavu sīrupu, kā arī, skatoties pa logu uz daudzstāvenēm, vairs īsti nedomā par revolūciju, kā sadragāsi sistēmu, bet gan par to, cik cilvēku šajā brīdī izdara pašnāvības vai duras.

Savādi, tu uzzīmē Muhamedu kā suni un idejas dēļ tas liek viņiem tevi nogalināt. Bet tajā pašā laikā (nabadzības aizvainojuma un pazemojuma dēļ?) ir atļauts iznīcināt senas celtnes, bibliotēkas, dedzināt grāmatas, kuras senāk austrumu civilizācija bija paglābusi no rietumu reliģiozo fanātiķu nagiem.
Tikai naids pret smadzenēm var piespiest cienīt šādas ideoloģijas, kuras apgaismības laikmetā sāka dēvēt par reliģijām.

Kad beidzot izdodas atbrīvoties no klišejām, to vietā prātā iemājo vēl nejēdzīgākas.

Šovakar tāda sajūta, ka pēdējās trīs dienas ir kā fast food. Priecāties ir nejēdzīgi, bēdāties ir nejēdzīgi, atrasties šajā pilsētā ir nejēdzīgi.

Uz pāris minūtēm ieslēdzu tv6. Skatotie KHL spēli, šķita, ka pasaulē viss ir labi un mierīgi, nekāda iebrukumā nav un viss rit pēc ierastās kārtības, arēnā atmosfēra ir priecīga. Nekādu protestu.Izslēdzu. Kādu laiku tv neskatīšos. Varētu padomāt, ka es gribu, lai visi apkārt staigā ar rūpju grumbām sejā, bet nedaudz biedē šī nerealitātes atmosfēra. Dzīve turpinās.

Drīz vien es iemācīšos nedusmoties par cilvēku izteikumiem, kas man šķiet tik aplami.

Piemēram, man vienmēr licies absurds šāds apgalvojums: tu esi tāds un tāds, jo tev nav tā un tā. Patiesībā taču ir otrādi, man nav tā un šitā, jo es to negribu. Esmu tāda un tāpēc tā. Nevis kaut kā neesamība mani padarījusi citādu.

Neiecietība. Nesaprašanās. Strīdi. Slikts garastāvoklis. Tumsa. Zolitūde. Sabiedriskais transports. Otrdiena.

Man liekas, ka pats tizlākais joks ir tas, ka visas skaistās sievietes ir dumjas. "Ar ko atšķiras dumja sieviete no gudras? Ar smukumu." Bet varbūt atkal mana humora izjūta sūkā un es te veltīgi niknojos.

Vasarās slimot ir stulbi. Ārā ir silts, bet ķermeni krata auksti drebuļi. Vēl stulbi ir tas, ka mūsdienās vairs nav iespējams aiziet uz kādu foršu vietu, jo tad automātiski skaities hipsters.

Šodien aizbraucu pie vecāsmammas un palikšu pa nakti. Te noteikti nebūs iespējams mosties astoņos vakarā ar vēlmi izkrist pa logu. Jūtos drošībā. Jāsaved kārtībā galva un jāizgudro nākotne.

Varbūt tieši tāpēc, ka strādāju un mācos, esmu nopietnāka par saviem vienaudžiem, kas mācās te. Fizikas pasniedzēja piemin vārdu vafele, lai izskaidrotu principu, bet visa auditorija dārd smieklos. Man liekas, teiciens "sūkā vafeli" bija aktuāls 3. klasē. Bērnība tomēr ir gara.

Bet vispār daži cilvēki ir baigie sučkas. Nepietiek jau ar to, ka kaķim nocērt asti. Nē, vēl spalvas sānos jānodzen. Uz manas ielas tas kaķis dzīvo. Tāpēc reizēm labāk, ja kaķim ir mājas, jo tad idiotiem viņam grūtāk nodarīt pāri.