A thin grey line between black and white

Rudens rītos visjaukākais ir klausīties vēja šalkoņu, kamēr mazgāju seju vai paturu galvu rokās, lai tā nenokristu.

Svētdien uz zālītē nokritušas ozollapas iemirdzējās lietuslāsītes. Par fejām tās tomēr nepārvērtās. Lietainajā otrdienā kāda maza meitene atstāja mums krāšņu varavīksnes zīmējumu ar sirsniņām. Visu dienu par to smaidīju. Dāvanu kastītē sabēru Rīgas nomales parkos salasītās ozolzīlītes un kastaņus. Pa virsu uzliku rudens lapas, it kā tā būtu dāvana vai vēstule kādam citplanētietim, lai redzētu, kādi dārgumi mums te ir. Un šovakar telefona lukturīšu gaismā izgāju cauri bērnudārza telpām. Tur bija skaisti filca putniņi, kā īsti! Katrs savā krāsā. Papīra un origami putni bija gandrīz visās telpās pie griestiem. Tāda sajūta, ka drīz notiks kaut kas ļoti labs, pat ja pasaulē joprojām uz nebēdu plosās neprāts.

Vai nav savādi, ka tādu cilvēku kā es, kam ir diezgan vienaldzīga attieksme pret apģērbu, uzrunā sieviete no ārzemēm, kas pati dizainē un šuj drēbes? Neko ekstravangantu pat nebiju uzvilkusi, tikai savus 6 gadus vecos bomzīgos rudens svārkus, kurus neparastā sieviete nosauca par skaistiem. Nav nekāds brīnums, ka man reizēm sava dzīve šķiet kaut kas nereāls, sapnim līdzīga mirāža.

Šovakar ārā ir kaut kas no mana mīļākā gadalaika. Nav ne pārāk auksts, ne karsts, gaisma vairs nav tik spilgta, kā vasaras sākumā, atceros miglas rītus, visas vēlos kinovakarus Pārdaugavā, savu smieklīgo lietussargu ar notīm, pēc kurām muzikālas meitenes var nodungot tur pierakstīto melodiju,  velkot līdzi ar pirkstiem pa notīm.  Septembris vispār ir no tiem mēnešiem, kad man vakaros patīk daudz staigāties un vēlu pārrasties mājās.

Vēl domāju par to, kas noticis šajā vasarā. Gan jau nekādu baigo atskaiti nerakstīšu, jo tas šķiet smieklīgi. Istabā joprojām ir haoss, jau kādu laiku tā ir pamesta novārtā un slīkst putekļos. Pat kāda ciemiņa ierašanās to nemotivē sakārtot, tāpēc arī tāds ironisks un uzjautrinošs komentārs - tu te taisi kaut kādu performanci vai instalāciju? Savas sliktās redzesdēļ pat nebiju iedomājusies, ka to var interpretēt arī šādi.

Laikam viens no šīs vasaras gaišākajiem notikumiem bija festviāls ( Komēta Daugavgrīvas cietoksnī.  )