Hypocritic critic

Man vienmēr ir patikušas maskas, bet tās parasti vairāk ir bijušas mentālas nekā ārišķīgas. Izņēmums bija vidusskola, kad man parādījās draudzenīte. Tāpēc tolaik visādas kleitas, augstpapēžu kurpes, krāsošanās, matu krāsošana un dažādas frizūras šķita kā Amerikas atklāšana. Mani vairāk sajūsmināja šis pārtapšanas process, dažādas identitātes, ka katru dienu varu būt kaut kas cits. Sākumā nekur ārpus mājas šo karnevālu neīstenojām. Taču tad L. ienāca prātā šo pārģērbšanos īstenot ārpus mājas. Sākumā tās bija tikai tādas ākstības, ka saģērbāmies dīvainās drēbēs, izgājām uz ielas un vērojām cilvēku reakciju.
Taču reiz L. izdomāja traku plānu, jo bija sadusmojusies uz vienu čali, kas čatā apņirdza ne īpaši izskatīgu meiteņu fotogrāfijas (viņa skatījumā). Viņa izplānoja atriebību saģērbties atbaidoši un neglīti, lai šokētu un "pārmācītu" to nabaga puisi. Tā kā man pārģērbšanās patika, es piekritu iesaistīties, lai gan vairāk biju sajūsmā par pašu procesu, kā meklējām rekvizītus un atbilstošu apģērbu mūsu ļaunā plāna īstenošanai. Par galarezultātu bijām apmierinātas, aplūkojot sevi spogulī, secinājām, ka pie pilna prāta tā neģērbjas neviens cilvēks. Arī mērķis tika sasniegts - pārsteigums attiecīgā objekta sejas vaibstos bija tieši tāds, kā gaidījām. Viņš jutās ļoti neērti un centās pēc iespējas ātrāk atkratīties. Bet vai tā vajadzēja darīt? Vai tas ir tik slikti, ja cilvēks atklāti pasaka, ka viņam patīk skaistums? Droši vien es nemaz neiesaistītos, ja tas čalis būtu vienkārši teicis, ka viņam patīk skaistas meitenes, nevis apdirsis konkrētas meitenes, kas nemaz bildēs nebija tik neglītas.

Nē, šis nebūs izglītojošais vai taisnošanās reps. Un pat ne reps. Tas būs stāsts par to, cik neitrāli es reizēm uztveru dzimumus vai pati nejūtos piederīga konkrētam dzimumam. Reiz bija tā, ka dzīvoju svešā valstī un mācīju kaut kādu bulšitu jauniešiem. Meitenes, ar kurām dzīvoju kopā, bija kaut kur aizlaidušās, jo droši vien gribēja atpūsties no manas depresijas. Bija brīvdiena, ārā bija karsts, istabā smacīgs. Vakarā vairs nebija izturams un devos pastaigāties. Uz ielas satiku Adrianu, vienu no jauniešiem, kas centīgi apmeklēja mūsu vadītās nodarbības. Viņš prasīja – kur ir tavas draudzenes? Es atbildēju, ka man nav draudzeņu. Viņš teica, ka pie viņa esot ciemiņi no Beļģijas, ja gribot, varot piebiedroties. Kāpēc ne? Tā nu es tur sēdēju un mēģināju kaut ko runāt franciski, lai gan man šķiet, ka izmantoju franglē valodu. Pēc tam mani aizveda mājās ar motociklu. Kad piebraucām pie mājas, meitenes sēdēja uz balkona un ķiķināja – Adrian, bet ko teiks tava draudzene? Tas it kā bija joks, bet laikam apvainojos, jo tas likās tik bērnišķīgi. Varbūt tiešām esmu no citas planētas, jo man nelikās, ka es darītu ko sliktu.