A thin grey line between black and white

Pa ceļam uz mājām redzēju meiteni garā kleitā, bieziem cirtainiem matiem. Viņa uz brīdi apstājās, lai ciešāk aplūkotu mājas sienu, kur spraugas starp akmeņiem aicina izzināt noslēpumus. Man šķiet, ka šo meiteni šajā apkaimē biju redzējusi jau martā, kad viņa kopā ar puisi brauca ar elektroskrejriteni un smējās. Kleita vai mētelis viņai toreiz bija zaļā krāsā. Šodien viņa izskatījās nopietna, domīga un kleita bija pelēka, ar daudziem volāniem. Nav ne jausmas, kāpēc viņu atceros. Varbūt tāpēc, ka viņa iemieso kaut kādas asociācijas ar kino.

Izgāju vakara pastaigā un sastapu trīs cieši apskāvušos pārīšus. Vienu netālu no kāpņutelpas ārdurvīm, otru tuvajā parciņā pie mājas, trešo autobusa pieturā. Šodien arī spēju priecāties par Ziemassvētku rotājumiem mazajās ieliņās. Cilvēkiem piemīt brīnišķīga izdoma, kad viņi izrotā savu māju logus.

Tikko virs māju jumtiem aizlidoja divi gaisa baloni! Debeszils un sarkans ar melnām pumpiņām. Pasakaini!

Vakar vēroju ūdenspasauli, šodien satiksmi augstu gaisā.

Saskumu, izlasot apgalvojumu Esmu dižens cilvēks, kas veic diženus darbus, jo sajūta, ka tā ir sevis mānīšana vai narcisms. Tad izgāju ārā un pastaigas laikā sastapu puisēnu uz riteņa, kas apņēmīgi dziedāja:"Ņemšu piecus zīmuļus, uzzīmēšu brīnumus!" Tik mīļi! Uzreiz gribēju skriet mājās un zīmēt.

Vakar nofotografēju mīļoto cilvēku pie putna. Tikai tagad pamanīju fonā uzrakstus - mīlestība, gaisma, harmonija. Iespējams, ka drīzumā kļūsim par aizrautīgiem putnu vērotājiem un pazinējiem.

Šodien tik skaists, neuzkrītošs zaļums lietū. Un tad sieviete ar koši sarkanu lietussargu ainavu padara nedaudz līdzīgu kādai Pjēra Bonāra gleznai.


Vēl ievēroju, ja sešos no rīta atver logu, var manīt dažus drosmīgus putnus lidojam ļoti tuvu. Uz brīdi šķita, ka spārni skars palodzi.

Kad pirms gulētiešanas paskatos pa logu, jūtos nedaudz sirreāli, ieraugot, ka pie mājas pāri ceļam joprojām deg Ziemassvētku eglīte.

Redzēju divus dzeltenus tauriņus. Atgādinājums, ka jālasa Himenesa "Dzeltenais aprīlis". Pie lielveikala akordeonists spēlēja Sous le ciel de Paris.
Vēl ar E. pamanījām, ka pēdējā laikā diezgan daudz cilvēku tērpušies dzeltenā.

2 m distances ievērošanu uztveru, kā sava veida horeogrāfisku uzdevumu. Vakarpusē pastaigās tomēr iet samērā daudz cilvēku. Tas saprotami. Darbi apdarīti, var izvest suni vai pastaigāties kopā ar dzīvesbiedru un bērniem. Tad nu uz brīdi jautri iet tādā rindiņā (priekšā 4 cilvēki), ievērojot 2-3m distanci. Iztēlojos, ka esam misijā uz citas planētas. Vai arī, ka cilvēkiem ir krekliņi ar uzrakstu "keep your distance" vai "stay away".

Darbdienu rīta ieprogrammēto steigu un mērķtiecību pārtrauc melanholiski apcerīga mūzika tunelī. Sabiedriskajā transportā kāda sieviete pie sevis bubina:" Cik daudz cilvēku, viens par otru stulbāki!" Cik daudz pasažieru tajā brīdī domā līdzīgi, bet nesaka skaļi? Varbūt lielākā daļa ir neitrāli noskaņoti. Un kurš domā, cik daudz skaistu un gudru cilvēku šeit?

1. Dzeltenu eņģeli, kas ar plaukstām aizsedzis acis.

2. Čemonādus lodžijā, uz kuriem mīkstā rotaļlieta - kamielis.

3. Varžu kolekciju.

4. ...

5. Vērīgus kaķus

Protams, tas neglābs no izolācijas. Jo vairāk par namu fasādēm un interjeriem mani interesē cilvēki, ko viņi domā un jūt.

Parasti, kad ārā liels vējš, gribas iet ārā. Tāpēc prieks, ka vakar ilgu laiku varēju pavadīt ārpus četrām sienām, pat ja daudzi uzskata, ka šādi laikapstākļi tam nav piemēroti. Tikai nebija piemērota apģērba. Taču man aizdeva gumijniekus, kas bija daudzus izmērus pa lielu. Tā nu ar tiem klumpačoju kā mācēju, kā tāds mazs darba rūķis.

"Šeit, meža klajumā, ko pirms vairākiem gadiem varbūt izplēsusi vētra, valda SUŅA LAIKS. Ir cilvēki, kuriem šāds laiks patīk, jo tad vari būt drošs, ka piemirkušajās pļavās un mežā, kur vējš svilpo galotnēs, būsi divvientulībā ar dabu."

Brita Tekentrupa "Laika noskaņas"

Ja no rīta raksti gaudulīgus tekstus, nejaušības var piespēlēt kaut ko mīļu, ka pat nedaudz sakaunies par sevi. Vilcienā sastapu smaidīgu un laipnu konduktori, kas novēlēja laimīgu ceļu.

Ja karstuma dēļ es būtu palikusi it kā ērtajās četrās sienās, neredzētu, kā barista (jauna meitene tuneļa kafejnīcā) dejo mūzikas hey mambo, mambo italiano pavadījumā, neredzētu turpat esošo sirmo grāmatu tirgotāju iegrimušu lasīšanā, no J.Vītola mūzikas akadēmijas logiem nedzirdētu brīnišķīgas skaņas, neredzētu Iltneres izstādi, kā pamazām izzūd dekoratīvisms viņas gleznās (uz viņas gaistošo gleznu Urbi et orbi varētu skatīties ilgi, ilgi) Līdz ar to nebūtu atguvusi prieku skatīties uz nolupušām sienām. Vēl mani iepriecināja kāds pārītis, kas Esplanādē uz gulēja soliņa cieši blakus un lasīja grāmatas.

Taču būtiskākais - nebūtu satikšanās prieka ar mīļo Kaķīti. Turklāt nelielais incidents rajona pagalmā starp sakarsušajiem daudzstāveņu mūriem pierādīja, ka mums ir sargeņgelis!

Tāpēc reizēm ir svarīgi pārvarēt grūtìbas un izlīst no mājas.

Šodienas mācība. Ja gribi radīt elegantu vai cienījamu tēlu, vissvarīgākās ir kurpes. Pēc tam mati. Vismaz tā šķita, ka demokrātisko kurpju dēļ pret mani šodien izturas nievājošāk nekā parasti. Nav viegli būt plebejam.

Nezinu, vai arī citus gadus ar krāsainiem krītiņiem bija uz trotuāra sarakstīti sveicieni Eiropas dienā un atzīšanās mīlestībā Eiropai.

Tomēr smieklīgi, ka uz pārrunām neapzināti biju uzvilkusi zeķītes ar kaķīšiem, jo nenojautu, ka būs jānovelk apavi. Nav brīnums, ka mani noturēja par studenti.

Pagājušās piektdienas vakarā Pļavnieku parkā Zaļā birzs bērni uz mēles galiņa ķēra sniegu.

Varbūt turpmāk šeit rakstīšu par to, kas mani iepriecina. Varbūt tikai par sīkumiem, lai gan negribu aizmirst gaišo cilvēkos, un cilvēkus, kuri ir mans gaišums un prieks. Galu galā ļoti ilgu laiku mana žurnāla nosaukums bija "Aizlipušās acis". Kā aicinājums nepierast pie rutīnas un dzīves.

Ja mājās ir kaķis, viedtālrunis kā modinātājs neder, jo kaķis ir iemanījies to ātri izslēgt. Līdz ar to es reizēm modinātāja zvanu nemaz nedzirdu.

Jau otro dienu ievēroju vienu un to pašu cilvēku, kas peļķē pēta savu atspulgu. Kādu laiku pamīņājas peļķē un tad dodas prom. Kāpēc man tas šķiet tik dīvaini? Vai tad cilvēkam nav brīvība dzīvot tā, kā pašam patīk?