A thin grey line between black and white

Maija parkā puskailo sievietes skulptūru kāds labestīgs cilvēks ietērpis gaiši zilā jaciņā.

Vai nav savādi, ka tādu cilvēku kā es, kam ir diezgan vienaldzīga attieksme pret apģērbu, uzrunā sieviete no ārzemēm, kas pati dizainē un šuj drēbes? Neko ekstravangantu pat nebiju uzvilkusi, tikai savus 6 gadus vecos bomzīgos rudens svārkus, kurus neparastā sieviete nosauca par skaistiem. Nav nekāds brīnums, ka man reizēm sava dzīve šķiet kaut kas nereāls, sapnim līdzīga mirāža.

Autobusā maza meitenīte stāstīja pasaku, bet likās, ka viņas mātei viss apnicis un nevar sagaidīt pasakas beigas. Pēc vairākiem izsaucieniem "klausies tālāk", meitenītei šī vienaldzība apnika un pasakas beigas norāva. Nē, šis nav nekāds apsūdzības ieraksts, jo varbūt arī man šķistu apnicīgi,ja katru dienu man stāstītu pasakas, kā princese meklē un atrod savas māsas.
Beigās izrādījās, ka sieviete, ko noturēju par meitenes mammu, ir viņas vecmāmiņa, kas man vidusskolā mācīja literatūru.

Grūti saprast, kāpēc pateicu tārpi par vārdu kāposts. Lai gan kāpostlapas ēd ne tikai kāpuri, bet arī gliemeži. Varbūt tāpēc, ka vēlāk kāpuri izaug par baltiem taureņiem.

Saistībā ar šo spēli gribēju pārlasīt Čapeka krājumu "Stāsti no abām kabatām". Diemžēl grāmatu kāds ir izmetis. Bet nekas. Pēdējā laikā es visu uztveru diezgan mierīgi.

Starptautiskajā dejas dienā "uzdejojām valsi". Pēc stundas vienā no dzīvākajām pilsētas ielām, kur nav nekādas floras un faunas, man garām noplivinājās raibs tauriņš, parādot mēli muļķīgajām divkāju iedomām par spēju lidot. Savukārt vakardienas lietus dienā manas acis aizmigloja krāsains lietussargs un bērnu spēļu laukumi. Tāpēc zaudēju modrību un manā pasakā bruņinieks vairs nespēja izglābt princesi. Pasaule uz brīdi nogrima pelēkā apātijā.

Taču par spīti visam joprojām nespēju beigt sajūsmināties par mikrorajonu kaķumīļu izdomu, ierīkojot šiem dzīvnieciņiem aizvien foršākas slēptuves un barotavas. Viss pagaidām ir līdzsvarā.

Tā nu tas notiek. Zombijstāvoklī ievelies autobusā ar nodomu izgulēties, bet laikam tomēr neesmu tik miegaina, jo spēju saklausīt aizmugurē sēdošā pasažiera telefona zvana melodiju, kas ir grupas Mixeri dziesma "Esi reāls". Ļoti labs soundtreks šīs dienas pirmajai pusei manā dzīvē. Darbi ir nodoti, bet paralēlajā realitātē nav izdarīts nekas.

3. autobuss ir tieši tāds, kā Annas Auziņas dzejolī. Pļavniekos tas tiešām ir tik miegains un apātisks,ka brīžiem pat nesaproti, kāpēc esi vēl šeit. Taču pēc 3. janvāra ielas pieturas autobuss pamatīgi šašūpojas un sāk traukties āātrāk. Un tad var domās lidot.

Šodien kafejnīcā ievēroju nedaudz nogurušu un garlaikotu ģimeni. Vīrietis likās diezgan nelaipns, nejauki un valdonīgi izturējās pret jauno un ļoti laipno oficianti, kura tik jauki smaidīja, pat ja lielākā daļa klientu to nemaz nenovērtēja. Turpretī viņa sieva šķita tik skaista un harmoniska, šķita, ka viņai viss ir labi, jo ir radījusi ilūziju burbuli par laimīgu ģimeni. Likās, ka viņa nemaz neievēro īgno un domās iegrimušo vīru. Bet ja nu smaids bija tikai maska? Varbūt arī viņa īsti nesaprot, ko viņa šeit dara, kā var "iekārtot" tik nogurdinošu dzīvi? Un kāpēc vispār tāds vērotājs no malas kā es ir iedomājies, ka viņiem ir apnicīga un paredzama dzīve? Tas taču ir tikai viens mirklis kafejnīcā. Varbūt viņi ir tikai sastrīdējušies? Un kāda man daļa? Kamēr vecāki bija iegrimuši katrs savā pasaulē, viens no bērniem mēģināja no galda nogrūst papīra krūzīti, taču vecākais brālis radīja šķērsli - ar grāmatas palīdzību pagarināja galdu.

Dzerot karsto kerobas dzērienu, skatījos uz pretējās mājas gaišajiem logiem un aiz tiem iztēlojos svētkus, svinības, kā skan mūzika un cilvēki dejo. Pēc tam spēlēju šahu ar cilvēku no Argentīnas, kura niks ir charlottesometimes. Nedaudz savāda datora izloze, jo tobrīd skanēja tieši tā The Cure dziesma. Vismaz ir jautrāk dzīvot, ja pamani šādas mazas nejaušības.

"Nezvani man! Lai viņa nodzeras! Netracini mani! Lai redz, ka šoreiz neviens neizvilks! Lai kārpās ārā pati! Pati vainīga! Apnikusi man!"

Tā pa telefonu runāja apaļīga sieviete balinātiem matiem.

Tai skaitā vienu skaistu rakstnieci. "Pa laikam piedomāju, kā jutās drosmīgā meitene, kas tēloja L.“ "Kā tu to visu spēji izturēt? Tāpēc, ka tas tev bija antropoloģisks eksperiments?" Bet ne jau vienmēr valkāju klauna masku un izliekos par kaut ko citu. Tas viss ir tikai fona troksnis paralēli manai jaunajai skaistajai dzīvei.

Paklausīju padomam - ja uznākusi grūtsirdība, vajag berzt grīdu. Reiz bijusī kolēģe grīdu mazgāšanu salīdzināja ar rokenrolu. Kopš tā brīža šī nodarbe vienmēr izvērtusies par jautru pasākumu, tu uzkāp uz lupatas, dejo rokenrolu, līdz ar to ir gan jautri pavadīts laiks, gan tīrāka māja. Tikai kāpēc es to daru tik reti?

Kopš zaudēju kārtīs, es sāku pazaudēt visādus sīkumus - pirms trim nedēļām cimdu, šodien cepuri. Tas gan īpaši neuztrauc, kamēr ārā nav auksts. Vēl gandrīz pazaudēju telefonu, kārtējā aina tunelī, kad nostrādāja saasināta fiziskās personīgās telpas izjūta. Tāds reflekss strauji pagriezties atpakaļ, ja kāds ir cieši aiz muguras un rakājas pa somu: "Ko jūs darāt?" Sieviete rādīja padošanās žestu: "Neko, neko". Interesanti, ko viņa iesāktu ar to hlamu, kas pāris reizes peldējies ūdenī, tualetes podā un pat iekritis kafijas tasītē, taču brīnumainā kārtā kaut kā izdzīvojis, lai gan vairs neatbilst telefona standartiem.

Nē, šis nebūs izglītojošais vai taisnošanās reps. Un pat ne reps. Tas būs stāsts par to, cik neitrāli es reizēm uztveru dzimumus vai pati nejūtos piederīga konkrētam dzimumam. Reiz bija tā, ka dzīvoju svešā valstī un mācīju kaut kādu bulšitu jauniešiem. Meitenes, ar kurām dzīvoju kopā, bija kaut kur aizlaidušās, jo droši vien gribēja atpūsties no manas depresijas. Bija brīvdiena, ārā bija karsts, istabā smacīgs. Vakarā vairs nebija izturams un devos pastaigāties. Uz ielas satiku Adrianu, vienu no jauniešiem, kas centīgi apmeklēja mūsu vadītās nodarbības. Viņš prasīja – kur ir tavas draudzenes? Es atbildēju, ka man nav draudzeņu. Viņš teica, ka pie viņa esot ciemiņi no Beļģijas, ja gribot, varot piebiedroties. Kāpēc ne? Tā nu es tur sēdēju un mēģināju kaut ko runāt franciski, lai gan man šķiet, ka izmantoju franglē valodu. Pēc tam mani aizveda mājās ar motociklu. Kad piebraucām pie mājas, meitenes sēdēja uz balkona un ķiķināja – Adrian, bet ko teiks tava draudzene? Tas it kā bija joks, bet laikam apvainojos, jo tas likās tik bērnišķīgi. Varbūt tiešām esmu no citas planētas, jo man nelikās, ka es darītu ko sliktu.

Ir tik forši, ka var aiziet uz dejošanas nodarbībām. Tad ķermenis var kratīties un mierīgi atbrīvoties. Un tā taču var mierīgi darīt katru dienu arī mājās, tā kā bērnībā, ja vien pietiek enerģijas. Vēl šodien bija tāda kā spēle, nē, drīzāk vingrinājums ar dažādām ķermeņa daļām. Tikai sava uztraukuma dēļ to nedaudz izjaucu, jo nebija pacietības visu laiku turēt ciet acis (man bieži pret savu gribu mirkšķinās acis). Nē, es vienkārši gribēju, pavērot cilvēkus, jo reizēm viss šķiet tāds brīnums. Bet vingrinājums ir ļoti labs, jo var labāk apzināties, ka pastāv arī fiziskās pasaule, bija tāda sajūta, it kā es būtu iekšā ķermenī un pastaigātos pa to, it kā staigātu pa dažādām istabām, kur var satikt katru no iemītniekiem, parunāties. Kaut kā nomierinoši. Jāatceras šitas, ja reiz atkal radīsies nelabums un panika. Vēl es ar lielu apbrīnu vēroju vienu meiteni, viņas aizrautību. Uz brīdi iztēlojos, kāda varētu būt viņas dzīve. Pats smieklīgākais bija tas, ka pēc tās nodarbības viņa mani uzrunāja, jo mēs kopā stāvējām pieturā un braucām ar vienu un to pašu transportlīdzekli. Visu ceļu runāja gandrīz tikai viņa, kamēr tumšā pilsēta slīdēja garām.

Nez, vai bērnu veikalos var nopirkt mozaīkas tālskati? Tad es vakaros mūzikas pavadībā varētu skatīties un iztēloties, kā izskatās dzīve no malas. I think therefore I am, I think too much therefore I am not.

Beidzot izgulējos. Nogulēju desmit stundas! Ļoti savāda nedēļa, kuru pavadīju četrās sienās,  ( mazliet dīvainā apziņas stāvoklī )

Šodien kafejnīcā viens cilvēks pie sevis vairākas reizes murmināja - tik daudz kam jāiziet cauri, lai saprastu, ka nauda nekas nav.
Tik ļoti gribējās pieiet klāt un parunāties, bet tad atcerējos ierakstu par uzbāzību un savaldījos.

Vēlāk uz ielas viens ārzemju jaunietis jautāja dažus centus. Tā kā steidzos, iedevu vienu eiro, bet tikai vēlāk atjēdzos, ka varbūt vajadzēja pajautāt, vai viņam ir, kur dzīvot un ko šeit dara, kam tā nauda vajadzīga? Pēc dažiem soļiem pamanīju šo cilvēku ieejam Franču maiznīcā, bet man bija kauns iet klāt un uzrunāt.

Pēcpusdienā devos uz Neputna grāmatnīcu nopirkt Jeitsa krājumu "Baltie putni". Pa ceļam uz ietves pamanīju baltu papīra putnu. Pacēlu. Tas ielidoja manā kabatā. Un tad vēl paspēju aizskriet apskatīt Ērika Apaļā izstādi