A thin grey line between black and white

1. Dzeltenu eņģeli, kas ar plaukstām aizsedzis acis.

2. Čemonādus lodžijā, uz kuriem mīkstā rotaļlieta - kamielis.

3. Varžu kolekciju.

4. ...

5. Vērīgus kaķus

Protams, tas neglābs no izolācijas. Jo vairāk par namu fasādēm un interjeriem mani interesē cilvēki, ko viņi domā un jūt.

Parasti, kad ārā liels vējš, gribas iet ārā. Tāpēc prieks, ka vakar ilgu laiku varēju pavadīt ārpus četrām sienām, pat ja daudzi uzskata, ka šādi laikapstākļi tam nav piemēroti. Tikai nebija piemērota apģērba. Taču man aizdeva gumijniekus, kas bija daudzus izmērus pa lielu. Tā nu ar tiem klumpačoju kā mācēju, kā tāds mazs darba rūķis.

"Šeit, meža klajumā, ko pirms vairākiem gadiem varbūt izplēsusi vētra, valda SUŅA LAIKS. Ir cilvēki, kuriem šāds laiks patīk, jo tad vari būt drošs, ka piemirkušajās pļavās un mežā, kur vējš svilpo galotnēs, būsi divvientulībā ar dabu."

Brita Tekentrupa "Laika noskaņas"

Ja no rīta raksti gaudulīgus tekstus, nejaušības var piespēlēt kaut ko mīļu, ka pat nedaudz sakaunies par sevi. Vilcienā sastapu smaidīgu un laipnu konduktori, kas novēlēja laimīgu ceļu.

Ja karstuma dēļ es būtu palikusi it kā ērtajās četrās sienās, neredzētu, kā barista (jauna meitene tuneļa kafejnīcā) dejo mūzikas hey mambo, mambo italiano pavadījumā, neredzētu turpat esošo sirmo grāmatu tirgotāju iegrimušu lasīšanā, no J.Vītola mūzikas akadēmijas logiem nedzirdētu brīnišķīgas skaņas, neredzētu Iltneres izstādi, kā pamazām izzūd dekoratīvisms viņas gleznās (uz viņas gaistošo gleznu Urbi et orbi varētu skatīties ilgi, ilgi) Līdz ar to nebūtu atguvusi prieku skatīties uz nolupušām sienām. Vēl mani iepriecināja kāds pārītis, kas Esplanādē uz gulēja soliņa cieši blakus un lasīja grāmatas.

Taču būtiskākais - nebūtu satikšanās prieka ar mīļo Kaķīti. Turklāt nelielais incidents rajona pagalmā starp sakarsušajiem daudzstāveņu mūriem pierādīja, ka mums ir sargeņgelis!

Tāpēc reizēm ir svarīgi pārvarēt grūtìbas un izlīst no mājas.

Šodienas mācība. Ja gribi radīt elegantu vai cienījamu tēlu, vissvarīgākās ir kurpes. Pēc tam mati. Vismaz tā šķita, ka demokrātisko kurpju dēļ pret mani šodien izturas nievājošāk nekā parasti. Nav viegli būt plebejam.

Nezinu, vai arī citus gadus ar krāsainiem krītiņiem bija uz trotuāra sarakstīti sveicieni Eiropas dienā un atzīšanās mīlestībā Eiropai.

Tomēr smieklīgi, ka uz pārrunām neapzināti biju uzvilkusi zeķītes ar kaķīšiem, jo nenojautu, ka būs jānovelk apavi. Nav brīnums, ka mani noturēja par studenti.

Pagājušās piektdienas vakarā Pļavnieku parkā Zaļā birzs bērni uz mēles galiņa ķēra sniegu.

Varbūt turpmāk šeit rakstīšu par to, kas mani iepriecina. Varbūt tikai par sīkumiem, lai gan negribu aizmirst gaišo cilvēkos, un cilvēkus, kuri ir mans gaišums un prieks. Galu galā ļoti ilgu laiku mana žurnāla nosaukums bija "Aizlipušās acis". Kā aicinājums nepierast pie rutīnas un dzīves.

Ja mājās ir kaķis, viedtālrunis kā modinātājs neder, jo kaķis ir iemanījies to ātri izslēgt. Līdz ar to es reizēm modinātāja zvanu nemaz nedzirdu.

Jau otro dienu ievēroju vienu un to pašu cilvēku, kas peļķē pēta savu atspulgu. Kādu laiku pamīņājas peļķē un tad dodas prom. Kāpēc man tas šķiet tik dīvaini? Vai tad cilvēkam nav brīvība dzīvot tā, kā pašam patīk?

Maija parkā puskailo sievietes skulptūru kāds labestīgs cilvēks ietērpis gaiši zilā jaciņā.

Vai nav savādi, ka tādu cilvēku kā es, kam ir diezgan vienaldzīga attieksme pret apģērbu, uzrunā sieviete no ārzemēm, kas pati dizainē un šuj drēbes? Neko ekstravangantu pat nebiju uzvilkusi, tikai savus 6 gadus vecos bomzīgos rudens svārkus, kurus neparastā sieviete nosauca par skaistiem. Nav nekāds brīnums, ka man reizēm sava dzīve šķiet kaut kas nereāls, sapnim līdzīga mirāža.

Autobusā maza meitenīte stāstīja pasaku, bet likās, ka viņas mātei viss apnicis un nevar sagaidīt pasakas beigas. Pēc vairākiem izsaucieniem "klausies tālāk", meitenītei šī vienaldzība apnika un pasakas beigas norāva. Nē, šis nav nekāds apsūdzības ieraksts, jo varbūt arī man šķistu apnicīgi,ja katru dienu man stāstītu pasakas, kā princese meklē un atrod savas māsas.
Beigās izrādījās, ka sieviete, ko noturēju par meitenes mammu, ir viņas vecmāmiņa, kas man vidusskolā mācīja literatūru.

Grūti saprast, kāpēc pateicu tārpi par vārdu kāposts. Lai gan kāpostlapas ēd ne tikai kāpuri, bet arī gliemeži. Varbūt tāpēc, ka vēlāk kāpuri izaug par baltiem taureņiem.

Saistībā ar šo spēli gribēju pārlasīt Čapeka krājumu "Stāsti no abām kabatām". Diemžēl grāmatu kāds ir izmetis. Bet nekas. Pēdējā laikā es visu uztveru diezgan mierīgi.

Starptautiskajā dejas dienā "uzdejojām valsi". Pēc stundas vienā no dzīvākajām pilsētas ielām, kur nav nekādas floras un faunas, man garām noplivinājās raibs tauriņš, parādot mēli muļķīgajām divkāju iedomām par spēju lidot. Savukārt vakardienas lietus dienā manas acis aizmigloja krāsains lietussargs un bērnu spēļu laukumi. Tāpēc zaudēju modrību un manā pasakā bruņinieks vairs nespēja izglābt princesi. Pasaule uz brīdi nogrima pelēkā apātijā.

Taču par spīti visam joprojām nespēju beigt sajūsmināties par mikrorajonu kaķumīļu izdomu, ierīkojot šiem dzīvnieciņiem aizvien foršākas slēptuves un barotavas. Viss pagaidām ir līdzsvarā.

Tā nu tas notiek. Zombijstāvoklī ievelies autobusā ar nodomu izgulēties, bet laikam tomēr neesmu tik miegaina, jo spēju saklausīt aizmugurē sēdošā pasažiera telefona zvana melodiju, kas ir grupas Mixeri dziesma "Esi reāls". Ļoti labs soundtreks šīs dienas pirmajai pusei manā dzīvē. Darbi ir nodoti, bet paralēlajā realitātē nav izdarīts nekas.

3. autobuss ir tieši tāds, kā Annas Auziņas dzejolī. Pļavniekos tas tiešām ir tik miegains un apātisks,ka brīžiem pat nesaproti, kāpēc esi vēl šeit. Taču pēc 3. janvāra ielas pieturas autobuss pamatīgi šašūpojas un sāk traukties āātrāk. Un tad var domās lidot.

Šodien kafejnīcā ievēroju nedaudz nogurušu un garlaikotu ģimeni. Vīrietis likās diezgan nelaipns, nejauki un valdonīgi izturējās pret jauno un ļoti laipno oficianti, kura tik jauki smaidīja, pat ja lielākā daļa klientu to nemaz nenovērtēja. Turpretī viņa sieva šķita tik skaista un harmoniska, šķita, ka viņai viss ir labi, jo ir radījusi ilūziju burbuli par laimīgu ģimeni. Likās, ka viņa nemaz neievēro īgno un domās iegrimušo vīru. Bet ja nu smaids bija tikai maska? Varbūt arī viņa īsti nesaprot, ko viņa šeit dara, kā var "iekārtot" tik nogurdinošu dzīvi? Un kāpēc vispār tāds vērotājs no malas kā es ir iedomājies, ka viņiem ir apnicīga un paredzama dzīve? Tas taču ir tikai viens mirklis kafejnīcā. Varbūt viņi ir tikai sastrīdējušies? Un kāda man daļa? Kamēr vecāki bija iegrimuši katrs savā pasaulē, viens no bērniem mēģināja no galda nogrūst papīra krūzīti, taču vecākais brālis radīja šķērsli - ar grāmatas palīdzību pagarināja galdu.

Dzerot karsto kerobas dzērienu, skatījos uz pretējās mājas gaišajiem logiem un aiz tiem iztēlojos svētkus, svinības, kā skan mūzika un cilvēki dejo. Pēc tam spēlēju šahu ar cilvēku no Argentīnas, kura niks ir charlottesometimes. Nedaudz savāda datora izloze, jo tobrīd skanēja tieši tā The Cure dziesma. Vismaz ir jautrāk dzīvot, ja pamani šādas mazas nejaušības.

"Nezvani man! Lai viņa nodzeras! Netracini mani! Lai redz, ka šoreiz neviens neizvilks! Lai kārpās ārā pati! Pati vainīga! Apnikusi man!"

Tā pa telefonu runāja apaļīga sieviete balinātiem matiem.