A thin grey line between black and white

Tai skaitā vienu skaistu rakstnieci. "Pa laikam piedomāju, kā jutās drosmīgā meitene, kas tēloja L.“ "Kā tu to visu spēji izturēt? Tāpēc, ka tas tev bija antropoloģisks eksperiments?" Bet ne jau vienmēr valkāju klauna masku un izliekos par kaut ko citu. Tas viss ir tikai fona troksnis paralēli manai jaunajai skaistajai dzīvei.

Paklausīju padomam - ja uznākusi grūtsirdība, vajag berzt grīdu. Reiz bijusī kolēģe grīdu mazgāšanu salīdzināja ar rokenrolu. Kopš tā brīža šī nodarbe vienmēr izvērtusies par jautru pasākumu, tu uzkāp uz lupatas, dejo rokenrolu, līdz ar to ir gan jautri pavadīts laiks, gan tīrāka māja. Tikai kāpēc es to daru tik reti?

Kopš zaudēju kārtīs, es sāku pazaudēt visādus sīkumus - pirms trim nedēļām cimdu, šodien cepuri. Tas gan īpaši neuztrauc, kamēr ārā nav auksts. Vēl gandrīz pazaudēju telefonu, kārtējā aina tunelī, kad nostrādāja saasināta fiziskās personīgās telpas izjūta. Tāds reflekss strauji pagriezties atpakaļ, ja kāds ir cieši aiz muguras un rakājas pa somu: "Ko jūs darāt?" Sieviete rādīja padošanās žestu: "Neko, neko". Interesanti, ko viņa iesāktu ar to hlamu, kas pāris reizes peldējies ūdenī, tualetes podā un pat iekritis kafijas tasītē, taču brīnumainā kārtā kaut kā izdzīvojis, lai gan vairs neatbilst telefona standartiem.

Nē, šis nebūs izglītojošais vai taisnošanās reps. Un pat ne reps. Tas būs stāsts par to, cik neitrāli es reizēm uztveru dzimumus vai pati nejūtos piederīga konkrētam dzimumam. Reiz bija tā, ka dzīvoju svešā valstī un mācīju kaut kādu bulšitu jauniešiem. Meitenes, ar kurām dzīvoju kopā, bija kaut kur aizlaidušās, jo droši vien gribēja atpūsties no manas depresijas. Bija brīvdiena, ārā bija karsts, istabā smacīgs. Vakarā vairs nebija izturams un devos pastaigāties. Uz ielas satiku Adrianu, vienu no jauniešiem, kas centīgi apmeklēja mūsu vadītās nodarbības. Viņš prasīja – kur ir tavas draudzenes? Es atbildēju, ka man nav draudzeņu. Viņš teica, ka pie viņa esot ciemiņi no Beļģijas, ja gribot, varot piebiedroties. Kāpēc ne? Tā nu es tur sēdēju un mēģināju kaut ko runāt franciski, lai gan man šķiet, ka izmantoju franglē valodu. Pēc tam mani aizveda mājās ar motociklu. Kad piebraucām pie mājas, meitenes sēdēja uz balkona un ķiķināja – Adrian, bet ko teiks tava draudzene? Tas it kā bija joks, bet laikam apvainojos, jo tas likās tik bērnišķīgi. Varbūt tiešām esmu no citas planētas, jo man nelikās, ka es darītu ko sliktu.

Ir tik forši, ka var aiziet uz dejošanas nodarbībām. Tad ķermenis var kratīties un mierīgi atbrīvoties. Un tā taču var mierīgi darīt katru dienu arī mājās, tā kā bērnībā, ja vien pietiek enerģijas. Vēl šodien bija tāda kā spēle, nē, drīzāk vingrinājums ar dažādām ķermeņa daļām. Tikai sava uztraukuma dēļ to nedaudz izjaucu, jo nebija pacietības visu laiku turēt ciet acis (man bieži pret savu gribu mirkšķinās acis). Nē, es vienkārši gribēju, pavērot cilvēkus, jo reizēm viss šķiet tāds brīnums. Bet vingrinājums ir ļoti labs, jo var labāk apzināties, ka pastāv arī fiziskās pasaule, bija tāda sajūta, it kā es būtu iekšā ķermenī un pastaigātos pa to, it kā staigātu pa dažādām istabām, kur var satikt katru no iemītniekiem, parunāties. Kaut kā nomierinoši. Jāatceras šitas, ja reiz atkal radīsies nelabums un panika. Vēl es ar lielu apbrīnu vēroju vienu meiteni, viņas aizrautību. Uz brīdi iztēlojos, kāda varētu būt viņas dzīve. Pats smieklīgākais bija tas, ka pēc tās nodarbības viņa mani uzrunāja, jo mēs kopā stāvējām pieturā un braucām ar vienu un to pašu transportlīdzekli. Visu ceļu runāja gandrīz tikai viņa, kamēr tumšā pilsēta slīdēja garām.

Nez, vai bērnu veikalos var nopirkt mozaīkas tālskati? Tad es vakaros mūzikas pavadībā varētu skatīties un iztēloties, kā izskatās dzīve no malas. I think therefore I am, I think too much therefore I am not.

Beidzot izgulējos. Nogulēju desmit stundas! Ļoti savāda nedēļa, kuru pavadīju četrās sienās,  ( mazliet dīvainā apziņas stāvoklī )

Šodien kafejnīcā viens cilvēks pie sevis vairākas reizes murmināja - tik daudz kam jāiziet cauri, lai saprastu, ka nauda nekas nav.
Tik ļoti gribējās pieiet klāt un parunāties, bet tad atcerējos ierakstu par uzbāzību un savaldījos.

Vēlāk uz ielas viens ārzemju jaunietis jautāja dažus centus. Tā kā steidzos, iedevu vienu eiro, bet tikai vēlāk atjēdzos, ka varbūt vajadzēja pajautāt, vai viņam ir, kur dzīvot un ko šeit dara, kam tā nauda vajadzīga? Pēc dažiem soļiem pamanīju šo cilvēku ieejam Franču maiznīcā, bet man bija kauns iet klāt un uzrunāt.

Pēcpusdienā devos uz Neputna grāmatnīcu nopirkt Jeitsa krājumu "Baltie putni". Pa ceļam uz ietves pamanīju baltu papīra putnu. Pacēlu. Tas ielidoja manā kabatā. Un tad vēl paspēju aizskriet apskatīt Ērika Apaļā izstādi