Negulēšanas anarhija
Posted on 2016.11.12 at 15:13Mūzika: ansis — mieg$
Beidzot izgulējos. Nogulēju desmit stundas! Ļoti savāda nedēļa, kuru pavadīju četrās sienās,
, cenšoties pabeigt iekavētos darbus skolā, trenējot drosmi, veicot amatierpašnalīzi un izmēģinot automātisko rakstību. Laikam rīkojos kā tāds anarhists, kura moto ir noplēst visu nost un sadedzināt. Viss noberzts jēls, bet vismaz esmu ārā no komforta zonas. Vai es kaut ko sapratu? Tikai to, kā jūtas cilvēks, kas iznācis no psihoterapeita kabineta, lai gan varbūt man joprojām šajā ziņā ir nevajadzīgi aizspriedumi. Kā vispār jūtas psihoterapeiti, kad cilvēki viņiem stāsta visādus sūdus? Viņi droši vien ir altruisti, ja izvēlējušies šādu profesiju. Bet to es zināšu tikai tad, ja tiešām nolemšu sākt terapiju. Vispirms ir jāsaņemas runāt, lai gan tas nav tas pats, kas rakstīt un trenēt atklātību pret sev (beigt izlikšanos, ka viss ir kārtībā). Varbūt pirms tam man vajadzētu iedzert kādas zāles, lai nebūtu kauns runāt?
Bet visa šī rakņāšanās psihē bija tik smacējoša, šķita, ka istabā būtu izbirušas dzīvsudraba lodītes. It kā es būtu izlaidusi ārā trakus dēmonus, kas mani tūlīt saplosīs. Atklāju, ka pāris dienas var normāli eksistēt, guļot tikai vienu stundu (urā! man vismaz piemīt pašdisciplīna, jo man ļoti nepatīk pievilt cilvēkus un kavēt). Vēl atklāju to, cik nenormāli skaisti ir agrie rīti. Nedaudz iedragāju parasto laika un telpas izjūtu.
Taču šāda anarhija nevarēja ilgi turpināties. Piektdien beidzot izgāju ārā svaigā gaisā, jo pie manis ciemos bija atnākusi jaukā meitene, kas bija noraizējusies par to, ka man ir izslēgts telefons. Es vienmēr priecājos viņu redzēt, jo ar i. var runāt par idejām, viņa cilvēka balsi uztver kā mūziku. Pat palīdzēja sakārtot māju. Viss, protams, nevarēja turpināties tik skaisti, jo es biju sarunājusi tikties ar vecākiem. Tikai nepārprotiet, mani vecāki nav nekādi briesmoņi, taču, ja neesi izgulējies, diez vai bija prātīgi iet tikties, jo laikam vairs nekontrolēju, ko runāju, visu uztveru pārāk saasināti. Un mana gudrā un skaistā mamma atkal neiztika bez piezīmēm - tādas muļķības vari pateikt tikai tu. Viss notika kā tādā filmā, es iegāju tualetē un uz spoguļa rakstīju, bet tu taču tā īstenībā nedomā? Tad nokaunējos par šo sīko huligānismu. Jā, atkal eskeipisms, ka tas nenotiek ar mani, bet filmas varoni, lai es nejustos kā tāds nesaprasts tīnis. Un tad auksts ūdens uz sejas, maska uz sejas, visam taču jābūt perfekti. Atgriezos pie visiem un runāju maz. Kad atnācu mājās, domāju, ka viņa patiesībā gribēja teikt, ka mans teiktais ir kaitinoši banāls (gudrus cilvēkus tas besī), viņa jau nevarēja zināt, kāda bija šī nedēļa. Lai piekļūtu daudz kam klāt, bija jānoārda robeža starp banālo un izsmalcināto, visas robežas. Taču nepaspēju galvā izveidot mammas vārdnīcu, jo aizmigu. Pamodos no sapņa, ka istaba ir pilna ar sniegu. Bija palicis vaļā logs. Šķiet, esmu atgriezusies pasaulē, kur viss ir mierīgi, sienas ir taisnas, nevis ieliekušās, viss ir simetriski, istaba ir taisnstūris, nevis daudzdimensionāla.
Taču šāda anarhija nevarēja ilgi turpināties. Piektdien beidzot izgāju ārā svaigā gaisā, jo pie manis ciemos bija atnākusi jaukā meitene, kas bija noraizējusies par to, ka man ir izslēgts telefons. Es vienmēr priecājos viņu redzēt, jo ar i. var runāt par idejām, viņa cilvēka balsi uztver kā mūziku. Pat palīdzēja sakārtot māju. Viss, protams, nevarēja turpināties tik skaisti, jo es biju sarunājusi tikties ar vecākiem. Tikai nepārprotiet, mani vecāki nav nekādi briesmoņi, taču, ja neesi izgulējies, diez vai bija prātīgi iet tikties, jo laikam vairs nekontrolēju, ko runāju, visu uztveru pārāk saasināti. Un mana gudrā un skaistā mamma atkal neiztika bez piezīmēm - tādas muļķības vari pateikt tikai tu. Viss notika kā tādā filmā, es iegāju tualetē un uz spoguļa rakstīju, bet tu taču tā īstenībā nedomā? Tad nokaunējos par šo sīko huligānismu. Jā, atkal eskeipisms, ka tas nenotiek ar mani, bet filmas varoni, lai es nejustos kā tāds nesaprasts tīnis. Un tad auksts ūdens uz sejas, maska uz sejas, visam taču jābūt perfekti. Atgriezos pie visiem un runāju maz. Kad atnācu mājās, domāju, ka viņa patiesībā gribēja teikt, ka mans teiktais ir kaitinoši banāls (gudrus cilvēkus tas besī), viņa jau nevarēja zināt, kāda bija šī nedēļa. Lai piekļūtu daudz kam klāt, bija jānoārda robeža starp banālo un izsmalcināto, visas robežas. Taču nepaspēju galvā izveidot mammas vārdnīcu, jo aizmigu. Pamodos no sapņa, ka istaba ir pilna ar sniegu. Bija palicis vaļā logs. Šķiet, esmu atgriezusies pasaulē, kur viss ir mierīgi, sienas ir taisnas, nevis ieliekušās, viss ir simetriski, istaba ir taisnstūris, nevis daudzdimensionāla.