Hypocritic critic

Pēcpusdienā devos uz Neputna grāmatnīcu nopirkt Jeitsa krājumu "Baltie putni". Pa ceļam uz ietves pamanīju baltu papīra putnu. Pacēlu. Tas ielidoja manā kabatā. Un tad vēl paspēju aizskriet apskatīt Ērika Apaļā izstādi

Reizēm samulstu, kā nejaušas sakritības ilustrē vai atkārto kaut ko iepriekš redzētu, dzirdētu vai paša teikto un domāto. Protams, lai tā notiktu, pašam ir jābūt nedaudz vērīgam un pasistam. Piemēram, teicu, ka varētu rakstīt par to, kā jūk realitāte un mīti. Pēc stundas es iegāju bibliotēkā, lai gan pat pirms sekundes tāda plāna nebija, vienkārši tajā brīdī iedomājos tāpat prieka pēc paskatīties grāmatas. Un ko es no plaukta izvelku? Grāmatu sarkanos vākos Myths and Reality, kas atgādina labi zināmo patiesību, ka viss ir konstrukcija, ka īstenību nemaz no mītiem nevar tā nosķirt, jo katram  galvā jau dažādi mīti, kas tad kļūst par t.s. realitāti.

Vēl viena smieklīga nejaušība bija, kad kādu citu vakaru devos skriet. Iepriekšējā naktī jūtubē skatījos visādus mūzikas video un tad Always man izmeta reklāmu par pusaudzēm, no kuras tagad atceros tikai sludināto, ka pusaudžu vecumā meitenēm krītoties pašnovertējums un viņas pametot sportu.  Par šo reklāmu vispār biju aizmirsusi. Līdz nākamajā vakarā, kad devos savā ierastajā skrējienā, pustukšajās ielās mani apdzina divas skrējējas, kas savā starpā sarunājās. Pēc brīža vēl divas. Un tad jau četras. Un pēc laika vēl viena grupiņa. Tikai meitenes. Likās, ka es būtu nokļuvusi uz kādas meiteņu planētas. Atcerējos reklāmu un nospriedu, ka tā noteikti ir kāda sporta komanda, kas mainījusi skriešanas maršrutu.