A thin grey line between black and white - Vilcienā

Sākumā niknojos uz sevi, ka esmu apsēdusies netālu no skaļiem jauniešiem, kas grib sacensties rupju vārdu lietošanā, jo reizēm pēc darba gribas klusumu. Nē, nu kas man, neko sliktu taču man neviens nedara, vnk bravūra un ākstīšanas, ir taču kara laiks,vēl citas nejēdzības, kas varbūt pieprasa tādu leksiku. Tā nu iegrimu ainavas vērošanā. Mani īslaicīgie ceļabiedri arī pamazām kļuva mierīgāki, sāka runāt par savām lietām, kuras centos nedzirdēt. Taču tas bija neiespējami, jo biju aizmirsusi austiņas. Sarunā varēja just rūpes vienam par otru. Tad meitene teica:"Un tu vēl saki, ka esi slikts draugs." Tad sākās emociju izvirdums: "Tu nezini. Esmu sūdīgs draugs, sūdīgs puisis, sūdīgs cilvēks, sūdīgs brālis, sūdīgs dēls... Vispār brīnos, kā vēl atrodos šeit, nevis zem šī vilciena sliedēm." Varētu jau teikt, lai netic tādām domām, bet kas es tāda esmu, lai manī klausītos? Tam jau laikam iet cauri gandrīz visi. Un ir taču draugu atbalsts, pat ja varbūt meitenes vecākiem nepatīk šī draudzība.