Kad pazaudējam savu balsi, iestājas izmisums, bet, kad atrodam patieso...
Posted on 2024.04.26 at 12:40
Vai balss ir kā pirkstu nospiedumi, kas katram cilvēkam ir unikāli?
Sinonīms vārdam apmācies laiks
Posted on 2024.04.25 at 16:00
Tags: fotogrāfi, sadzīves ainas, sarunas
"Kad ir laiks fotografēt, vienmēr priekšā deķis".
Aiz maskas vienmēr ir cilvēks
Posted on 2024.04.23 at 02:06
Tags: grāmatas
Vakar izlasīju Luīzes Pastores grāmatu Šis ir mans seriāls. Sen vairs neesmu nekāda tīne un arī tā nejūtos, bet grāmata ļoti aizkustināja. Lieliski uzrakstīta. Lai gan atšķirīga, bet noskaņas ziņā nedaudz atgādināja filmu Tizlenes. Nu tādā ziņā, ka pat ārēji stilīgie cilvēki var justies nedroši par sevi, vai viss ar viņiem ok. Un, jā, skaista meiteņu draudzība pāri visam. Dažas reizes pat paraudāju un pārdzīvoju līdzi. Arī deviņdesmito gadu beigu labs atspoguļojums, kaut gan man tur atgriezties negribas. Pati grāmata ir daudz dziļāka un nopietnāka nekā mans virspusējais apskats šeit (nāk miegs), redzēju pat sapnī kā galvenā varone manā vietā pasaka stingru nē, jo zina, kas viņai dzīvē ir svarīgākais, savu ceļu (sapnis bija par mani, bet kā filma, lomas manā vietā tēloja citi, daudz jaunāki cilvēki, tāpēc beigās šķita, ka nav nemaz par mani, jo tādā veidā tiek dota iespēja iepazīt daudzas citas man līdzīgas planētas). Vienā no grāmatas atvērumiem ir tests, kur var noteikt, kurš grāmatas varonis tu esi. Es, protams, sanācu pieaugušais, tātad par viņu grāmatā ir diezgan maz:)
Bet vispār tas bija pats vieglākais tests manā mūžā, kur nebija nekas daudz jāprāto, tikai jāseko norādēm, atbildot ar jā vai nē. Tev ir brilles? Jā. Tu noslēpumaini klusē vai mūžīgi vāries? Drīzāk pirmais nekā otrais variants, lai gan droši vien esmu kaut kur pa vidu, taču tik garlaicīga varianta tur, protams, nav. Tas arī viss, jau klāt testa rezultāts: "Apsveicu! Tu esi Juris! Tava superspēja ir tavās hameleonbrillēs - tu redzi citiem cauri kā rentgenā un tev sāp tas, ko tu viņos ieraugi. Tāpēc tev nav humora izjūtas un citi tevi var uzskatīt par sausiņu."
Uzraksts nr. 10
Posted on 2024.04.20 at 11:30
Tags: pateicība, uzraksti
I believe in power of tears.
Akmeņi un domas
Posted on 2024.04.19 at 23:31
Mūzika: Desperate Journalist - Hollow
Šajā pelēkajā un aukstajā dienā galvā sāka skanēt dziesma, kuras nosaukumu pa dienu nevarēju atcerēties (tikai tagad atnāca), bet videoklipu gan spēju labi vizualizēt, jo varbūt pati dziesma nemaz tā neuzrunāja. Klipā galvenā varone satika dažādus cilvēkus, kuri pēc sarunas aiz sevis atstāja akmeņus. Beigās jaunajai sievietei bija pilna soma ar akmeņiem, ko varētu interpretēt kā vainas sajūtu, cilvēku pārmetumus vai citu problēmu (smagumu) uzņemšanos. Varbūt pat nevajag nodalīt.
Pēc darba aizgāju uz parku salasīt dabas materiālus darbnīcai. Neko neplūcu, ņēmu to, kas zemē nokritis, jo vajadzēja tikai piecus, plus akmeni. Viss salasījās tik viegls un gaisīgs, pat skaists ķiršu koka zieds mētājās zālītē. It kā gaidītu tieši mani.
Vēl dīvaini aptvert, ka pavisam nesen jautājumi: kur es esmu? kāpēc esmu šeit? šķita tikpat ikdienišķi kā elpošana. Un tie parasti radīja tādu kā drošību un mazināja apjukumu ik reizi, kad tos uzdevu. Savādi aptvert, ka jau kādu gadu tādus sev vairs nevaicāju, jo svarīgāk bijis vispār piecelties, kustēties, nokļūt no viena punktu uz citu utt. Varbūt tiešām smadzenes ir tik garlaicīgas, ka visu šo laiku bijušas aizņemtas ar to, lai es izdzīvotu, nevis reflektētu? Bet nu ir tik laba sajūta, ka atkal spēju domāt! (Ja vien tā nav ilūzija, ka domāju, hehe)
Dungoju
Posted on 2024.04.18 at 23:46
Mūzika: Keitija Bārbale - Drāšu žogs
labāk nebūtu no sevis aizbēgusi
mājupceļš ir garāks aklai bezmugurkaulainai..
Mānīgā drošība
Posted on 2024.04.14 at 00:38
Mūzika: Girl in red - I'm back
Šķiet, ka pirmo reizi pa ilgiem laikiem naktīs vairs nelecu no gultas vairākas reizes, lai pārbaudītu, vai esmu aizslēgusi durvis. Un katru reizi tas ir mani tā kaitinājis, jo galīgi nav man raksturīga šāda apsēstība. Vienubrīd pat galvā pazibēja stulba doma, ka tas man no kāda ir pielipis. Protams, uzreiz to noraidīju kā absurdu un neloģisku, labi vēl, ka tik daudz saprāta man piemīt. Tikai ziemā uzzināju, ka tādas darbības veikt ir raksturīgi daudziem cilvēkiem, kad pēc sāpīgiem pārdzīvojumiem vajadzīga drošības sajūta.
Intraverta lēciens ekstravertuma bezdibenī
Posted on 2024.04.12 at 20:50
Tags: ievainojumi, sadzīves ainas
Šodien apstaigāju apkaimes skolas un ļoti noguru. Ceļā uz atlikušo apciemojamo ēku šķita, ka esmu kļuvusi par 100 kilogramiem smagāka, tik grūti paiet, it kā man būtu uzkrauts viss pasaules smagums un nastas. Norakstīju šo nogurumu uz negulēto nakti. Bet tad notika kaut kas savāds. Kad iznācu no skolas un viss bija beidzies, smagums bija pazudis. Likās, ka ir pieauguši spārni un var pat lidot, jo esmu pēkšņi kļuvusi vieglāka par pūciņu. Varbūt tiešām esmu uzņēmusies nepareizos darbus. Man šķiet, ka tikai daļēji esmu iemācījusies būt par aizsargājošo pieaugušo savam iekšējam bērnam, ja skolas joprojām nedaudz biedē. Uz brīdi no drošās un paredzamās pieaugušo pasaules mani izsita gaisā jūtamais pusaudžu apjukums, bailes, nedrošība un mulsums.
Uzraksts nr. 9
Posted on 2024.04.12 at 04:00
Tags: tomēr roboti?, uzlīmes, uzraksti
"I'm not weird. I am limited edition."
(c) uzlīme tīņu žurnālā
Nezinu kādā sakarā tas teksts uzjundīja manī Išiguro romāna "Klāra un saule" noskaņas.
Mājīgums
Posted on 2024.03.26 at 22:24
Mūzika: Soko - No more home, no more love
Ar katru dienu viss šķiet aizvien gaistošāks, bet vai tāpēc būtu jāatsakās no domas veidot skaistu vidi sev apkārt? Novembrī,gatavojoties Ziemeļvalstu nedēļai, beidzot izlasīju
Mazo Hygge grāmatu, par kuru sākotnēji smīkņāju, ka par tik vispārzināmām lietām nelasīšu. Šķiet, ka to pagātnes augstprātīgo daļu sevī vairs nepazīstu.
Bet nu kopš grāmatas izlasīšanas ik pa laikam iedomājos par grāmatplaukta izveidi kāpņutelpā. Tikai, protams, neko nedaru, jo mājās esmu vakaros, kad cilvēki grib atpūsties, turklāt manas komunikācijas un socializācijas spējas dienas beigās ir izsmeltas. Un vispār šaubos, vai kaimiņi to sapratīs un atbalstīs. Jā, esam tikai šeit uz laiku. Kad pamazām rodas māju sajūta, atkal jādodas prom. Visgrūtāk laikam būs darbā pateikt par aiziešanu. No jauna jātrenē drosme.
Baltā krāsa jeb trīs grācijas
Posted on 2024.03.25 at 23:55
Tags: krāsas, ziedi
Marta sākumā manā vāzē nonāca trīs rozes. Balta, sarkana un rozā. Izskatās, ka vislabāk pie manis jūtas baltā, joprojām lepni izslējusies stāv vāzē. Šķiet, nemaz nedomā par novīšanu kaut pagājušas divas nedēļas. Rozā sākumā šķita sanīkusi, bet, kad pārliku atsevišķā vāzē, atžirga un arī ilgi turējās. Šodien gan savīta. Laikam vissliktāk pie manis klājās sarkanajai. Jau pirmajā dienā nolieca "galvu" un tā te nonīkuļoja kādas piecas dienas. Iespējams, ka pirmo reizi novērtēju, cik rozes ir skaistas, lai gan šīs puķes man nekad tā īsti nav patikušas. Bet nu varbūt es tagad gandrīz visur sāku saskatīt skaisto, pat komposta bļodā dārzeņu mizu nejaušie krāsu salikumi fascinē. Nezinu, varbūt tiešām esmu jau nojūgusies vai vienkārši jautrībai un līdzsvaram pierakstu šādus niekus, jo par skumjo negribas te.
Svētdienas vienmēr ir skaistas
Posted on 2024.03.24 at 21:45
Tags: pastaigas, pavasaris, sadzīves ainas
Pēc tik daudziem raibo tauriņu pavasariem aprīlī, šodien pirmo pamanīju balto. Jau martā. Gāju pa pilsētas klusākajām vietām un dzirdēju tik dažādu putnu dziesmas. Var teikt, ka no cilvēka skatpunkta, pabiju dabas koncertzālē.
Komiski, ka ieejot vienā no manām mīļākajām kafejnīcām, skanēja The Cure dziesma Friday I'm in love. Par pārsteigumu, mani tā nekaitināja, bet no prieka gribējās dejot, pat ja neesmu iemīlējusies. Varbūt vienīgi dzīvē.
Vēl atcerējos, ka pirms mēneša te skanēja Edija Vedera melanholiskā Society. Reizēm patīk uzspēlēt šo mazo sakritību mūzikas spēli. Skumjākais, ko šodien redzēju, bija melns kaķis bez astes.
Noklausīta saruna
Posted on 2024.03.23 at 20:29
Tags: sadzīves ainas
"Bet varbūt mēs visi esam idioti? Kurš būs tas gudrais, kas uzņemsies atbildību?"
Pastkarte pavasarim no ziemas
Posted on 2024.03.19 at 23:58
Tags: pavasaris, ziema
Tikai tagad iedomājos, ka oficiālās pavasara atnākšanas priekšvakarā nupat būšu izlasījusi bērnu dzejas grāmatiņu par sarežģītajām ziemas un pavasara attiecībām (Ieva Samauska - Pavasaris lapsas alā).
Uzraksts nr. 8
Posted on 2024.03.17 at 14:55
Tags: cēsis, uzraksti
Ja tu te sēdi, tad tu esi.
Migranti
Posted on 2024.03.16 at 09:44
Tags: mazie prieciņi, pavasaris
Šorīt redzēju, kā viena putnu grupiņa atgriežas mājās.
Uzraksts nr. 7
Posted on 2024.03.15 at 09:22
Tags: imanta, mācību iestādes, uzraksti
Padoties aizliegts.
Pa ilgiem laikiem brīvdienas lielākoties pavadīju ārā
Posted on 2024.03.12 at 13:56
Tags: sadzīves ainas
Vakar priecīga un ar mirdzošām acīm ievēlos autobusā un tur sastapu paziņu fotogrāfi."Tu nu gan šodien esi sapucējusies!" Tā apmulsu, ka neko nepateicu pretī. Pārsteigta nopētīju sevi: tās pašas drēbes, kas ikdienā. Bet tad atcerējos, ka ārpus darba viņa mani nekad nav redzējusi. Varbūt tiešām smaids un laba atpūta cilvēku ļoti pārveido?
Bet nedaudz žēl, ka šo garo pastaigu dēļ novārtā palika grāmatu lasīšana.
Gaisma!
Posted on 2024.03.05 at 12:52
Tags: mazie prieciņi, pavasaris, sadzīves ainas
Pa ceļam uz pieturu atkal redzu, ka naudas kaķis guļ uz palodzes, bet nu jau uz ārējās. Zem logiem sniegpulkstenītes. Pavasaris nāk! Un arī autobusā pasažieres (studentes) teica, ka esot vieglāk mosties, pat ja gaidāma besīga diena. Un būtu tik forši, ja lekcijas notiktu ārā.
Būtu jau labi atrast līdzsvaru starp negācijām un toksisku pozitīvismu, bet šis šķiet jauki
Posted on 2024.03.04 at 21:39
Tags: kaut kādi izvilkumi
"Negatīvais atnāk bez piepūles. Negatīvā informācija nez kāpēc vieglāk ieplūst mūsu dzīvē un apziņā. Man reiz pārmeta, ka es jūtos laimīga tāpēc, ka dzīvoju naivā, jaukā burbulī un neko ārpus tā nepamanu. Es pamanu gan. Labi saprotu, kas notiek pasaulē, apzinos visas briesmas, kas mūs apdraud. Nav tā, ka par to nedomāju un nezinu. Bet tā ir mana izvēle, cik daudz par to domāju un ko ar šo informāciju daru. Es daru tā: palasu vai noklausos ziņas un pieņemu informāciju kā faktu. Ja neko mainīt nevaru, ar to dienām nedzīvoju un negācijas nekultivēju. Izvēlos kultivēt kaut ko citu. Un noteikti mēģinu izvairīties no stereotipiem attieksmē pret cilvēkiem. Cenšos saprast, kāpēc cilvēks rīkojas tā vai citādi. Vai tā ir cilvēka daba, un, ja tā, tad - vai tas kaitē darba procesam. Ja nekaitē - viss kārtībā, cilvēki ir dažādi un viņus jāpieņem, nevar un nevajag pāraudzināt pieaugušu cilvēku. Var tikai izvēlēties - tu ar viņu kopā strādā un komunicē vai tomēr ne. Mana devīze - es strādāju ar cilvēka stiprajām pusēm, nevis vājajām."
Oksana Lentjušenkova