Vai sevis mīlestība ir kaut kas nosodāms?
« previous entry | next entry »
Nov. 17th, 2025 | 10:49 pm
"Darbībai un radīšanai (poiēsis) ir līdzīgas arī draudzības jūtas (philesis), taču just draudzību pret sevi (to phileisthai) - tas ir kaut kas pasīvs (to paskhein). Tātad tie, kuri ir aktīvi darbībā, ir arī draudzīgi, un viņiem piemīt viss, kas rada draudzību. [..]
Nav arī skaidrs jautājums par to, vai pret sevi vajag vairāk izjust draudzību vai pret kādu citu. Parasti pārmet tiem, kuri sevi pārāk mīl, un tādus dēvē apkaunojoši par patmīļiem. Pastāv uzskats, ka nekrietns cilvēks visu dara savā labā, un jo nekrietnāks, jo – vairāk (piemēram, tādam pārmet, ka viņš pats no sevis negrib darīt neko); turpretim morāli krietns dara visu skaista mērķa dēļ, un jo krietnāks, jo – vairāk; tāpat viņš dara arī drauga dēļ, bet to, kas attiecas uz pašu, atstāj novārtā.
Šādi apgalvojumi nesaskan ar to, kas notiek īstenībā, un tas ir arī saprotami. Saka taču arī tā, ka pirmām kārtām vajag mīlēt to, kurš ir vislielākā mērā draugs; šāds draugs vēl labu otram šī otra cilvēka dēļ, turklāt arī tad, ja neviens neuzzinās par to. Pašam pret sevi it īpaši izpaužas šāda attieksme un arī viss pārējais, kas raksturo kādu cilvēku kā draugu. Jau iepriekš ir runāts par to, ka viss, kas apliecina draudzību, izriet no attieksmes pašam pret sevi un pāriet uz citiem. Šajā ziņā vienprātīgas ir arī visas parunas, piemēram, “viena dvēsele”, “draugiem viss ir kopīgs”, “izlīdzināta vienlīdzība ir draudzība”, “ceļgals ir tuvāks nekā pēda”. Viss minētais ir sevišķi raksturīgs paša attieksmē pret sevi, jo katrs vislielākā mērā ir draugs pats sev un arī draudzība pret sevi jājūt vislielākā mērā. Protams, ka ir grūti izšķirt, kuram no šiem abiem uzskatiem sekot, jo abos ir kaut kas pārliecinošs.
Šos spriedumus vajag izanalizēt un noskaidrot, ciktāl un kādā veidā tie atbilst patiesībai. Tas kļūst skaidrs, ja sapratīsim, kādu saturu katrs no viņiem ieliek jēdzienā sevis mīlestība. Tie, kuri ar šo jēdzienu saprot kaut ko nosodāmu, atzīst, ka šāda īpašība piemīt cilvēkiem, kas kāro pēc iespējas vairāk naudas, goda vai fizisko baudu. [..] Tātad šis apzīmējums radies tāpēc, ka vairums cilvēku ir nekrietni, un tieši tāpēc sevis mīlestība ir kaut kas nosodāms. [..]
Bet liekas, ka drīzāk gan tieši tādam piemīt sevis mīlestība, ja viņš sev kāro pašu skaistāko un augstākā mērā labo un kalpo tam, kas cilvēkā ir valdošais un noteicošais, un paklausa tam visās lietās. [..] Sevis mīlestība visvairāk piemīt tam, kurš šo galveno tura dārgu un kalpo tam. [..]
Tātad [no minētā] nepieciešami izriet, ka krietnam cilvēkam piemīt sevis mīlestība (jo viņš ar krietnu rīcību darīs labu sev un palīdzēs citiem), turpretim morāli samaitātam tā nepiemīt. (jo viņš kaitēs gan sev, gan tuvākajiem, nododamies zemiskajiem aktiem). [..] patiesība ir arī tā, ka krietns cilvēks daudz dara savu draugu dēļ, kā arī dzimtenes labā, un, ja vajadzīgs, ir gatavs mirt. [Nikomaha ētika]